Tovakar vietas uz Cēsu Pils parka estrādes kāpnēm bija skatītāju pārpildītas. Tika nesti un nesti papildu krēsli, visi gaidīja Cēsīs otro “Politiķu cepienu”. Kas netika starp tiem tūkstošiem diviem, kuri bija satupuši visapkārt estrādei, lai tik redzētu skatuvi, tie gāja uz teltīm, lai ekrānos skatītos cepienu, jo to filmēja, lai liktu internetā.
Pils parkā kā uz pannas
Kas tas par notikumu, kuru klausīties latviešu bāleliņi un meitiņas baru bariem brauca no pašas Rīgas, bet iezemieši kautrējās iziet no mājas? “Politiķu cepiens” pērnvasar sarunu festivālā “Lampa” raisīja sajūsmu, par to runāja ne tikai Cēsīs, kur pasākums notika, bet daudzviet Latvijā, ne viens vien pasākumu pēcāk skatījās internetā.
Festivāla direktore Ieva Morica skaidro: “”Politiķu cepiena” galvenie principi ir asprātība, ne nekaunība, gudri joki, ne tukša muļķība, un cieņa, bet ne godbijība. “Cepiens” ir unikāls politiskā humora žanra piemērs Latvijā. Tas ir pasākums, kas ikdienā tik nopietnajiem valsts vīriem un sievām ļauj pajokot pašiem par sevi un runāt par būtisko atvērtā, veselīga humora pilnā gaisotnē.”
Zinām, kā latviešiem ar humoru – smagnēji, dziļdomīgi, uz apvainošanos arī esam nadzīgi, kā kas, prasām, kur otrs kaunu licis, vai norādām, ka pats nemaz nav labāks, vai, kā teiktu trešais, abi labi. “Politiķu cepiens” pierādīja, ka tik traki nav. Jokot, par sevi pasmieties un ļaut to darīt citiem mākam. Vismaz publiski. Vismaz tovakar cepinātie politiķi Raimonds Bergmanis, Mārtiņš Bondars, Ilze Viņķele un Imants Parādnieks. Saprotams, cits citam, kā mācēja, turēja līdzi, kas vienam nebija pa spēkam, otram izdevās. Gan vārdu plūdums attaisnojoties, gan žesti un reakcija par dzirdēto stipri atšķīra politiķus.
“Politiķi arī ir cilvēki! Te ne par vienu neņirgājas, nelamājas, bet ļauj noprast, un vienīgais fiziskais aizskārums – rokasspiediens,” cepienā uzsvēra komiķi Edgars Bāliņš, Rūdolfs Kugrēns, kā arī publicistes Anete Konste un Elīna Kolāte. Viņi bija uzģērbuši krekliņus ar izbijušu partiju – Tautas partijas, “Jaunā laika” un Reformu partijas – logo. Viņu parunāšanos, izklāstu par politiķiem un politiķu aizstāvības runas kopā mēģināja saturēt Gustavs Terzens.
Politiķi un komiķi – reizē tā bija arī dažādu paaudžu cilvēku satikšanās, kur katram savu loma, izpratne par lietām un to kārtību. Klausītājos lielākoties bija komiķu vienaudži, kuriem tas, par ko dažs vecāks cepiena apmeklētājs noskurinājās, šķita pašsaprotami.
Bet būtiskākais bija tas, ka politiķi, komiķi un klausītāji sapratās. Ne velti Rietumzemēs šādi cepieni notiek jau sen un ir ļoti iecienīti. Politiķim tā ir iespēja paspīdēt ar asprātību, kad šķiet, ka kāds aizskāris ko viņam gana svētu vai slēpjamu. Komiķim atklāt savu talantu, klausītājiem – būt klāt izrādē, kuras beigas nezina ne aktieri, ne režisori.
Grauzdē Mārtiņu Bondaru
Vispirms katrs komiķis pēc kārtas apcēla katru no četriem politiķiem, kuri bija piekrituši cepšanai humora ugunī. Visgarākais pirmais cepiens tika Mārtiņam Bondaram, laikam jau tāpēc, ka garākais no četriem. Politiķis smēja pretī: “Mani izvēlējās pirmo, jo garākie laižami pa priekšu, pēc tam vienalga kādā secībā.” Komiķis Rūdolfs Kugrēns pastāstīja, ka kopā ar kolēģiem Bondaru sauc par Neveiksmes stāstu. “Pabeidzis skolu Amerikā, spēlējis basketbolu izlasē, Brocēnos, kas ir leģendāra komanda, pēc tam bijis Hārvardā kaut kādos dīvainos kursos – pusotra mēneša laikā dabūja maģistra grādu (izrādās, ka Hārvarda ir vieglāka par Kultūras akadēmiju). Lai iekļūtu Saeimā, viņam vajadzēja pustraku aktieri, tātad izglītībai nebija nozīmes”. Vēl pajokoja par politiķi Mārtiņu kā bijušo Valsts prezidenta kandidātu. Viņš Latvijas prezidenta amatam nederot, jo labi mākot angļu valodu. Tas neesot īsti latviešu stilā. Vēl tika izteiktas šaubas, vai Bondars pats ticējis, ka būs valsts prezidents. īsti nesaprotami, vai joks, bet diezgan skarbi izskanēja, ka Bondars neko nav izdarījis pirmais, pirmais tribīnē kurpi jau pagājušā gadsimta 60. gados rādīja padomju galvenais valstsvīrs Hruščovs, bet sieviete ar titulu skaistumkonkursā pirmajam tika Šleseram par sievu.
Deputāts Mārtiņš savā atbildes runā, pasprēgājis ar vārdiem, skatītāju ovācijas kā četri komiķi nesaņēmis, pasacīja: “Nemēģināšu atspēkot, jo tas, kurš melo pirmais, tam taisnība. Jā, es strādāju pie Vairas Vīķes – Freibergas, jā, mums bija savi kažoki un blusas tajos, bet mēs bijām lieli, mēs bijām vareni, mēs bijām stipri. Ceru, ka jaunieši būs tieši tādi.”
Uzkarsē Raimondu Bergmani
Komiķi, sākot cepināt aizsardzības ministru Raimondu Bergmani, izcēla, ka viņš ir trešais un tikai trešais ietekmīgākais Raimondus Latvijā. Toties spēcīgākais no visiem aizsardzības ministriem. Skatītāju simtu ovācijas izpelnījās komiķa sacītais: “Šis ir Zaļo partijas veiksmes stāsts – Vējonis tika par prezidentu, Bergmanis par ministru, bet Guntis Belēvičs pie ārsta bez rindas.” Ministra, kādreiz spēkavīra biogrāfija tika salīdzināta ar amerikāņu spēkavīru, pēc tam politiķi Arnoldu Švarcenegeru. Abi vadījuši arī šovus, filmējušies reklāmās. Vienīgais, kas Bergmanim pietrūkstot, ir frāzes, kas tautā kļūst populāra. Arnoldam tādas ir “Astalatavista baby” vai “I’ll be back”. Tā kā politiķis Bergmanis savos 50 gados ir jau militārists pensionārs, viņam komiķi ieteica vienmēr lietot frāzi – “Vaimandieniņ!”. Tā viņš varētu iesaukties arī valstij kritiskās situācijās. Vētrainus aplausus izpelnījās Bergmaņa frāze, ņemta no viņa ierunātas reklāmas: “Kad es biju maziņš, arī es naktī okšķerēju pa ledusskapi.” To pats Bergmanis komentēja, sakot, ka ar kečupu viņš varot ēst pat finieri.
Raimonds Bergmanis pēc viņa pagātnes darbu vētīšanas – cepināšanas publikas priekšā – izskatījās priecīgs: “Ja vēl vairāk parakātos internetā, varētu atrast arī ko dziļāku”, un piebilda: “Vaimandieniņ! Gaidīju, ka man kaut ko teiks par bruņurupuču zupu un tādām lietām.” Vēl Bergmanis palaboja, ka Amerikas spēkavīrs savu pirmo miljonu nopelnīja ar nekustamo īpašumu pārdošanu, un pasmēja, kas šodien miljons, ja Aizsardzības ministrijā Latvijā iepirkumi tiek organizēti par vairākiem miljoniem.”
Apcep Ilzi Viņķeli
Politiķi Ilzi Viņķeli komiķi raksturoja tā: “Ilze bieži pārstāv “Vienotību” un, var teikt, ir tās seja. Var teikt arī, ka viņa atnākusi norauties pa “Vienotības” seju.” Komiķi vairāk apspēlēja “Vienotību”, nevis tās biedri Viņķeli, piebilstot, ka partija no Viņķeles netiek vaļā tāpat kā KNAB no Jutas Strīķes.
Asprātīga, loģiska un dziļdomīga bija politiķes sagatavotā, patiešām sagatavotā, runa. “Demokrātija nav visatļautība, mazākumam jāpakļaujas vairākumam, to mums darbā ar Lolitu (Čigāni) katru dienu stāsta. “Lampas” rīkotāji bija norādījuši, ka runai jābūt asprātīgai, gudrai un neaizvainojošai. Ko tad politiķis lai saka, ja tādi nosacījumi?” pavaicāja Ilze un izpelnījās simtu smieklus un atbalsta saucienus. Noteikti viņas teiktais: “Patīk vai ne, sieviete nav cilvēka labākais draugs!” ar laiku kļūs par citātu, ko izmantojam ikdienā.
Čurkstina Imantu Parādnieku
Deputāta Imanta Parādnieka cepināšana tika pieteikta, ka nu būs smiešanās saldais ēdiens. Imants politikā tika salīdzināts ar noslīpētu dimantu, kā arī atklāts mazāk zināms panākums – Latvijas čempiona gods bridžā. Runājot par līdzībām vaibstos, viņām ieteica doties uz Ļeņina līdzinieku konkursu. Komiķi uzsvēra, ka Imants kā politiķis kļuvis populārs skolēnu vidū, kopš aizstāvēja mācību gada pagarināšanu, bet citu paaudžu vidū par to, ka aizstāvēja ģimenes vērtības. “Tik ļoti, ka pašam ir divas ģimenes,” sacīja komiķis, un skatītāji politiķi cepināja ar aplausu vētru. Par reiz sacīto, ka politiķis strādā latviešiem un latviešu cilvēkiem, komiķi aicināja 39 procentus no deputāta algas atdot cittautiešiem, no kuru maksātajiem nodokļiem tautas kalps dzīvo. Pirms cepināšanas šova politiķis par sevi esot uzrakstījis: “Latvietis pēc būtības, Ugunsvīrs pēc sajūtām, cīnītājs pēc pārliecības, vīrietis pēc dziņām, tēvs pēc aicinājuma, mediķis pēc papīriem, jurists pēc izpratnes, meistars pēc aroda, traks pēc definīcijas.”
Skatītāji tam pievienojās, un Imants Parādnieks publikā meklēja savējos, aicināja pacelt roku, kurš kaut mirkli nav bijis parādā – naudu, grāmatu vai pateicību. Pacēla daudzi. “Tikai daži esam ar lielo P,” lepni pateica Parādnieks. Kad padomju laikā mācījies medicīnas skolā, pasniedzēja esot teikusi – garāki mati, īsāks prāts. Tam Parādnieks nenoticējis. Pēc 30 gadiem padomājis – varbūt taisnība un nogriezīs matus. “Šķiet, nemainījās,” stāstīja Imants Parādnieks, izņemot no tūtas un parādot publikai savu nogriezto zirgasti, kas tagad nosirmojusi, un uzdāvinot komiķiem.
Jāsāk žāvēt malku
Vai “Politiķu cepiens” Cēsu estrādē bija tāds, kuru vērts redzēt? Droši vien. Katrā ziņā labāka izrāde par dažu labu teātrī iestudētu profesionāļu komēdiju. Smieklu šaltis atkal un atkal atkārtojās. Dzīvas emocijas, faktos balstīti uzbraucieni. Lielie smiekli kādu patraucēja doties pie televizora un skatīties “Panorāmu”. Vai tad tur arī nav politiķu cepiens? Tikai runājošajām galvām ekrānā trūkst tādas izdomas par neveiksmēm, neizdarībām, muļķībām un pārgudrībām, lai varētu pasmieties.
Nākamvasar Cēsu Pils parkā atkal sola sarīkot “Politiķu cepienu.” Vēl tik jāatrod drosmīgie, kuri gatavi, lai viņu politiski sabiedrisko darbību vērtē pacepinot.
Komentāri