Nemaz nebrīnos
Šis būs stāsts par Krimu, bet ne par kalniem, saulrietiem jūrā, persikiem un vīnu. Ak, siltie dienvidi! Tā visa ceļojumā bija papilnam! Stāsts būs par pussalu, kura vienmēr bijusi kritisks punkts pasaules politiskajā kartē un joprojām slēpj sevī pulvera mucu.
Ziņās no kara Gruzijā blakus Baltijas valstu līderiem, kas aizbraukuši atbalstīt gruzīnu nāciju, nebija nekāds brīnums ieraudzīt arī Ukrainas vadītājus. Prātā atausa pārdomas raisošas epizodes – no stāstiem par Krimas vēsturi, sarunām ar vietējiem. Bāze impērijas kuģiem
Piejūras pilsētu Sevastopoli uz pusēm šķeļ septiņus kilometrus garš līcis. Ar prāmi ceļoties no ziemeļu uz dienvidu pusi, kuras krastu ieskauj promenāde, lieliski pārredzama osta. Blakus baltam milzim – pasažieru lainerim un krāsainiem tūristu kuģīšiem noenkuroti askētiski kara kuģi – kaimiņvalsts flote. Ukraiņi nemitējās uzsvērt, ka starpvalstu vienošanās paredz Krievijas kara flotes izvešanu no pilsētas līdz 2017. gadam. Man tas šķistu brīnums, ja pēc deviņiem gadiem Sevastopoli, kas savulaik dibināta kā galvenā bāze Krievijas impērijas kuģiem, kaimiņvalsts militāristi atstātu.
Ukraiņiem radušās pamatotas aizdomas, ka tieši no Sevastopoles kara kuģi pa Melno jūru devušies militārās operācijās pret Gruziju. Ļoti nelaimīgu sejas izteiksmi šonedēļ televīzijā rādīja viens no Ukrainas valstsvīriem, sacīdams, ka jādodas pie Krievijas militāristiem prasīt paskaidrojumus. Ukrainas pastiprinātā pasu kontrole flotē un ierobežojumi kuģu manevriem izraisījusi pretreakciju. Jūrnieku sievas un citi flotes atbalstītāji izgāja Sevastopoles ielās, pieprasot valdības neiejaukšanos Krievijas armijas lietās.
Krimas lielākajā pilsētā Sevastopolē ikdienā netrūkst dienvidnieciskas burzmas, lai gan kuģu parādes laikā piekraste no skatītāju daudzuma patiešām sanot kā bišu stropā. Nogriezties no promenādes, kas paver skatu uz saulē mirdzošiem jūras vārtiem, un atrauties no suvenīru pārdotavām man liek mūzikas skaņas. Laukumā pie teātra ēkas spēlē orķestris. Militārās formās tērptais muzikālais kolektīvs šoreiz vēsta par teātra festivāla sākšanos. Orķestra klātbūtne gan pacilā, gan raisa asociācijas ar padomju zemi. Līdz jūrai 750 pakāpieni
Sevastopoles pievārte apkārt Fiolentas ragam, kur 90. gados vēl pletās pļavas, tagad ir blīvi apbūvēta. Oho, kas par privātmājām! Daža kā pils, cita kā cietoksnis. Vietā, kur jūra vizuāli ir rokas stiepiena attālumā, protams, gribētos nopeldēties. Tikai nokļūt pie ūdens šejieniešiem nav tik vienkārši. Mājas ir uz klints kraujas, un līdz pludmalei kāpjami 750 pakāpieni. Uz leju ejot, skati uz jūru un klintīm paveras debešķīgi, spēj tik fotografēt, bet uzkāpšana … Pirts, pēc kuras tūlīt jāiet dušā.
Pludmale ir oļiem nobērta, jāuzmanās arī, soli sperot ūdenī, lai nepaslīdētu uz glumajiem akmeņiem. Lai noklātu dvielīti, jāatrod vieta, kur nav brīdinājuma par iespējamu akmeņu nobrukumu. Krasts, kur uzturas pietiekami daudz atpūtnieku, pārdod dzērienus un ceptu gaļu, ir tīrs. Par to gādā jauni puiši, taču redzams, ka ne vietējie. Viens no viņiem, tumšu ādas krāsu, afrikānis.
Pludmalē tīk ļauties sapņiem. Par ko? Par Baltijas jūru ar dzeltenām, maigām smiltiņām, lēzenu, plašu krastu. Svešas zemes ir kā radītas, lai atkal iemīlētos savējā. „Tiešām no Latvijas braucāt? Jums taču pašiem sava jūra un dzīves līmenis augstāks,” brīnās ukrainis. Viņš nav vienīgais, kurš Baltijas valstis piemin ar labu vārdu, palepojas, ka reiz tur bijis vai kāds rads dzīvo. Slepenā pilsēta
Iepriekš neko nebiju dzirdējusi par Balaklāvu, Sevastopoles piepilsētu. Padomju gados šim kalnu ieskautajam jūras līcim, kas sagaida ar viduslaiku cietokšņa drupām, bet tagad pilns ar jahtām un atpūtniekiem, pat tuvoties nevarēja. Tajā bija izvietoti stratēģiski militāri objekti, un atpūsties braukušas vien augsta ranga militārpersonas. Vēl 1999. gadā izdotā Ukrainas kartē pilsēta nav atrodama, kaut tobrīd vairs neskaitījās slepena. Tuvojoties kūrortam no jūras, tā vien gribas ieraudzīt, kur tad klintīs atradās izcirstā zemūdeņu rūpnīca.
Iebraukšana no vējiem pasargātajā līcī ir kā Rīgā. Turpu, šurpu kursē ūdens transports – lielāki un mazāki kuterīši, lepnas jahtas, arī pa kādam pasažieru kuģim, kas vadā atpūtniekus uz pludmalēm klinšu pakājēs. Ne vienmēr jākāpj 750 pakāpieni.
Balaklāva strauji būvējas. Viesnīcas, restorāni, naktsklubi. Neizbrīna stāsti, ka privātas intereses te ir arī Ukrainas prezidentiem, kā bijušajam, tā tagadējam.
Lai viņi svin
Piektdienas pēcpusdienā automašīnu straume laukā no Simferopoles kustas lēni, un krievs Aleksandrs, kurš no Sudakas atbraucis mums pretī ar savu busiņu, nervozē. Vasaras sezonas trīs mēneši viņam ir pats ienesīgākais darba laiks. Tūristu vadāšanai laiks sadalīts pa stundām, miegam dažkārt atstājot tikai trīs, četras. „Ko sezonā nopelnīsi, ar to visu gadu dzīvosi,” tāds ir dzīves ritms kūrortpilsētā.
Liela daļa braucēju ir pilsētnieki, ar teltīm un pārtiku apbruņojušies, arī dodas uz Melno jūru. Šoferis teic, ka priekšā gaidāmas trīs brīvdienas, taču, kas tie par svētkiem, kas pagarinās nedēļas nogali, viņš nezinot: „Kaut kādi ukraiņu svētki. Man vienalga. Te ir Krima.” Par tādu visai lielās krievu kopienas attieksmi esmu dzirdējusi, un man pasprūk jautājums, vai viņa tautieši ilgojas nonākt Krievijas pavalstniecībā. Kā nekā Krima ir Hruščova „dāvināta” un Jeļcina atstāta Ukrainai, bet Krievijai te ir visai lielas intereses. „Nu nē, mēs gribam, lai Krima ir pati par sevi, autonoma,” neslēpj šoferis.
Par politiku vairāk nespriežam. Lai gan oficiālā valoda ir ukraiņu, Krimā to nekur neizdevās dzirdēt. Toties TV kanālā, kas tika pārraidīts Krimā, redzēju kaismīgus dialogus, ka krievu tiesības Ukrainā tiekot apspiestas, krievu valoda apdraudēta. Sacītajam sekoja aicinājums apvienoties nevardarbīgā protestā.
Pēc simts kilometru brauciena esam Sudakā, un tur uzreiz ieraugu to, ko gribēju zināt. Galveno ielu rotā plakāts: „Sveicam Konstitūcijas dienā!” Nesaprotamas būves
Austrumnieku stilā celtajā Bahčisarajas ciematā vairāk nekā citur var satikt tatārus. Viņu restorānā apsēžamies pie zemiem galdiņiem un, zem sevis sakrustojuši kājas, gaidām aitas gaļas cepešus.
Mūs apkalpo tatāru jaunieši, un es spriežu, ka šie jau būs dzimuši Krimā, senču dzimtenē, jo tautai no izsūtījuma ļāva atgriezties, Padomju Savienībai sabrūkot. Stāsta, ka tatāri sevišķi gaidīti savā dzimtenē vis neesot. Atgriešanos kavē grūtības atrast mitekli un darbu. Varas iestādes nav diez cik dāsnas zemes iedalīšanā, tāpēc tatāri to ieņem paši.
Braucot pa laukiem, saules izdedzinātajās platībās daudzviet redzamas iesāktas, bet nepabeigtas būves. Aizdomīgi šauras – celtas kā dārza mājiņas, kas vairāk atgādina pamestas dzeltenbrūnu būvbloku kaudzes. Ar šādām kaudzēm tatāru ģimenes aizņemot vietu iedomātajai mājai. Kaudzes tā nostāvot gadiem, līdz tatāru izveidotam „dārzkopības” kooperatīvam rodas juridisks pamats nokārtot būvēšanas atļauju.
Tatāri pieder tjurkiem, un reiz viņiem bija sava valsts – Krimas haniste. Stāsta, ka arī tagad iespiežot kartes, kur Krima iezīmēta Turcijā. Līdzīgi 90. gados Latvijā bija kartes, kur Abrene iezīmēta kā Latvijas daļa.
Komentāri