Ceļojums atmiņās un kopības sajūta

Barikāžu 35. gadadienu atzīmē ar kopīgu koncertu

Šodien, 20.janvārī, visā Cēsu novadā notiek barikāžu 35. jubilejas atceres pasākumi. Pagastu un pilsētu centros deg ugunskuri, cilvēki pulcējas un dalās atmiņu stāstos. Bet svētdien, 18. janvārī, barikāžu dalībniekus no visas Latvijas aicināja uz kopīgu koncertu, tā godinot visus, kas 1991. gada janvārī nebaidījās aizstāvēt savu valsti un pašu vēlēto varu. Tāpat sakot paldies tiem, kas aizstāvjus atbalstīja un gaidīja mājās.

Lieliska mūzika, foto liecības un īstie vārdi. Tas bija barikāžu 35. gadadienai un to dalībniekiem veltītais koncerts “Mēs nosargājām Latviju” Rīgā, Ķīpsalas hallē, kas uz kopīgām atmiņām iekustināja arī mūspuses neatkarības aizstāvēšanas notikumu laikabiedrus. No Cēsu novada atbraukušie katrs ar savu stāstu – kurš barikādēs bijis dienu, kurš vairākas un kurš atkal palicis pieskatīt māju, lai citi varētu braukt. Katram bijusi sava motivācija un ir stāsts, kā notiekošo pārdzīvojis, tomēr – ar mazāku vai lielāku pārliecību – izskan cerība, ka arī šodien tauta spētu tāpat vienoties un pretstāvēt jebkuram apdraudējumam.

Uz Ķīpsalas Izstāžu halli svētdien gan kājām, gan vieglajām automašīnām, gan autobusiem sabrauca milzum daudz ļaužu no visām Latvijas malām. Tiesa, no Cēsīm kopīgajam braucienam uz emocionāli piesātināti iecerēto koncertu sanāca vien divas saujas cilvēku, dažiem sagrupējoties gan citā transportā, vēl dažiem pēdējā mirklī dažādu iemeslu dēļ netiekot uz pasākumu.

Jau ceļā uz koncertu visi mūspuses braucēji “Druvai” atzina, ka ik gadu sekojuši līdzi barikāžu gadadienu notikumiem vai nu televīzijā, vai savā pagastā klātienē, kā arī bijuši klāt citos mūspusē rīkotajos pasākumos, taču uz tāda mēroga koncertu aicināti pirmo reizi. Tāpēc arī nešaubīgi apņēmušies – ir jābūt klāt.

Barikāžu laikā uz Rīgu nav ticis Uldis Pētersons, tolaik viņš kopis lielu govju ganāmpulku, taču skaidri atminas, kā tajās dienās visi uz vietas palikušie bijuši kā nospriegotas stīgas. Līdztekus steidzami izdarāmajiem darbiem sekojuši ziņām radio vai televīzijā, kāds nervu spriedzes dēļ pat sācis smēķēt. Arī Ligita Vītola atzīst, ka tās bijušas trauksmainas un tramīgas diena, galu galā tobrīd absolūti nav bijis skaidrs, ar ko šī pretstāve beigsies. Viņa bijusi Rīgā, barikādēs un ar lielu siltumu atminas – saliedētība un cilvēciskais siltums bijis pārlaicīgs. Gan U. Pētersons, gan L.Vītola, jautāti, vai arī mūsdienās būtu tikpat liela atsaucība aicinājumam sargāt savu valsti, valdību, atzīst – sabiedrība ir mainījusies, daudzšķautņaināka, tomēr, viņuprāt, tas būtu iespējams.

Ar trauksmainām atmiņām par tā laika notikumiem gan kaimiņos Lietuvā, gan tepat pie mums Rīgā dalījās arī bijušais autobusu šoferis Jānis Šops. Abi ar kundzi Valliju Šmiti atzīst klusu pārliecību – ja vajadzētu, tauta noteikti celtos un atkal darītu, ko nu varētu. Bijušais CATA šoferis gan atsaucas uz nesen avīzē lasīto, proti, diez vai mūsdienu jauniešiem būtu tādas praktiskās zināšanas un prasmes, lai spētu ko tādu sarīkot. Kopīgajā ceļā uz koncertu “Druva” dzirdēja arī citus atmiņu stāstus, piemēram, kā aicinājums braukt uz Rīgu aizstāvēt savas valsts varu pa radio dzirdēts tieši ģimenes svinību laikā un kā visi uzreiz bez liekām sarunām sapratuši, ka nākamajā rītā jābūt Rīgā.

Barikāžu dalībniekiem veltīto koncertu Rīgā ievadīja Atmodas laikam raksturīgas dziesmas un to mūsdienu interpretācijas, taču pasākums kulminēja ar nu jau mūžībā aizgājušā komponista Jura Kulakova un dzejrada Normunda Beļska kantāti “Vēstules uz bruģa”. Lai gan apskaņošana klātienē tehniski nešķita izlīdzsvarota, emocionāli skaņdarbs spēja atspoguļot astoņdesmito un deviņdesmito gadu vētrainību, latviskuma un vienlaikus dumpinieciskuma “ragus”.

Koncerts norisinājās lielajā izstāžu telpā, kur sanākušie var teju pazaudēt cits citu un arī ir salīdzinoši aukstāks. Taču vienlaikus tas zināmā mērā varēja arī atgādināt izjūtas, kādas bija tolaik janvāra dienās cilvēkiem, kas sēdēja un stāvēja uz ielām. Bija auksti, bet cilvēku daudz, un gaisā virmoja kopīguma sajūta.

Pēc koncerta saviļņojumā atmiņās ar “Druvu” dalījās cēsniece, bijusī Iekšlietu ministrijas darbiniece un pašreizējā matemātikas pasniedzēja Maira Dāboliņa. Barikāžu laikā viņai bijis tikai 21 gads, studējusi Rīgā. Viņa bijusi pie televīzijas torņa, tur arī iepazinusies ar daudziem cilvēkiem. M. Dāboliņa gan atzina, ka tolaik līdz galam nav apjautusi pasākuma bīstamību un vairāk to uztvērusi kā piedzīvojumu, taču “kad sākās tā šaudīšanās, tad es arī nobijos”. Tomēr M. Dāboliņa vērtēja, ka pilnībā situācijas nopietnību spēj novērtēt tikai ar gadu atstatumu. Vienlaikus aptuveni no tā paša laika viņai ir atmiņas, kā pa ielu gājusi kopā ar draugu, kurš tikko bija kļuvis par zemessargu, un viņus ieraudzījusi milicis. “Viņi necieta zemessargus – mums pilnīgi uzbruka, ar ieroci pa muguru iesita,” atmiņās dalās sieviete.

Laimdota Zvirbule uz tik lielu barikāžu atceres pasākumu bijusi pirmo reizi, neslēpjot saviļņojumu, ko radījusi gan mūzika, tostarp J. Kulakova radītā kantāte, gan dokumentālās fotogrāfijas. Viņa pati nav bijusi barikādēs, auklējusi nesen dzimušo dēliņu. L. Zvirbule ir pārliecināta, ka arī pašreizējā sabiedrība spētu vienoties un aizstāvēt savu valsti un demokrātiju. “Tā jau mēs strīdamies, bet tad, kad kaut kas tiešām notiek nopietni, tad spējam vienoties un būt kopā,” “Druvai” sacīja L. Zvirbule.

Arī barikādēs bijušais zemnieks veselavietis Andris Actiņš neslēpa pozitīvos iespaidus koncertā. Viņam ļoti paticis gan Zemessardzes orķestra izpildījums, gan arī Zemessardzes kora sniegums. Tiesa, kungs atzina – šis formāts tomēr neesot tas, ko viņš izvēlētos. “Vismaz man daudz lielāks baudījums no šī snieguma būtu mazākā auditorijā,” pieļāva A. Actiņš, vienlaikus arī neslēpjot nelielu pārsteigumu par lielo sieviešu īpatsvaru apmeklētāju vidū, jo barikāžu laikā uz ielām tomēr krietni vairāk bijis vīriešu. Vienlaikus veselavietim ar Ķīpsalas izstāžu namu saistītas arī kādas personīgākas izjūtas – koki no viņa meža izmantoti halles būvniecībā.

A. Actiņš pēc pasākuma arī steidza uzslavēt apsardzes dienestu profesionalitāti – viņu klātbūtne nemaz neesot traucējusi. “Parasti masu pasākumos pārmēru uzkrītoša apsardzes klātbūtne var kļūt kaitinoša un provocējoša,” teic kungs, izsakot arī sirsnīgāko pateicību novadniekam, bijušajam Latvijas Tautas frontes domniekam Mārim Niklasam, kurš ne tikai organizējis kopīgo braukšanu, bet arī rūpējies par līdzbraucējiem. Arī pats M. Niklass atzina, ka viņam ļoti paticis viss koncerts kā stilistiski, tā arī organizatoriskā ziņā. Taču, šķiet, vēl vairāk visu šajā dienā un koncertā kopā bijušo ļaužu sirdis sasildīja kopbūtne un savstarpējās atmiņas.