Cēsu muzeja vēsture un Konstances Ozolas dzīve

Ceļā uz muzeja simtgadi muzejnieki atceras un godina tos, kuri atstājuši paliekošas pēdas tā attīstībā un kultūrvēstures saglabāšanā.

Patlaban Jaunās pils 3. stāva izstāžu zālē var uzzināt par muzeja direktori, arheoloģi Konstanci Ozolu, iepazīt viņas personību, darba gaitas, veidojušas Cēsu muzeja pamatu. Muzeja vēsture no 1945.gada līdz 1964. gadam savijas ar K.Ozolas dzīvi un saistās ar viņas vārdu. “Te ir daudz fotogrāfiju, vēsturisku priekšmetu, kas atklāj savu laiku un direktores mērķtiecību kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā un muzeja krājuma veidošanā,” stāsta viena no izstādes veidotājām Vija Rozentāle un rāda dokumentu, kas iesniegts apriņķa izpildkomitejai, ka muzejam jāpārceļas uz Cēsu pili.

Izstādē mākslinieka Jāņa Rozenberga 1945.gadā gleznotās Cēsis. Muzeja direktore    veidoja sadarbību ar vietējiem māksliniekiem, tā papildināja krājumu un viņus atbalstīja. 1946.gadā izveidoja audēju kopu, un audējas auda muzeja ekspozīcijām. “Muzejs bija kultūrtelpa, kas pulcēja radošos cilvēkus, kolekcionārus,” uzsver V.Rozentāle.

Cēsu muzeja direktore Ināra Bula atgādina, ka kultūras mantojuma nozari satur personības, kuras to virza uz priekšu. “Tāda bija Kontance, kuģa kapteinis, kas iekārtu maiņās, laužot savus principus un ideālus, muzeju vadīja uz priekšu. Kultūra ir tā, kas vislēnāk spēj mainīties, Konstance pulcēja vietējo inteliģenci, veidoja vidi un vietu kultūrai,” vērtē direktore un atzīst, ka    nevar iedomāties, ko nozīmēja iekārtas maiņas brīdī ne tikai vadīt savu komandu, bet arī rūpēties, lai kultūras mantojums, kas ir mūsu identitāte, neaiziet zudībā.

Muzeja krājuma veidošana, prasme saskatīt vērtības ir K.Ozolas saglabātā vēsture, atstātais mantojums. Viņa lika pamatus izpratnei par mūsdienīgu muzeju, kurā apvienojas gan vēstures un mākslas, gan kultūras mantojuma aizsardzība un pētniecība. “Tas bija arī laiks, kad muzeja direktorei nācās ne tikai risināt kara un pēckara problēmas, bet arī kļūt par muzeja krājuma “tīrīšanas” liecinieku no “nevēlamiem eksponātiem”, tiem, kas    neatbilda padomju ideoloģijai. Par spīti visam, muzeja direktore prata muzeju “tīrīt” tā, ka liela daļa no likvidācijas sarakstos iekļautajiem priekšmetiem vēl tagad atrodas muzeja krājumā,” stāsta V.Rozentāle. To laiku labi raksturo Cēsu muzeja zinātniskās līdzstrādnieces Ernas Berkholces    vēstulē  1945.gadā  mākslas vēsturniekam Borisam Viperam rakstītais: “Uzlikām izstādi par Latvijas pastāvēšanas pieciem gadiem,    bija jārīko revolūcijas izstāde. Man liekas, ka esam izstādījušas visu, kas vajadzīgs, tikai ļaudis nenāk skatīties.”

Madonas muzeja ilggadējā direktore Elza Rudenāja teikusi: “Cēsu muzeja vēsture nav atdalāma no Konstances Ozolas. Viņa ir muzeja darbinieka paraugs – ētiski un morāli augsti vērtējams cilvēks, kas katram muzejniekam pieminams ar cieņu.”

Izstādes veidotāji – Vija Rozentāle, Tālis Pumpuriņš, Iveta Berga-Muižniece un Dainis Andersons – atzīst, ka nemaz nav bijis viegli atklāt Konstances Ozolas daudzšķautņaino personību, atklāt tādu, kādu viņu atceras kolēģi.

Ivars Zukulis muzejā sāka strādāt  1975.gadā. “Viņa bija tāds gaišais, viedais tēls. Vienmēr viņu aicinājām uz pasākumiem. Atturīga ar lielu interesi, cieņu pret jaunajiem. Muzejā ienācām kā jaunā paaudze, viņa to uzņēma ar prieku, ka būs, kas turpina, un arī sagaidīja, ka kaut ko mainīsim. Nekritizēja, ieklausījās,” stāsta bijušais muzeja direktors, bet muzejniece Inese Rutmane atceras, ka Konstancei bijis svarīgi ienākt muzejā. “Viņa mums nesa ziedus, ābolus no sava dārza, ikreiz katram atrada kādu labu vārdu, prata ar savu klātbūtni netraucēt,” pauž I.Rutmane.   

Tekstilmāksliniece Dagnija Kupče uzsver, ka K.Ozolas laikā Cēsīs izveidoja Latvijā pirmo lietišķās mākslas studiju. Dagnija to vadīja no 1972.gada, līdz septiņas dienas pirms 50 gadu darbības jubilejas to likvidēja.    “Vitāla, cienījama kundze, kurai bija  svarīgi, lai radošie cilvēki var satikties. Gājām pie viņas uz jubilejām. Tad bija īstas dzīves skolas sarunas par kultūru, rokdarbiem, praktiskām lietām,” pastāsta D.Kupče un uzsver, ka muzeja direktore ielikusi pamatu cēsnieku interesei par tautas lietišķo mākslu.

Etnogrāfe Indra Čekstere savukārt uzsver, ka tikai ar gadu desmitiem novērtējam to, ko saglabājušas iepriekšējās paaudzes. “Cēsu muzejā saglabājusies neuzkrītoša lādīte ar  Veselavas baronu mīlestības vēstulēm, ir tik daudz arheoloģisko priekšmetu, krājumā glabājas Latvijas vēsture,” teic I.Čekstere un ar apbrīnu apskata lielo galdautu, kas ir kā grezna seģene. To audējas audušas muzeja lielajam galdam, pie tā notikuši svinīgākie brīži, pieņemtas amatpersonas.

Izstādē katram priekšmetam, fotogrāfijai ir savs stāsts – gan kādreizējās dabas nodaļas eksponātiem, gan fotogrāfijai, kurā motocikls ar blakusvāģi, kuru vada muzejnieki, gan arheoloģiskajos izrakumos atrastajam, gan gleznām un rokdarbiem. Izstāde ir par Cēsu muzeju pilī un Konstanci Ozolu. Un, protams, par laiku, kas glabā vēsturi.