Cēsis varam saukt par zaļu un ziedošu pilsētu arī tamdēļ, ka aizvien vairāk privātmāju īpašnieku domā, kā vidi padarīt sakoptāku savam un apkārtējo priekam. Noslēdzies gaisa dārzu konkurss, tūlīt komisija sāks vērtēt glītākos zālienus – būs uzvarētāji, veicināšanas balvu ieguvēji, bet zaudētāju nebūs. Neviens, kurš liek lietā izdomu un darbu, nepaliek nenovērtēts, jo skaistumu noteikti pamana cilvēki.
Šķietami neiespējami ir paiet garām arī Cēsu valsts ģimnāzijas krievu valodas un literatūras skolotājas Anitas Alhimovas dārzam, kurā ne tikai glīti izkārtoti dekoratīvie stādījumi, bet vieta atrasta arī augļu kokiem, zemeņu dobei, kādam dārzenim.
“Tikai mauriņu tik lielā teritorijā? Mūsu ielā tādu dārzu nav. Arī tie, kuri vēlas mazāk darba, stāda vismaz puķes. Izlēmu, ka jāiestāda arī ābeles un plūmes, tās šeit iederas.
Man liekas, ka nevar būt tāds dārzs, ka vēlāk jāiet uz tirgu, lai nopirktu pašu nepieciešamāko – dillītes, selerijas, ogas, ābolus. Un, ja mājā ir mazi bērni, tad viņiem noteikti vajag to prieku pieskriet pie koka, noraut ķirsi vai bumbieri,” tā Anita no Briežu ielas, kura neslēpj, ka tik daudz laika un iedvesmas dārzam var veltīt tamdēļ, ka skolotājiem ir brīvi vasaras mēneši.
“Dārzs ir kā suns. Vienu uz ilgāku laiku nevar atstāt. Aizbraucām pāris dienas uz Lietuvu, bet pirmais darbs atgriežoties – laistīt un ravēt,” tā Anita, bet uzreiz papildināja: “Sākumā jau dārzs nebija mans hobijs, bet ar laiku iepatikās. Tagad te ir koki, kas aug jau vairāk nekā desmit gadus. Šo gadu laikā dārzs arī trīs reizes ir pārveidots, jo mācos no savām kļūdām. Visu daru pati – lasu žurnālus, dodos uz izstādēm un pārstādu augus, ja jūtu, ka neaug, ka esmu nepareizi izdomājusi, kur puķei vai kokam būt. Es nekad negribētu, ka man atnestu projektu, atbrauktu firma un dārzu iestādītu. Man liekas, ka tāds dārzs ar laiku kļūtu svešs. Man prieks, ka ne tikai es, bet arī daudzi kaimiņi tā domā un paši ik dienas skraida ar ķerrām un grābekļiem. Viens par otra veikumu arī priecājamies.”
Vēl Anita teica, ka neizprotot, kāpēc turīgi cilvēki Jūrmalā stādot augstus tūju dzīvžogus, lai neviens neredz, kā dārzs iekārtots.
“Gājām tur pastaigāties kā pa tuneli. Nezinu, kas no dārza ko slēpt. Esmu redzējusi, kā pie mūsu mājas piebrauc, nofotografē. Varbūt cilvēks ieraudzījis kādu ideju, kas noderēs viņa mājā. Cilvēki iet, skatās, vērtē un noteikti kādu labu vārdu pasaka,” tā Anita.
Augusts un septembris esot laiks, kad dārzā darba nekļūst mazāk, ja vēlas to glītu un paplašināt. Tagad ir īstais laiks, kad izgriezt vecos ziedus, vēl formēt krūmus, dalīt ziemciešu cerus un dēstīt jaunā vietā. Anita neslēpj ne zināšanas, ne savas dārzā pieļautās kļūdas, bet atzīst – ja kādam šķiet, ka dārzā ir par daudz liela dažādība, tad viņai tas tieši patīk, tāpēc plānos ir izveidot aku, kāda noskatīta Tunisijā. Nebūšot latviska, bet ar Ziemeļāfrikas dvesmu. Un nekāda vaina. Vaicāta, vai kolēģes skolā saprot Anitas aizraušanos, viņa saka: “Dažreiz netic, ka es visu pati daru. Uz darbu jau eju tāda šika, bet te stumju tačku, laistu, ravēju. Visu izdaru un kolēģēm vienmēr dāvinu pašas dārzā uzziedējušās puķes, bet pavasaros visas, kam ir dārzs, dabū kannas stādu. Šopavasar izdalīju kādus 25 podiņus, jo man prieks, ka arī citiem prieks par skaisto.”
Komentāri