Barikāžu atceres diena pulcē paaudzes

Kā sabiedrība kopumā, tā arī laikraksts “Druva” šo 35 gadu laikā kopš 1991. gada barikādēm mūsu galvaspilsētā ir piedzīvojis dažādas pārmaiņas, taču viens nekad nezūd – plecu pie pleca ar savējiem jebkurš apdraudējums šķiet uzveicams.

Barikāžu 35 gadu atceres dienā, 20. janvārī, laiks ap dienvidu iegriezās brīnišķīgs un teju scenogrāfiski papildināja atceres pasākumu Cēsīs “Nāc, nosargā liesmu!”. Tieši tik salts, lai noskurināties liktu ne tikai atmiņas par barikāžu iemesliem, un vienlaikus tik saulains, lai baltais mirdzums ļautu laimīgi novērtēt mirkli, ko piedzīvojam, vēl jo vairāk – savas valsts neatkarību. Visas dienas garumā Vie­nības laukumā dega ugunskurs, liesmas pārmaiņus pieskatot pašiem cēsniekiem no dažādām organizācijām, uzņēmumiem, iestādēm un arī kopienām novadā.

Lai gan tajās sajūtās deviņdesmito gadu sākumā vairs nekādi neatgriezīsimies, tomēr ugunskura iedvesmotas atplaukst arī “Druvas” kolēģu atmiņas par šo laiku. Kāds tolaik, strādājot avīzē, devies uz Rīgu intervēt no mūspuses atbraukušos Minis­tru padomes nama sargātājus un dziesmotā gaisotnē pavadījis arī nakti starp ielās gailošajiem ugunskuriem, kurš bijis klāt dienās pēc saspringtās šaudīšanās un kurš palicis mājās ar mazu bērnu. Iespējami autentiskāku sajūtu atsaukšanai atmiņā arīdzan avīžnieki sagādāja simbolisku cienastu, sviestmaizes ar Doktora desu. Uz kopīgā galda bija jau citu nestās maizītes, tiesa, krietnais aukstums iepriekšējo dalībnieku gādātās bija jau sasaldējis.

Vairāk par pusstundu uzkavējoties pie liesmām un sargājot ugunskuru, “Druva” sastapa cēsniekus un novada iedzīvotājus no citām vietām, ar kuriem kopā bija, ko atcerēties, un tāpat kā atmiņās pie šī ugunskura lielākoties virmoja jautrība un teju tautas svētku sajūta.

Pie uguns sastapām arī Cēsu 2. pamatskolas 9. b klases skolēnus, viņi šai barikāžu gadskārtai bija sagatavojuši īpašu tiešsaistes zināšanu pārbaudi – spēli “Bari­kāžu laiks: brīvības sardzē”. Tā bija pieejama mācību spēļu vietnē “Kahoot!”. Bija jāprot atbildēt uz divdesmit jautājumiem par izšķirošo 1991. gada janvāra dienu norisi un ietekmi uz mūsu valsts vēsturi. Sarunu pārņemtajiem ugunskura uzturētājiem kopīgai uzdziedāšanai neatlika pat mirklis, bet barikāžu dziesmām šajā pasākumā bija atvēlēts vakars kopā ar cēsniekiem Emīliju Kati Tomsoni un Jāni Gabrānu.

Vairākas izglītības iestādes centrālo ugunskuru izmantoja kā daļu no savas barikāžu piemiņas programmas. Uz Vienības laukuma liesmu sargāšanu bija pieteikti bērni no Cēsu Pilsētas vidusskolas, Cēsu Valsts ģimnāzijas, Cēsu Jaunās skolas, Cēsu 1. pamatskolas, kā arī jau pieminētās Cēsu 2. pamatskolas. Liesmas pamīšus sargāja arī jaunsargi, zemessargi, Cēsu novada pašvaldības Izglītības pārvaldes darbinieki, Cēsu Vēstures un mākslas muzeja, Cēsu Centrālās bibliotēkas darbinieki, vairāku organizāciju pārstāves no Priekuļiem, kā arī Prie­kuļu Dienas aprūpes centra komanda.

Turpat Vienības laukumā varēja skatīt Barikāžu notikumu hroniku video formātā. Doku­men­tālos ierakstus demonstrēja Zemessardzes ierīkotajā teltī, lai pasargātu iekārtas un skatītājus no sala.

Cēsu novads – Barikādēm 35

Vēsturiskā 1991. gada janvāra notikuma – Barikāžu laika – piemiņa nezūd. Ik gadu to atceras īpaši rīkotos pasākumos vai tiekoties draugu, darbabiedru, ģimenes lokā.

Tās divas nedēļas, 13. līdz 26. janvāris, pirms 35 gadiem atmiņās sakrājušās dažādi, bet visās ir varens kopīgais – vienotība un mērķis. Apņemšanās un spēja aizstāvēt pašu vēlēto varu bija kas tāds, ko neviens neapšaubīja.

No toreizēja Cēsu rajona smagā tehnika veidoja barikādes ap Ministru padomi. Tur bija lauku kopsaimniecību, celtniecības, meliorācijas, autotransporta, mežsaimniecības, Lauktehnikas, Agroķīmijas un citu uzņēmumu lieljaudas tehnika. Bija grafiks, kā mainījās sardzē stāvošie. Un šiem priekšposteņiem bija spēcīga aizmugure – mājās par viņiem ne tikai raizējās. Tika gatavots vajadzīgais līdzi ņemšanai, izspriests un gādāts, kas vajadzīgs, lai izturēta sala stundas. Un neviens mājās palicējs nežēlojās, ka viņam kāds darbs jādara dubultā, jo jāaizstāj tie, kas stāv sardzē.

Nevardarbīgā pretošanās uzvarēja un nepieļāva PSRS struktūrām pārņemt augstākās varas iestādes un tolaik galvenos plašsaziņas līdzekļus – televīziju un radio. Latvijas tauta bija pierādījusi gatavību fiziski aizstāvēt savu demokrātiski ievēlēto valdību.

Barikāžu laiku atceramies un tautas spēku ik gadu godinām 20. janvārī. Tā bija smagākā diena. PSRS Iekšlietu ministrijas iekšējā karaspēka militarizēta vienība OMON un neidentificētas kaujinieku grupas uzbruka Iekšlietu ministrijai, ko aizstāvēja astoņi Bauskas rajona milicijas pārvaldes darbinieki. Apšaudē gāja bojā Rīgas miliči, kinooperators Andris Slapiņš un skolnieks Edijs Riekstiņš, nāvīgi ievainots kinooperators Gvido Zvaigzne. Smagi ievainoja vairākus milicijas darbiniekus. Un tomēr 20. janvāri mēs atzīmējam ne tikai kā sēru, bet arī uzvaras dienu, godinot tos, kas krituši par uzvaru.

Atceres pasākumi šīs nedēļas otrdienā, 20. janvārī, notika visā Cēsu novadā, katrā pagastā un pilsētā. Daudzviet cilvēki pulcējās pie ugunskura, bija dokumentālo filmu seansi, koncerti.

Izturēt salu un pat dziedāt

Jaunpiebalgā pie Kultū­ras centra tradicionāli dega ugunskurs un tika stāstīti atmiņu stāsti. Divi dalībnieki uz pasākumu bija atnākuši apģērbā, kādā pirms 35 gadiem stāvējuši barikādēs. Pasākumu ar savu patriotisko garu atbalstīja jaunpiebaldzēns Jānis Mājenieks.

“Barikāžu dalībnieki, gatavojoties tikties jubilejā, šoreiz savā starpā bija vairāk sazinājušies un bija gatavi dalīties savās atmiņās, atcerēties, kādēļ devās uz barikādēm, kāda bija pārliecība un kāda ir sajūta šī brīža Latvijā,” pastāstīja Jaunpie­balgas Kultūras centra vadītāja Egita Zariņa.

Plānojot atceres pasākumu Jaunpiebalgā, apsvērts, vai to nevajadzētu rīkot telpās, jo otrdienas vakarā Piebalgā prognozēja bargu salu – mīnus 24, 25 grādus. “Tomēr secinājām – ja pirms 35 gadiem cilvēki salā izturēja daudzas stundas pie ugunskuriem, arī mēs noteikti varam būt kopā ārā,” uzsver E. Zariņa. “Bijām domājuši, ka tādā aukstumā nevarēs muzicēt un dziedāt, bet tomēr viss notika. Sildīties palīdzēja arī karsta tēja un pīrādziņi.”

Barikāžu piemiņas dienās jaunpiebaldzēni tradicionāli tiekas pagasta centrā pie ugunskura, dalās atmiņu stāstos. Šogad barikāžu dalībnieki bija arī viņiem veltītajā 18. janvāra koncertā Rīgā.

Vēl daudz jāizzina

Svētdien vairāk nekā 40 raunēniešu pabija Rīgā barikāžu dalībniekiem veltītajā koncertā “Mēs nosargājām Latviju”.

“Barikāžu dalībnieki uzsvēra, ka ne jau koncerts svarīgākais, bet kopā būšana. Arī autobusā bija atmiņu stāsti par barikāžu dienām, atpakaļceļā par satiktajiem domubiedriem,” stāsta    Raunas Kultūrvēsturiskā mantojuma centra vadītāja Ieva Plētiena un uzsver, ka raunēniešus vieno tas, ka viņiem ir būtiska ne tikai sava pagasta, bet visas Latvijas  šodiena un rītdiena.

Barikāžu atceres dienā pagasta ļaudis satikās pie Brīvības pieminekļa, kur dega ugunskuri, kas kļuvuši par Barikāžu laika simbolu. Pēc tam bibliotēkā bija atmiņu stāsti, filma “Tautas cietoksnis”.

“Katrā tikšanās reizē papildinās tā laika vēsture. Muzejā ir mazas lapiņas ar dažu dienu braucēju sarakstiem. Kopējais saraksts aizvien papildinās, cits par citu pastāsta, atceras, ar ko bija kopā,” stāsta vēsturniece un uzsver, ka apzina arī tos, kuri barikāžu laikā nedzīvoja Raunā, bet bija to dalībnieki.

“Diemžēl ļoti maz ir par barikāžu dalībniekiem no Rozēm. Tur braukšanu organizēja vietējais kolhozs “Zelta druva”. Līdz šim par šiem cilvēkiem ziņas nav vāktas,” atzīst I. Plētiena un piebilst, ka tas ir viens no darbiem, kas jāpaveic. Ieva uzsver, ka pati, dzimusi, augusi neatkarīgā Latvijā, novērtē barikāžu dalībnieku lomu šodienas un rītdienas dzīves pamatu nosargāšanā.

Latviju sargāja ne tikai Rīgā

Pie Dzērbenes pils dega senlatviešu bluķa lāpas, izgaismojot dzērbeniešu un taureniešu atmiņu stāstus barikāžu 35. gadadienā.

“Kopā sanāca gan tie, kuri toreiz bija Rīgā, gan tie, kuri gādāja, lai mājās un pagastā dzīve turpinās. Katram savas spilgtākās atmiņas,” pastāstīja Dzērbenes Tautas nama vadītāja Daina Šmite. “Sanākušie labprāt atminējās to laiku un uzsvēra, ka ir svarīgi satikties un arī dalīties pārdomās par Latvijas vēsturē nozīmīgajiem brīžiem.

Ilgvars Prindulis atmiņas apkopojis grāmatiņā, kas papildināta ar fotogrāfijām. Spilgtākais barikāžu notikums bijis, kad tika gaidīts Interfrontes gājiens un aizstāvji gatavojušies konfliktam. Viņš stāvējis uz baļķu kravas. Igoram Šmitam, kas tolaik mācījies milicijas skolā, atmiņā, kā naktī kopmītņu istabiņā ielauzās omonieši un mēģināja izprovocēt uz konfliktu. Tā kā jauniešiem ieroču nebija, omonieši dažus piekāva un aizgāja.

Andrejs Miezītis uz barikādēm pavadījis visas dienas. Viņš uz atceres pasākumu bija atnācis, saģērbies kā tā janvāra aukstajā laikā – kažokā, biezā cepurē un zābakos. Jānis Vīlips barikāžu laikā bija kopsaimniecības dispečers un koordinēja taureniešu braucienus uz Rīgu. Viņš uzsvēra, ka tajā laikā varoņi bija gan tie, kuri stāvēja uz barikādēm, gan tie, kuri strādāja, darot ikdienas darbu arī viņu vietā, lai dzīve turpinātos. To savos stāstos atgādināja arī Dzērbenes vēstures kluba “Serben” un Taurenes stāstnieku kluba “Taurs” biedri, iepazīstinot ar savāktajām atmiņām.

Kopā būšanas noskaņu ar dziesmām par brīvību, Lat­viju kuplināja Vilnis Daņiļē­vičs.

Stāsts nākamajām paaudzēm

Pie ugunskura Kaives Tautas nama pagalmā satikās vairāk nekā desmit pagasta iedzīvotāju. Lauras Krakopas vadītā bērnu deju kopa izdejoja pazīstamo Ievas Akurateres “Zaļo dziesmu”, kurā ir vārdi: “Kā gan tu domā, cik ļoti no svara, cik ļoti no svara viens ugunskurs?… Tik, cik būs uguņu uz katra kalna, tik mēs arī šeit dzīvosim.” Bērnu uzstāšanās saviļņoja ikvienu.

“Kaivēnieši atcerējās, kur bijuši, ko darījuši barikāžu dienās,” saka Tautas nama vadītāja Agnese Caunīte-Bērziņa un piebilst, ka interesanti ir tie stāsti, kuros katra personiski piedzīvotais un pārdzīvotais.
Maija Burjote atcerējusies, ka vīrs Miervaldis Rīgā bija tieši apšaudes vakarā. Tā kā laiks auksts, uzvilcis filca zābakus bez galošām,    nepadomājot, ka ielas kaisa ar sāli, ka pilsētā sniegs nav tāds kā laukos, un kājas bijušas slapjas. Viesturs Jansons uz Rīgu līdzi paņēmis ne tikai maizītes, bet arī    kortelīti, lai sasildītos. Uz barikādēm viņš bija vakarā, kad notika apšaude, satraukums, pārdzīvojums, un dzērienu siltumam atveda mājās neatvērtu.

Sirsnīgs un emocionāls bija kādas kaivēnietes stāsts – brālis bijis Rīgā, mamma notikumiem sekojusi televīzijā un radio, bet viņa piedzima pēc mēneša.

“Ugunskurs, karsta tēja, maizītes un atmiņas, sarunas par to, kas bija. Dzīvojam šodien, domājam par nākotni, bet spēku un gudrību dod vakardiena,” saka A. Caunīte-Bērziņa.