Zaubēnietis Mārtiņš Lūkins daļu ikdienas pavada Zaubē. Saimniekojot laukos, viņš studē doktorantūrā Rīgā un ir pasniedzējs augstskolā Daugavpilī.
„Studēju dabas ģeogrāfiju Latvijas Universitātē. Šobrīd rit pētnieciskais darbs, tādēļ daļu laika varu pavadīt Zaubē. Dators un internets pieejams arī laukos,” stāsta Mārtiņš un atklāj, ka aizraujas ar mežu izpēti. Viņš atzīst – studijas šajā nozarē izvēlējies tieši tādēļ, ka vēlējies saimniekot netradicionāli, gribējis iemācīties, kā pareizi kopt mežu.
„Mežs ir kaut kas vairāk kā tikai cirst un stādīt. Es apsaimniekoju mežus izlases veidā. Nevienu kailcirti uztaisījis neesmu un to arī neatzīstu. Ja vērtējam no dabas daudzveidības viedokļa, nav īsti pareizi un gudri šādā veidā mežus izcirst. Taču, ja cilvēki mežu uztver tikai kā ātru ienākuma avotu, ko padarīsi? Turklāt Latvijā līdz ar izsūtījuma gadiem bijis paaudžu pārrāvums un zudusi īpašuma izjūta, izpratne par to, ka mežu stādījis tēvs, vecaistēvs vai vecātēva tēvs. Pieļauju, ka daudz nepareiza cilvēki izdara nezināšanas dēļ. Domā,
ka būs labi, bet tā nesanāk,” spriež Mārtiņš un atzīst, ka meža platības gan teorētiski katru gadu pieaug, taču tie nav meži ar simts gadus veciem kokiem, bet drīzāk krūmāji vai jauni meži.
„Un tur jau ir tā lieta, ka šādas krūmainas vietas ik gadu pieaug, bet
īstu mežu paliek mazāk,” saka zaubēnietis.
Mārtiņš stāsta, ka studiju laikā pētījis arī pagasta mežus un viņam ir viedoklis par Zaubes apkārtnes mežiem.
„90. gadu vidū sāku pētījumu „Amatas augšteces ainavas attīstība”, paņēmu teritoriju, kas ir ap Amatas upi – daļu Zaubes, Skujenes un Nītaures pagasta teritorijas. Skatījos, kā mainījusies apdzīvotība, meži un ceļi gadu gaitā. Vēlāk ar pagasta padomes palīdzību nodibinājām vietējas nozīmes dabas liegumu teritoriju, kas atrodas Amatas labajā krastā. Arī pa mežiem daudz staigāts. Pētīju to vēsturi, un man izdevās meža platības sadalīt jaunās un ļoti vecās teritorijās. Apkārtnē ir platības, kurās mežs
aug vairākus gadsimtus, bet netrūkst neseno apmežojumu, kas veidojušies pēdējos 60 gados,” domās dalās Mārtiņš, atklājot, ka Zaubē senākie meži ir ap Sila kapiem.
„Skatījos sava īpašuma vecās kartes, pārliecinājos, ka daļa mežu ir kādreizējās ganības. Ainava ļoti mainījusies. Turklāt, skatoties 19. gadsimta pagasta aprakstus, redzams, ka mežainums Zaubei, Skujenei un Nītaurei bijis apmēram 17 procenti. Tagad Cēsu rajonā mežainums ir vidēji 55 procenti, šajā apvidū tas ir vēl lielāks. Protams, kādreiz ganības tik strauji neaizauga. Pļaušana un ganīšana bija nepieciešamība. Saka – no Gaiziņkalna varējis redzēt deviņas baznīcas. Tagad pat teorētiski grūti iedomāties, kuras deviņas tās ir bijušas,” saka zaubēnietis.
Jautājot par lauku attīstību nākotnē, Mārtiņš saka: „Dzīvesveids laukos nākotnē, iespējams, būs citāds. Jaunieši studēs Rīgā, Kembridžā, Oksfordā un trīs mēnešus gadā dzīvos Zaubē. Lauki ir mainījušies. Un problēma ir tā, ka varbūt nezinām, kas bijis labs agrāk un kas šodien no tā pārņemams. Arī pagastiem, plānojot attīstību, vajadzētu vairāk pievērsties senajām labajām lietām. Jūs jautājat, vai lauki šodien attīstās? Attīstās, bet tas notiek diezgan stihiski. Nav problēma, ka lauku teritorijas aizaug, problēma ir tā, ka nav funktiera, ko darīt tālāk. Notiek virzība bez mērķa.”
Komentāri