Kaives pagasta Skujenes pamatskolas direktores vietniece audzināšanas darbā Valda Miķelsone stāsta, ka darbs nav svešs arī 21. gadsimta bērniem.
„Skolā to skaisti saucam par vides uzturēšanu. Bērni sakopj un gādā par vidi, kurā paši ik dienu uzturas. Apkārt skolai visa teritorija ir sadalīta tā, ka audzēkņi no 1. līdz 9. klasei katru gadu iet un sakopj savu sektoriņu. Šie sektori ir pielāgoti bērnu spējām. Pirmklasniekiem darbiņi ir vieglāki, lielākajiem bērniem lielāka, plašāka un nopietnāk kopjama teritorija. Un tā viņi strādā. Laukos dzīvojot, bērni zina, kas ir grābeklis un kā ar to jāstrādā. Arī vecāki šajā jautājumā atbalsta skolu un saka, lai liekam darīt,” stāsta V.Miķelsone.
Lai izvairītos no skolēnu pārmetumiem, skolā talkas tiek rīkotas vienā dienā. Skolēni kopā ar skolotājiem ņem grābekļus rokā un visi cītīgi strādā.
„Manējie ir jaunākās klases, mazie bērni nespēj veikt lielus darbus. Tad es pati ar slapju muguru strādāju, bet viņi man simboliski palīdz. Galvenais, ka esam kopā. Vecāko klašu skolēni spēj paveikt vairāk, bet ir arī tādi, kas izvairās. Jo lielāki, jo mazāk vēlas strādāt. Bet cenšamies rādīt piemēru. Talkas veido arī attieksmi pret apkārtni. Mazāk papīru nokrīt zemē, varbūt mazāk zālīti izbradā,” stāsta skolotāja un atklāj, ka skolā paši audzē arī puķu dēstus, lai būtu ko stādīt puķudobēs.
Jauka tradīcija skolā ir arī audzēkņu vecāku talkas, kas dažus gados bijušas ļoti vērienīgas.
„Vecāki nāk un labprāt palīdz. Pirms četriem gadiem bija lielā talka, kad tiešām bija vareni jāstrādā. Toreiz talku rīkojām sestdienā, domājām, ka necik daudz vecāku neatnāks. Bet atnāca pārsteidzoši daudz. Uz katru teritoriju bija kāds atbildīgais, izdevās ļoti labi. Turklāt liela daļa vecāku ir mūsu pašu audzēkņi, viņi zina tradīcijas – kur lapas beram, kur zarus dedzinām. Un tas atvieglo darbu,” stāsta skolotāja un turpina: „Lielākā daļa skolēnu dzīvo viensētās, un viņiem arī mājās ir savi pienākumi – jāienes malka, jāiet palīgā siena pļavā un nereti jāizravē ne viena vien vaga. Nav tā, ka bērni, dzīvojot laukos, nezinātu, kas ir darbs. Taču laukos ienāk arī negatīvās iezīmes – bezdarbs, alkoholisms, tad varbūt kādam ir vienalga, kāds izskatās pagalms vai durvju priekša.”
V.Miķelsone atzīst, ka šādās talkās skolēnus var iepazīt no cita redzespunkta. Nereti ir tā, ka bērniem, kuriem nepadodas mācības, padodas dažādi darbi, un viņi izrādās vislielākie palīgi.
„Darbs ieaudzina piederības sajūtu skolai, mājai. Un latviešiem jau no seniem laikiem darba tikums bijis godā. To nevar tā vienkārši pamest,” saka skolotāja un jautāta, vai arī pati pavasaros taisa ģenerāltīrīšanu un pavasara talkas, saka: „Dzīvoju daudzdzīvokļu mājā. Kādreiz organizējām lielas talkas, bet tagad katrs apkārtni sakopjam, kad varam. Arī puķudobes pie loga mazāk ierīko, jo gadās, ka tās izveidojas par vietu, kur suņi un kaķi kašņājas. Bet dzīvoklī pavasara tīrīšanu taisu gan. Īpaši pavasaros gribas notraust putekļus, atvērt logus un sajust pavasara elpu. Esmu diezgan liela kārtības cienītāja. Bet ar gadiem jūtu, ka enerģija un spēks sāk zust. Taču noteikti esmu par to, ka apkārtnei jābūt sakoptai.”
Komentāri