Rakstot par Cēsu 2. vakara maiņu vidusskolu, vienmēr gribējies uzsvērt, ka tā ir īpaša skola. Īpaša ne sliktā, bet labā nozīmē. Tā ir vieta, kur puišiem, kuriem ne visai patikušas skolas gaitas, māca, ka izglītība ir viena no dzīves vērtībām. Tā ir skola, kuras audzēkņi vairāk par atzīmēm un izglītības dokumentu novērtē vidi un attieksmi, kurā tā iegūta. Šajā skolā puiši mācās uzticēties cilvēkiem.
No 1. septembra šīs skolas direktore būs Sarmīte Sviķe.
– Vai jaunā mācību gada sākums arī šajā skolā ir citādāks?
– Es mazliet atkāpšos no tiešas atbildes, jo gribu pateikt, ka brīvība ir viena no cilvēku pamattiesībām, un mūsu bērniem brīvība ir atņemta, tas ir ļoti nopietns cilvēka, personības ierobežojums. Tāpēc noteikti atšķirīgs būs jaunā mācību gada sākums. Nav mums valstī otras vispārizglītojošas skolas, kas darbojas Tieslietu ministrijas pakļautībā. Nav skolas, pa kuras durvīm nedrīkst ienākt, neievērojot īpašus drošības noteikumus. Un tajā pašā laikā tā ir skola, kuru apmeklē audzēkņi, kas, mācības beidzot, iegūst diplomu, kārto eksāmenus. Mēs esam ļoti piedomājuši, lai skolas nosaukumā uz dokumentācijas neparādītos nosaukums – Cēsu audzināšanas iestāde nepilngadīgajiem, tāpēc esam Cēsu 2. vakara maiņu vidusskola.
– Tad varbūt es pārspīlēju, sakot, ka jūs tagad vadīsiet īpašu skolu?
– Protams, ka skola ir īpaša. Un galvenokārt tamdēļ, ka tā darbojas ieslodzījuma vietā, tādējādi citādos apstākļos. Viss kolektīvs strādā ar bērniem, kas ir notiesāti, atrodas ieslodzījumā. Vairumam mūsu audzēkņu nav pozitīvas mācīšanās pieredzes. Viņi nav bijuši labākie skolēni un daudzi skolā gājuši vien dažus gadus, un tālāk nav vēlējušies mācīties. Daudziem ir raiba un negatīva dzīves pieredze, un tas viss ir saplūdis mūsu skoliņā. Bet te es atceros sākumā teikto par brīvību kā vērtību. Un izglītība rāda ceļu uz brīvību.
– Tas noteikti nav viegli. Pilsētu un lauku skolās trūkst pedagogu, bet jūsu skola lepojas, ka kolektīvs ne tikai saglabājas, bet arī atjaunojas.
– Mēs skolā strādājam komandā, un arī es tajā esmu jau 27 gadus. Kā pabeidzu augstskolu, tā izvēlējos darbu šeit, jo man bija intuitīva pārliecība, ka šiem audzēkņiem varu daudz dot. Domāju, ka tāda pati pārliecība ir maniem kolēģiem, jo citādi te nevar, tad nav vērts. Tomēr, ja runāju par komandu, tad tas nav mans nopelns. Skolā 39 gadus nostrādāja Nikolajs Mazurs, daudzus gadus bija skolas direktors. Viņš bija tik demokrātisks vadītājs! Prata saliedēt kolektīvu, tāpēc visi tagad esam ieguvēji. Un noteikti iegūst arī bērni. Nu, man viņi visi ir bērni, neskatoties uz to, ka likumu pārkāpuši.
– Bet sabiedrībā jau valda cits viedoklis. Mazie noziedznieki – zaglēni, laupītāji, skan skaudri, bet arī slepkavas.
– Izglītības procesā nav tik svarīgi, kamdēļ viņš nonācis šajā iestādē, tāpēc skolā viņi ir skolnieki, bet, protams, nejaušības dēļ te nenokļūst. Viņi iestādē nonāk likumsakarīgi, un iepriekš noietais ceļš ierasti bijis
ilgs un nepatīkams. Zināt, es negribu gari par to runāt, jo arī manā saprašanā visbriesmīgākie ir tie noziegumi, kas saistāmi ar vardarbību. Arī es pārdzīvoju, zinot, ka šādā vecumā kāds var atņemt otram cilvēkam dzīvību, ka bērni var būt tik ļoti nežēlīgi. Un pusaudžu bars var būt nežēlīgs. Bet darbs man ir ļāvis saprast, ka ne jau varmāka stāv manā priekšā, bet lielākoties viņš pats bijis vardarbības upuris. Un tā nežēlība daudzējādā ziņā ir augusi izmisuma dēļ. Lielās līnijās viņi centušies atriebties pasaulei.
– Jūs labo meklējat notiesātajā?
– Jā, arī zādzība ir noziegums, bet mans uzdevums nav viņu nosodīt. Esmu strādājusi ar puišiem, kuri ir veikuši pašus smagākos noziegumus, un vienalga ir skaidrs, ka arī viņos var atrast kaut ko labu, gaišu. Katrā no viņiem ir labais. Ja to man nav izdevies atrast, tad es vienkārši saku – man neizdevās. Tā ir mana vaina. Ja man šādas pārliecības nebūtu, tad nevarētu šajā skolā strādāt. Vienmēr esmu teikusi, ka te nevar strādāt, ja no puišiem ir bail. No cilvēkiem nedrīkst baidīties. Ja liekas, ka kādu no viņiem varu ienīst, tad ir jāiet no šejienes prom un jāmeklē cits darbs.
– Bet arī motivācijai palikt, būt šajā darbā ikdienā, ir jābūt spēcīgai.
– Sākuma gados visu ļoti ņēmu tuvu pie sirds. Tad kolēģi mani mācīja – tev ir arī sava dzīve, šis ir tavs maizes darbs. Tagad saku, ka mēs komandā esam profesionāļi un ar situācijām profesionāli tiekam galā. Taču motivācija darīt nedrīkst būt tikai ārēja. Naudas dēļ vien, manuprāt, nevienu darbu nav jēgas darīt, jo nebūs patiesā gandarījuma. Tu nebūsi patiesi laimīgs. Un mūsu skolā noteikti ir jātērē dvēsele, jo citādi nebūs rezultāta.
– Stāstījāt, ka arī puišiem līdztekus ierastajiem pamatskolas mācību priekšmetiem ir vērtību izglītības kurss. Kādas ir viņu vērtības?
– Viņi pārsvarā saka, ka vēlas labu ģimeni, labu darbu, lai varētu nopelnīt. Tagad jau novērtē izglītības nozīmi. Un laba ģimene, bērni tiešām ir viņu sapnis. Protams, daudziem to neizdodas piepildīt, bet mēs jau priecājamies par katru, kurš pārkāpis pāri savai pagātnei. Puiši ir dzīvojuši tādās ģimenēs, tādos apstākļos, ka viņi arī skaidri apzinās, kas šajā pasaulē ir labs, kas ļauns. Bet vērtību izglītība ir īpaša programma, kurā ar bērniem runā skolotāji, psihologs. Ir nodarbības motivācijas stiprināšanai, runā par atkarībām, ētiku, morāli, un ļoti svarīgi, ka apgūst saskarsmes prasmi ar vienaudžiem, respektēt atšķirīgu viedokli. Ir ļoti svarīgi viņiem to mācīt, jo lielākā daļa jau atgriezīsies brīvajā sabiedrībā. Viņi dzīvos mums blakus.
– Pieminējāt vārdu – ģimene. Skolotāji taču nevar aizstāt mammu un tēti?
– Un te man atkal prātā nāk, ko Tālis Jaunzemis (Cēsu rajona padomes izglītības pārvaldes vadītājs – I.K.) teica skolotāju konferencē – daudziem bērniem vecāki ir spējuši iedot vien kailo dzīvību. Maniem vecākiem galvenā vērtība bija bērni un man dzīvē galvenā vērtība ir pašas bērni. Pasaulē esmu redzējusi, cik ļoti ciena un mīl bērnus, dažādus bērnus. Man liekas, ka Latvijā daudz par maz ir bērnu. Bet par mūsu audzēkņiem – tie ir bērni, kuri nonākuši grūtībās, pieaugušajiem ir viņiem jāpalīdz. Tā ir mana svētākā pārliecība. Zinātnieki ir pierādījuši – ja ģimenē ir problēmas, attiecību problēmas, tad bērnam būs problēmas skolā, dzīvē. Ja vecāki ir devuši tikai dzīvību, tad pārējais ir jāiedod sabiedrībai, jo viņi jau ir cietuši no tā, ka nav bijis ģimenes atbalsta, ka nav bijis blakus mammas vai tēta, kam varētu uzticēties. Mums iestādē strādā daudz vīriešu, skolā sievietes, audzēkņi mazliet jūt šo ģimenes modeli. Lielākais prieks, ka kādreiz tieši šeit puisis atrod vienīgo pieaugušo, kuram ir gatavs uzticēties, padalīties, parunāties.
– Un kā ir sajust šādu uzticēšanos uz savas ādas?
– Jaunās skolotājas ļoti prasmīgi prot atraisīt audzēkņu radošās prasmes. Tā tapa puišu rakstīts eseju krājums “Es šajā pasaulē”, kuru uzdāvinājām arī Valsts prezidentam. Viņi rakstītajā atklāja daudz no sevis, uzticējās. Viņi esejā pastāstīja, kā jūtas šajā pasaulē. Ētikas un morāles stundas mums vada skolotāja Zoja Plauka. Es reiz vienā piedalījos. Sēdēju klusa, man bija bailes pat pakustēties. Puiši runāja par sevi, par savu ģimeni, viņi mēģināja ieraudzīt pašu labāko, kas noticis. Viņi dalījās tajā, ko vēlas savā dzīvē piedzīvot, dalījās labajā. Tā stunda bija brīnišķīga. Tā skanēja tik skaisti, pieklusināti – kā mūzika.
– Jūs nepateicāt, kā jūtaties, kad uzticas tieši skolotājai Sarmītei.
– Es labi zinu, ja cilvēkam parādu vismaz vienu savas sirds maliņu, tad viņš noteikti to novērtēs. Un puiši novērtē cilvēcisko attieksmi, kas pat vairāk nekā iegūtais izglītības dokuments vai zināšanas ceļ viņa pašapziņu. Es viņiem pasaku paldies par padarīto, un pienāk brīdis, kad tas paldies ir abpusējs. Man darbā ir īpaša atvilktne, kurā krāju viņu rakstītos apsveikumus, vēstules. Gadu garumā viņu domas esmu krājusi un glabājusi. Tajos apsveikumos, dzejoļos ir daudz labā. Pateiktajā ir daudz personiskā. Nu, labi – lasu arī puišu rakstīto un gadās, ka raudu. Tie, kas aiziet no šejienes, man piezvana, lai parunātos, tagad 1. septembrī saņemšu daudzas īsziņas. Bijušas reizes, kad puiši atved un parāda savu mīļoto meiteni. Un tepat Cēsīs dzīvo puisis, kurš man priecīgs pieskrēja klāt un teica: “Skolotāj, man ir bērniņš!” Un tiešām bērniņš gulēja ratiņos. Tas notika Operas svētkos. Operas izrādē es satikos ar savu bijušo audzēkni, kurš te pabeidza vidusskolu. Tie ir mirkļi, kad ir ļoti priecīgi ap sirdi. Bet pieredze jau dara savu, zinu, ka ne visiem iet gludi, ne visiem veicas.
– Tā kā klāt ir jaunais mācību gads, jums jauns amats, vai gribas daudz ko mainīt, darīt citādi?
– Es jūtos tieši tā, kā vienmēr pirms 1.septembra. Sajūta, ka priekšā daudz darba. Mēs esam saliedēts kolektīvs, un tā arī strādāsim. Pagājušajā gadā padarījām lielu darbu, jo kopā ar citām ieslodzījuma vietām, lielajiem cietumiem izstrādājām pedagoģiskās korekcijas programmu pieaugušajiem. Ja paskaidrojam pavisam vienkārši, tad puiši, kuriem ir 16, 17 gadu, bet mācās 4., 5. klasē, varēs strādāt ar tekstiem, kas atbilst viņu vecumposmam. Izstrādājām arī programmu pamatprasmju apguvei – lasīšanai, rakstīšanai, rēķināšanai. Nepiekrītu, ka Latvijas cietumos ir daudz analfabētu, arī pie mums nav, bet ir audzēkņi, kuri gadu no gada palikuši uz otru gadu, tāpēc nekur tālu nav tikuši. Šogad gan mūsu skolā mācīsies puisis, kuram ir 17 gadu, bet viņš ies 1. klasē. Tas bieži nenotiek, bet pagaidām nezinu, vai zēns prot lasīt, rēķināt. Bērns nav gājis skolā. Viņu un visus pārējos mācīsim.
– Ko jūs pati no viņiem esat mācījusies? – Daudz, noteikti daudz. Pieņemt un saprast, iecietību. Diemžēl arī to, ka ne vienmēr dzīve ir skaista.
Komentāri