Drabešniece Kristīne Kuprūne šovasar ieguva maģistra grādu personālvadībā. Viņa strādā Finanšu ministrijā un brīvajā laikā aizraujas ar fotografēšanu. Kristīnei karjera dzīvē ir svarīga, bet nav noteicošā.
“Varētu teikt, ka šobrīd viens posms manā dzīvē ir noslēdzies. Esmu ieguvusi maģistra grādu un domāju, ka tuvākajā laikā nekur nemācīšos,” saka Kristīne un stāsta, ka ar studijām gājis visādi.
“Pēc vidusskolas beigšanas vienu gadu studēju pat pedagoģiju un strādāju skolā. Un jāsaka – man patika. Ja nebūtu bijuši dzīvē lieli pavērsieni, pieļauju, ka skolā būtu palikusi arī strādāt. Taču sanāca tā, ka pieteicos studijām Konkordijas augstskolā un devos studēt uz Tallinu. Bankā studijām paņēmu visus iespējamos kredītus un devos mācīties. Diemžēl studijas pēc pirmā gada turpināt nevarēju, jo bija par maz naudas. Meklēju kaut ko līdzvērtīgu Rīgā. Atgriezos Rīgā un bakalaura grādu ieguvu uzņēmējdarbības organizācijā un vadībā,” savas studiju gaitas atminas drabešniece un atklāj, ka šobrīd strādā Finanšu ministrijā.
“Sāku strādāt budžeta departamentā par vecāko referenti, bet šobrīd jau esmu nodaļas vadītāja vietniece. Mani darba pienākumi saistīti ar valsts budžeta plānošanu. Manas nodaļas pārziņā ir Iekšlietu ministrijas budžets- policijas, robežsardzes, ugunsdzēsēju. Esmu atbildīga par viņu budžetu. Rakstu atzinumus, vērtēju, cik pamatoti finansējumu dažādām lietām pieprasa,” stāsta Kristīne, sakot, ka viņas darbs ir ļoti atbildīgs.
“Mūsu darbu ļoti ietekmē politiskie procesi valstī. Jā, mans darbs ir birokrātisks. Kādreiz šķiet, ka iegrimsti rutīnā. Taču acīmredzot šādu darbu varu darīt, lai gan nesaku, ka esmu sajūsmā. Katru gadu mūs kā darbiniekus arī vērtē, un jau otro gadu esmu saņēmusi augstāko novērtējumu,” stāsta Kristīne, lai gan nenoliedz, ka, pavisam iespējams, gribētu darīt kaut ko citu.
“Man ļoti patika strādāt skolā, bet nezinu, vai būtu laimīga skolā šodien. Skolēnu attieksme pret skolotājiem un mācībām ir mainījusies… Iespējams, gribētu strādāt jomā, kas saistīta ar manu maģistra grādu – personālvadībā. Taču domāju, ka ir grūti nomainīt nozari, tad jāsāk no zemākā pakāpiena. Kaut vai pāriet uz zemāku atalgojumu būtu grūti,” prāto jauniete un atklāj, ka ir liela Cēsu patriote.
“Līdz šim dzīvoju Drabešos un katru dienu braucu strādāt uz Rīgu. Šobrīd pa nedēļas vidu palieku Rīgā, bet no Drabešiem neatteikšos nekad. Te ir mani draugi, ģimene. Cēsīs man ir frizieris, manikīrs, ārsts, autoserviss… Man te ir viss. Nekad arī neesmu alkusi pēc dzīvokļa Rīgas centrā. Man vajag zaļo zāli un svaigo gaisu. Jā, darbs galvaspilsētā ir ok, bet savu dzīvi pavisam tur veidot negribētu,” piebilst Kristīne un atklāj, ka tuvāko laiku viņa veltīs darbam un kredītu atmaksāšanai.
“Apmēram 250 lati mēnesī man ir dažādi kredītmaksājumi. Bet, katru kredītu ņemot, vienmēr esmu strikti rēķinājusi, cik varu ņemt, lai atdotu. Taču jāsaka – dzīvoju tikai uz kredīta. Bet neko nenožēloju. Tikai tādā veidā esmu iekārtojusi savu dzīvi, ieguvusi izglītību un tikusi uz priekšu. Man nevarēja palīdzēt izmācīties ne bagāti onkuļi Amerikā, ne kāds cits. Studējot ņēmu gan studiju, gan studējošo kredītu. Un droši vien varu teikt, ja nebūtu bankas piedāvāto iespēju, nebūtu arī dzīvē izmācījusies,” spriež Kristīne un atklāj, ka šobrīd viņa sāk domāt par ģimenes veidošanu.
“Man dzīvē viss ir kā pēc grāmatas. Ieguvu izglītību, sameklēju labu darbu, iekārtoju dzīvokli un tagad varētu sākt domāt par citām lietām. Gribas sakārtot privāto dzīvi. Saprotu, ka gribu ģimeni. Tā noteikti ir vērtība,” saka Kristīne.
– Pēdējā teātra izrāde, kuru apmeklēji? – “Kerija”. Mīlas stāsts ar nelaimīgām beigām. Izvēloties starp mīlestību un karjeru, sieviete izvēlējās karjeru. Skaists sižets. R. Paula mūzika. – Trīs lietas, kuras ņemtu līdzi ceļojumā? – Kādu latviešu grāmatu, fotoaparātu un savu draugu. – Mājdzīvnieks, kuru gribētu iegādāties? – Vienmēr man patikuši kaķi. Tas ir laika jautājums, bet kaķis man droši vien būs. – Ko visaugstāk vērtē cilvēkos? – Uzticamību. Svarīgi, ka cilvēkam varu uzticēties. Tas attiecas gan uz privāto dzīvi, gan draugu un kolēģu attiecībām. Ja kaut kas ir norunāts, tad ar to rēķinos. – Bez kuras no mūsdienu modernajām tehnoloģijām nevari iedomāties dzīvi? – Nebūšu oriģināla, bet teikšu, ka bez mobilā telefona. Tiešām nevaru iedomāties, kā būtu iespējams sazināties, sarunāt randiņus, nokārtot lietas, ja nebūtu mobilo telefonu.
