Ir pavasaris. Apzināti vai neapzināti plānojam jaunus notikumus. Priekšā vasara, atvaļinājumu laiks, tātad iespēja atpūsties, izrauties no ikdienības. Bet priekšā arī Lieldienas, Klusā nedēļa, kad, ja vien kaut nedaudz ticam, ka neesam vienīgie pasaules kārtības grozītāji, tad ļaujamies pārdomām par dzīves vērtībām. Ar Dinu un Aivi Dombrovskiem runājām par to, kādas vērtības iespējams iemantot, dodoties ceļā.
Ceļojumu plāno sajūtu līmenī Dina un Aivis nesen atgriezušies no Kanāriju salām. Turp viņi bija devušies meklēt saulīti, gaišumu, kura ziemā ļoti pietrūcis mūsu platuma grādos.
“Saulīte bija, un vēl klaiņojām pa kalniem, izrāpelējāmies, ka prieks. Izbradājām okeāna krastu. Skatījām krabjus, jūras ežus. Mūs pievelk daba. Aizbraucām uz Homēra salu. Tur auga parastā lauku pienene, kas bija lielāka par mani augumā, un tādi paši virši, kādi mūsu mežos, tikai pusotru metru augsti krūmi. Mēs meklējam atšķirīgo, pārsteigumus,” piecas ārpus Latvijas pavadītās dienas vērtēja Aivis Dombrovskis un Dina piebilda, ka attālumam nav nozīmes, ja jārunā par izdevušos ceļojumu, jo svarīgs ir tas, kas sagādājis prieku.
“Reizi gadā noteikti atļaujamies ceļot – vai tikai abi, vai kopā ar meitiņu, reizēm katrs atsevišķi. Zinu kolēģes, kuras dara līdzīgi. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka nevar to atļauties, ka nevar materiāli pacelt. Protams, biļetes, lai tiktu prom no šīs zemes, ir vajadzīgas, bet citas ekstras, kuras atļaujamies, es pat nevaru nosaukt. Pirms gadiem desmit ceļojām pavisam askētiski. Uz Norvēģiju ēšanai visu ņēmām līdzi – tomātus, gurķus, kondensēto pienu. Tagad, ja savlaicīgi izdomā, kurp doties, biļetes var nopirkt lētāk, viesnīcu rezervēt. Pirkties ārzemēs neejam, jo visu tepat var dabūt. Liekais neietilpst mūsu ceļošanas formulā. Lai gan vienu no Aivja esmu iemācījusies- ja esi ceļojumā un kaut ko ļoti, ļoti gribas, tad tas jāatļaujas, lai ir piedzīvojums, pārdzīvojums. Ceļojumu jāmāk baudīt,” vērtēja Dina, kura sevi un ģimeni sauc par aktīviem Latvijas un svešo zemju noslēpumu baudītājiem.
Dina stāsta, ka Eiropu izbraukājusi kopā ar pedagogiem ekskursijās, kuras organizējis ģeogrāfs, rajona izglītības pārvaldes vadītājs Tālis Jaunzemis, kad gandarījums nav bijis vien ceļa mērķis, bet arī ceļš. Vēl ģimene atceras, ka daudzas ieceres izrauties no darba kaut uz pāris dienām nākušas arī spontāni- vajag aizbraukt, un dodamies.
“Pie apaļā galda un kartes nesēžam, neplānojam – Latvija, Lietuva, Eiropa. Un kartē ar pirkstu nebakstām, kur vēl nav būts. Ir sajūta, ka tas būs labi, un dodamies ceļā,” tā Dina, bet Aivis piebilda: “Ja kaut kur aizbrauc, lai ieliktu ķeksīti- tur esmu bijis, un ceļojumu neizbaudi, tad nav vērts kustēt no mājas. Tas ir tāpat kā nopirkt grāmatu, lai pateiktu, ka man tā ir, ielikt plauktā un neizlasīt.”
Var atpūsties īsā laikā Būsiet dzirdējuši psihologu ieteikumus, ka kvalitatīvs atvaļinājums iespējams vien tad, ja darba durvis izdodas aizvērt vismaz uz divām nedēļām. Dombrovski to ir gatavi apstrīdēt, sakot, ka prāts atbrīvojas daudz īsākā laikā, ja vien ļaujamies atpūtai un jaunām emocijām.
“Ja ietu iepirkties, tad vide nebūtu cita, jo veikals no veikala neatšķiras. Svarīgi no urbanizētās vides pāriet uz dabisko, un tas jau iespējams ne vien ārzemēs. Aizbrauc pie jūras, staigā gar krastu! Tā var stundām klejot. Tā forši var atiet no ikdienas. Tikai Latvijā grūti nepaņemt līdzi mobilo telefonu, bet Kanārijās tas stāvēja viesnīcā. Vakaros ar prieku aizsitu īsziņas, ka līdz tam un tam datumam neesmu satiekams. Protams, var nolīst četrās sienās un izslēgt tālruni, bet tu neko jaunu negūsti. Nav iespaidu, nav emociju, kas ir dopings, lai atjaunotos, ” tā Aivis, kurš ir hipno- psihoterapeits un sarunā uz daudz ko prot paraudzīties līdzībās.
“Reizēm saku- mēs visi kādreiz nonāksim tur augšā, pie Pētera. Kad pie durtiņām klauvēsi, viņš teiks- es tev iedevu dzīvi, tagad man izstāsti, ar ko esi bagātinājis savu dvēseli? Un tad mēs stāstīsim, ka mums bija māja, dzīvoklis, nu, baigi kruti. Bet Pēteris: ”Forši, bet tagad tu stāvi manā priekšā. Kas tev ir līdzi?” Tātad svarīgi, kas ir patiesās vērtības. Vai ir līdzi dvēselē pārdzīvojums, vai nav. Mantas jau neatstāj pārdzīvojumu dvēselē,” tā Aivis un piebilda: “Forši ir redzēt delfīnus, vaļus un grieķus. Bet jau tagad skatos uz priekšu. Man personīgi spēku dod nevis tas, ka atceros, kas ir bijis, bet tas, ka es zinu, ka kaut kur atkal braukšu. Nevis orientējos uz pagātni, bet nākotni.”
Holande, Rumānija, Indija …
“No mūsu kopējiem braucieniem man vislabāk patika Holande. Kopā būšana. Ceļš, redzētās vietas. Tur bija viss, lai priecātos pieaugušie un bērns. Bija interesanti. Kopā bijām arī Rumānijā. Aizbraucām, jo ir taču skaidrs, ka tā zeme nekad vairs nebūs tāda kā pašlaik. Bijām ciemā, kur kundzes ģērbjas tautastērpos un iet svētdienā uz baznīcu. Greznās blūzītēs, rakstainos svārkos, apaļas kā muciņas. To nekur citur neredzēt,” vērtēja Dina un atcerējās, kā tieši Rumānijā nācies uzzināt, cik pacietīga un varoša ir meita Arlita. “Kāpām kanjonā. Un viņa arī to izdarīja. Kopā atceramies, cik daudz baltu zirgu tur izdevās saskaitīt, ko nozīmē pastaiga pa jautrajiem kapiem. Tas ir kultūras fenomens, kuru apskatīt brauc no visām pasaules malām. Tajā miestiņā par aizgājējiem nesēro. Blakus krustam ir plāksnīte, kurā iedrukātas dažas smieklu pārpilnas rindas, kas raksturo aizgājēja šīs zemes gājumu,” atcerējās Dina, bet Aivis neslēpa, ka reizēm ceļā dodas viens, arī sievai ļauj aizbraukt vienai, lai, ja godīgi, viens no otra atpūstos.
“Tas ir vajadzīgs. To iesaku arī saviem klientiem. Aizbraukt un paraudzīties uz visu no malas. Sajust, ko patiesi vēlos no dzīves, attiecībām. Varbūt ceļojumā nākas saprast, ka viss arī ir beidzies, ka tālāk jāiet katram savs ceļš. Arī tā dzīvē gadās,” konkretizēja Aivis un neslēpa, ka viens izbraukājis Grieķiju un draugu kompānijā devies Indijas mistēriju meklējumos.
“Man patīk, ja ceļojumā varu aprunāties ar vietējiem. Tad sajūti to, ko ekskursijās nevar piedzīvot. Un muzeji mani neinteresē. Man interesē cilvēki, viņu domas, sarunas,” stāstīja Aivis un atzinās, kā sev atklājis Indiju.
“Man bija grūti pirmajās divās dienās. Deli ir septiņreiz vairāk iedzīvotāju nekā visā Latvijā. Trotuāri ir piekakāti, jālavierē starp čupām. Tajā brīdī jāsaprot- pieņem vai ej atpakaļ uz lidmašīnu. Tas ir darbs ar sevi. Lēnām kļūt lojālākam pret pasauli. Jāpieņem, ka tā ir viņu māja, dzīve, tradīcijas, kultūra. Viņi tā dzīvo, es esmu iegājējs. Viņi tāpēc nesāks dzīvot citādi. Tas ir mūsu sabiedrības mīnuss, ka gribam visus padarīt līdzīgus sev, bet reizēm ir jāpielāgojas, jārespektē, ka var būt arī citādi. Divas diennaktis no Deli vilcienā braucu uz dienvidiem. Satiku vietējos, izrunājāmies. Indija cilvēku virza tikai uz labo,” savu tālāko ceļojumu izvērtēja Aivis.
Kurp nākamais brauciens?
“Mēs zinām, ka noteikti brauksim, jo priekšā atvaļinājumu laiks. Vasaru gan parasti atstājam Latvijai, jo esam jūrnieki. Mums visiem trim ļoti patīk ūdeņi, tāpēc gar jūru metam lielus līkumus. Ir taču bezgala daudz vietu, kuras vērts redzēt. Lietuva, Igaunija noteikti ir neapgūts lauciņš. Nupat atcerējos kopīgo pārgājienu pa Drabešu pagastu- mēs abi, meita, suns. Somā pa ābolam, sviestmaizes. Bija tiešām skaisti apiet laukus, kuros kāju neesi spēris piecus gadus,” tā Dina un sprieda, ka vasarā ceļā noteikti dosies visi kopā. Un divus gadus par ceturto ģimenes locekli kļuvis arī suns, tāpēc tālāka kopēja ceļošana ir mazliet apgrūtināta, jo vienmēr jādomā, kurš mīluli pieskatīs. Bet Latvija esot ieņemama četratā. Tālāki ceļojumi- Amerika – nevilinot. Varbūt Meksika. Kad pienākšot brīdis, kad jāmeklē jauns pārsteigums, tad Dombrovski atkal būšot tālēs zilajās. Tas ceļošanas āķis esot lūpā. Un labi, ka tā.
Komentāri