Pamodies no ziemas miega, ezis atsāk rosību un dodas meklēt barību. Ziemas mēnešus mazais adatainis mēdz pārlaist zem koku saknēm, alās, taču arī apdzīvotās vietās – zem malkas krāvumiem, ēku pamatiem un citviet. Bieži vien privātmāju iedzīvotāji ar ezi sastopas kā ar ciemiņu, kurš labprāt nobauda kādu cienastu. Ezis nekautrējas „nočiept” kādu kumosu arī suņiem un kaķiem. Tad rodas jautājums – vai ezim palīdzēt vai tomēr ne? Cēsniece Sarmīte Kalniņa jau rudenī kā biežus viesus pagalmā manīja ežus. Arī pavasarī jau pirmais ciemiņš ir ieradies, bet, iespējams, ir vairāk nekā tikai viens ezītis. S. Kalniņa pastāstīja: „Atceros, ka rudenī sunim barības trauku bijām ielikuši būdā, lai vārnas neizēd. Vienu vakaru suns pieskrēja pie būdas, paostījās, bet neēda un nāca atpakaļ pie mums. Gājām skatīties, atklājās, ka ezis ir iesēdies bļodā un ēd sunim domāto barību. Suns ar ežiem sadzīvo, neko „nesaka” – pieskrien, paosta un aiziet prom.” S. Kalniņa pamanījusi, ka ezis pagalmā ielien pa nelielu spraudziņu vārtu apakšā: „Par to ļoti brīnos, jo ezis jau nemaz nav tik mazs, tomēr kaut kā izspraucas un nāk pie mums ciemos. Savā nodabā tie te atnāk un aiziet.” S. Kalniņa stāsta, ka mērķis nebūt nav ežus pieradināt, taču tie – gribot negribot – tumšos vakaros un naktīs apciemo. Tagad ezīšiem jau ir pašiem sava bļodiņa, un tā nakts viesiem tiek nolikta garāžā – ja eži vēlas, tur tie var pacienāties. Atklājies, ka adataiņiem tīri labi garšo kaķu un suņu barība. Līgatnes dabas taku zvērkope Velga Vītola atzīst, ka eži ir vieni no biežākajiem ciemiņiem, kuri dodas uz lauku sētām un arī privātmājām pilsētās. Zvērkope atzīst, ka ezīšiem patiešām drīkst dot suņu barību, taču tos var pacienāt arī ar citiem gardumiem. V. Vītola atgādina – ja gribam barot ezīti, būtiski, lai ir zināšanas par to, ko tam drīkst dot: „Pienu noteikti nedrīkst dot – ezītis to laks, bet dzīvnieka gremošanas sistēma tiks sabojāta un ezis var neizdzīvot. Jāsaprot, ka ežiem mežā nav piena – tā nav piemērota barība. Dabiskā ežu barība ir kukaiņi. Ja vasarā, kad ezis visu dienu ēdis sev piemērotu barību, bet vakarā iedzēris nedaudz piena, nelaime nav tik liela, kā tad, ja ezis, pamodies no ziemas miega, uzreiz pirmo nobauda pienu. Ko ezis ēd? Ezim drīkst dot mazos gabaliņos sagrieztu svaigu gaļu vai zivi, bet būtiski, lai klāt nav pievienotas garšvielas, sāls. Ežus drīkst pacienāt arī ar kaķiem un suņiem domāto barību. Taču – ja tiek dota sausā barība, tad blakus noteikti jānoliek trauks ar ūdeni.” V. Vītola uzsver, ka būtiski ir rast līdzsvaru. Dzīvniekiem drīkst palīdzēt, taču nevajag pieradināt: „Ja ezītis ir pamodies, zeme vēl klāta ar sniegu un barību atrast grūti, tad dzīvnieciņam var palīdzēt. Taču, kad zeme ir atkususi un ezītis var atrast savu dabisko barību, to vairs nevajag barot. Tāpat arī stirniņām bargā ziemā var un dažkārt pat vajag palīdzēt, bet siltā laikā tas nav nepieciešams. Lai dzīvnieki paši mācās dzīvot savvaļā un tur atrast sev barību! Visi dzīvnieki ir gudri – tie saprot, kur ērtāk atrast barību. Ja tie tiek baroti, tad arī nāks uz šo vietu. Taču tas nav nepieciešams. Turklāt – lai kā cilvēks centīsies barot dzīvnieku pareizi, tomēr tā nebūs dabiskā barība! Nesen mani nepatīkami pārsteidza fotogrāfijas portālā draugiem.lv – bildē bija redzams, kā cilvēks baro tikko atlidojušu stārķi ar baltmaizi. Tā nevajag darīt. Ja aizvien ir sniegs, ja stārķis patiešām ir ļoti novārdzis un gribas palīdzēt, tad putnam var piedāvāt svaigas, nesālītas zivs vai gaļas gabaliņus.”
Sarunas noslēgumā V. Vītola uzsver: „Mēs dzīvojam kopā ar savvaļas dzīvniekiem. Mums par tiem ir jāpriecājas, jāsadzīvo. Bet nevajag tiem darīt pāri, ko varam izdarīt arī ar nepareizu barošanu!” Māra Majore – Linē
Komentāri