Mārsnēnu bibliotekāre
Pēdējos gados tik daudz dzirdēts, skatīts un lasīts par paradīzi Eiropas pašā sirdī – Horvātiju , ka nolemju daļu atvaļinājuma veltīt tam, lai pati savām acīm skatītu šo dabas fenomenu. Horvātiju dēvē par tūkstoš salu zemi, jo tā ir salām bagāta – pretim sauszemes daļai izvietojušās 1185 lielas un mazas salas, klintis un rifi, kurus apskalo Adrijas jūra.
Lai no Latvijas ar auto aizbrauktu uz Horvātijas novadu Dalmāciju, jāšķērso sešas valstis. Kad esam iebraukuši piekrastes pilsētiņā, lai nokļūtu paredzētajā naktsmītnē, jāšķērso neliels tiltiņš, kas savieno kontinentu ar Čiovo salu. Ieliņas tik šauras, ka mūsu lielais autobuss pagriezienā nejauši saduras ar kāda horvāta vieglo automašīnu. Seko izskaidrošanās, roku mētāšana un policijas gaidīšana. Kā par brīnumu, vainīgs iereibušais iezemietis, kurš tiek iesēdināts policijas auto, viņa ceļabiedram liek nobraukt mašīnu un mēs tiekam laipni lūgti turpināt ceļu. Nekādu protokolu, mērījumu, papīru rakstīšanas. Un tā pēc pusnakts tiekam izmitināti villā “Marko Polo”. Izejot uz balkona, pārsteidz nepierasts troksnis, un tikai pēc neilga laika saprotu, ka tās ir cikādes, kuru nemitīgā čirkstēšana pavadīs mani visu ceļojuma laiku.
No rīta pamostoties, atkal dodos uz balkonu, lai apskatītu, kur naktī esmu nokļuvusi. Esmu pašā Adrijas jūras krastā, pie kājām liedags un … sagrauta māja. Čiovo salas akmeņainie krasti un smaragdzaļā jūra vilināt vilina iebrist un baudīt ūdens veldzējošo spēku.
Dodamies pirmā ekskursijā uz romantisko Trogiru, pilsētu – muzeju zem skaidrām, zilām debesīm, kurai mūsdienīgu noskaņu piešķir jahtas un kuģi ostā, kolorītais dienvidu augļu tirgus. Pilsēta, kuru dibinājuši senie grieķi, lepojas ar vairāk nekā 2300 gadu vēsturi, mūsdienās tiek saukta par “Akmens skaistuli”.
Bet Dalmācijas pērles Splitas vēsture saistīta ar Romas imperatora Diokletiana dzīvi, kurš 3.gadsmitā šeit uzcēla pili. Četrsimtgadīgas palmas rotā pilsētas promenādi, šarmantās vecpilsētas šauro ieliņu labirinti aicināt aicina pastaigāties. Daudzviet žūst veļa, ieminos, ka tāpat kā Itālijā, bet gide attrauc, ka šo paradumu itāļi aizņēmušies no viņiem, horvātiem. Ja kāds no grupas cenšas uzzināt, kā tagad dzīvo horvāti, tad gides atbildes ir īsas un lakoniskas: “Mēs daudz neatšķiramies no visām bijušajām socvalstīm, gan ekonomika, gan inflācija mums vienāda, pie mums Horvātijā pat augstāka, jo tomēr mēs pārdzīvojām karu. Notiek atjaunošanas darbi, bet tās tukšās un sagrautās serbu mājas tādas arī droši vien paliks, jo neviens horvāts nevēlas ne tās pirkt, ne tajās dzīvot, kas zina, varbūt kāds serbs arī atgriežas.”
Vijīgi kalnu serpentīni un elpu aizraujoši skati uz salu arhipelāgiem, simtiem zeltainu smilšu un akmeņainu omulīgu līcīšu ultramarīnzaļās, dzidrās jūras krastos, tūkstošiem mežainu, klinšainu vai romantiski vientulīgu liedagu bagātu saliņu, brīnumjaukas, kā no viduslaikiem izkāpušas mazas pilsētiņas – tāds ir gandrīz četru stundu ilgs ceļš no Trogiras līdz Dubrovnikai, kura atrodas pašos Horvātijas piekrastes dienvidos un tiek uzskatīta par visskaistāko pilsētu Adrijas jūras krastos. Nesen pārcietusi barbarisku bombardēšanu un apšaudes, kad tika iznīcināti unikāli vēstures pieminekļi, tagad atdzimusi ar saules apspīdētām marmora ieliņām un laukumiem, ar varenām cietokšņa sienām, kas vēsta par pagātnes varenumu un spožumu. Pilsētas cietoksnis – tā ir kādreizējā brīvā un lepnā Dubrovnikas republika ar devīzi “Brīvība netiek pārdota'' , to apņem divus kilometrus garas mūra sienas, ko var ieskaitīt starp lielākajiem aizsardzības masīvu nocietinājumiem Eiropā. Ak , jā, lai pa sauszemi sasniegtu Dubrovniku, kādus 15 km jāšķērso Bosnijas – Hercegovinas republika. Kalna galā uzcelta iespaidīga veikala un kafejnīcas ēka, kur preces ir par kādiem latiem lētākas nekā citur piekrastē, norēķināšanās tāpat kā Horvātijā – ar kunām.
Kāda cita kalna korē mūs sagaida vietējie ar saviem pašmāju darinājumiem – vīnu, rakiju, medu. Lai tikai mēs iepirktos, tiekam cienāti ar pašceptu maizi, paštaisītām desiņām, aprikožu medu, un kur tad vēl vīns un kandža jeb rakija. Arbūzi tādi gareni un ļoti saldi, melones pašas izkūst mutē, bet cena visam vai nu pieci vai trīs lati.
Nākošā diena sola izbraukumu ar kuģīti pa Adrijas jūru un dažām tās salām. Tā iepazīstos ar sen apdzīvoto Šoltas salu, kura pārsteidz ar ziedošiem kaktusiem, agavēm un smaržojošām, saules sakarsētām pīniju audzēm. Citi izbaudījuši jūras ūdeni un pirmo reizi sastapušies ar slavenajiem jūras ežiem. Kādā citā mazā saliņā mūs sagaida grilētas zivis un vīns, jāsaka gan , ka visu laiku uz kuģīša tiek papildināta vīna krūka un apelsīnu sula. Esmu tik ļoti aizrāvusies ar sauļošanos uz kuģīša klāja, ka vakarā, noņemot saulesbrilles, spilgti izceļas baltās uzacis un acis, izskatos kā nogrimējies indiānis.
Kā parasti, viena diena tiek piedāvāta izvēlei palikt mājās vai doties ekskursijā. Lielākā grupas daļa, arī es, paliekam pie jūras, bet pārējie dodas raftinga braucienā pa Cetinas upi. Ar nepacietību gaidu viņu atgriešanos, jo pati šim ekstremālajam sporta veidam neesmu piemērota, tā vietā dodos uz Trogiras pilsētu – cietoksni, lai vēlreiz lēnām izstaigātu pilsētiņas šaurās ielas. Iemaldos arī tirgū , kur smaržo lavanda un kazu siers. Pēcpusdiena paiet, gremdējoties Adrijas jūras siltajā ūdenī.
Vēlu vakarā skaļi atgriežas raftinga braucēji – gandrīz visi izpeldējušies upes ūdenī, jo vasarā upē ūdens nav tik daudz, lai līgani slīdētu pāri lielajiem akmeņiem, kāda pazaudējusi čību, cita dabūjusi ar airi pa degunu, bet visi priecīgi, ka izbaudījuši šo sporta veidu un atgriezušies dzīvi.
Vēl viena maza cietokšņa pilsētiņa Šibeņika jūras krastā, un tad jau dodamies braucienā uz Krkas nacionālo parku , kur Krkas upe, meklēdama ceļu uz jūru, veido krāšņu kanjonu ar daudziem ūdenskritumiem. Bet pārbrauciens no liedaga uz iekšzemi izvēršas lielā nervu spriedzē un neliekuļotās bailēs par gala iznākumu. Izrādās, ka tunelī izveidojies 3 km garš sastrēgums, lai nezaudētu laiku, rāpjamies pāri serpentīnu ceļiem augšā kalnos kādus 2 km, autobuss knapi spēj pārvarēt augsto kāpienu, divas reizes apstājas atdzesēt pārkarsušo motoru. Vienreiz tiekam izlaisti atvilkt elpu kalnu spirdzinošajā gaisā. Dabas skati no tāda augstuma ir tik izteiksmīgi, ka esmu gatava ceļu turpināt kājām, nevis rausties atpakaļ autobusā. Dažs tūrists aizrāvies, pa autobusa logu skaitot aizās avarējušās mašīnas. Kalni mežonīgi, apauguši ar sīkiem krūmeļiem un puskaili, mājas uzslietas cieši pie kalniem, ka jābrīnās, kā cilvēki tur var dzīvot un sevi apgādāt ar dzīvei nepieciešamo. Neredz pat nevienas pļavas, kur ganīt aitas vai kazas. Pārrāpušies pāri kalna galotnei, ātri vien laižamies lejā, bet apkārtne tāda, ka solīto dabas brīnumu nevar ieraudzīt. Tik daudz aizu un kanjonu, ka reizēm nevaru saprast – esmu kalnā vai lejā, līdz pēkšņi kārtējā aizā parādās gandrīz vai Ēdenes dārzi, kas arī ir izslavētais Krkas parks. Beidzot esmu šajā paradīzes dārzā, kur veldzējoši šalc un guldz daudzpakāpju ūdenskritumi. Aizmirstas pārdzīvotās bailes, izbaudu, izgaršoju un fotografēju, lai tikai ilgāk paliktu atmiņā. Bet uz augšu neskatos. Negribas domāt, kā tiksim no aizas laukā.
Nākošā dienā cits dabas fenomens – Plitvices ezeri – 16 dažādos augstuma līmeņos, kas savā starpā saistīti ar vairāk nekā 90 lieliem un maziem ūdenskritumiem. Īsākas un garākas marķētas takas ieved brīnumainā pasaulē – eksotiskie augi, smaragdzaļi ezeri, šalcoši ūdenskritumi. Bet ne viss ir pieejams un apskatāms, jo daudzas takas vēl aizvien ir slēgtas, jo nav atmīnētas. Neaizmirstams brauciens ar kuģīti pa lielāko – Plitvices ezeru, ūdens tik dzidrs, ka var vērot ezera iemītnieku dzīvi.
Pārbraucienā no Plitvices ezeriem uz Rijeku visvairāk redzu kara atstātās sekas – pamestos tankus, ložmetējus, sagrautos tukšos ciemus un daļēji nopostītas mājas.
Jau pievakarē iebraucam Slovēnijā, ieraugot Alpus, kļūst tik silti un patīkami – kalni apauguši, leknās Alpu pļavas, nekā vairs no mežonīgā kontrasta kā Balkānu kalnos. Vēl vakarā paspējam apmeklēt slavenās Postojnas alas – dabas veidotu mākslas galeriju 20 km garumā ar brīnišķīgām stalaktītu un stalagmītu veidotām zālēm. Kalna vēderā tiekam ievesti kādus četrus km ar vilcieniņu, un tikai pēc tam kājām izstaigājam greznās pazemes zāles dažādos līmeņos. Tik skaistās alās vēl neesmu bijusi, tās pārspēj visu līdz šim redzēto.
Un tas vēl nav viss, gide mūs aizved uz unikālo klintī uzcelto Predjamas pili, kas ir tikai 10 km attālumā no alām. Viena no skaistākajām pilīm Slovēnijā.
Atpakaļceļā uz mājām, pārdomājot redzēto, dzirdēto un piedzīvoto, secinu – jā, bija vērts braukt un pārliecināties pašai, ka zemes virsū tik tiešām ir dabas veidoti paradīzes stūrīši. Bet… laikam kādu laiku kalnus skatīšu un par tiem jūsmošu no attāluma.
Komentāri