Imanta Dauksta zemnieku saimniecība “Kalna Stirnas” pašlaik ir pārejas periodā no tradicionālās uz bioloģiski sertificētu biškopību. Viņaprāt, cilvēki priekšroku dod
pārbaudītām vērtībām, tāpēc biškopība Latvijā bijusi caur laiku laikiem un pastāvēs arī turpmāk.
I. Dauksts biškopību uzsāka pirms astoņiem gadiem, un tagad viņa bišu drava paplašināta no 80 uz 140 bišu stropiem. Biškopju Latvijā un arī vēsturiskajā Cēsu rajonā ir daudz, tādēļ arī medus piedāvājums plašs. Dravnieks, kas darbojas Priekuļu novadā, atzīst, ka nozarē ir konkurence, tomēr pircēju pietiek, jo arī medus un citi biškopības produkti Latvijā ir iecienīti. Vislielākais noiets medum esot rudenī, tad saldais gardums ir arī vislētākais. Vēlāk medus tiek pirkts, bet mazākos apjomos. I. Dauksts iesācis braukt uz Cēsu tirgu un arī turpmāk to darīs, taču arī dažā veikalā pieejams viņa dravas vākums.
I. Dauksts pirms biškopības uzsākšanas par šo nozari nav zinājis gandrīz neko. “Par šo jomu zināju vien tik, cik cilvēks, kurš ik pa laikam ēd medu,” ar humoru saka I. Dauksts, skaidrojot: “Visu sāku no nulles. Nebija zināšanu un nebija arī inventāra. Pirmās piecas saimes iegādājos 2009. gadā un devos uz biškopības kursiem, lai apgūtu prasmes un informāciju par nozari. Pirmās ziemas laikā jau daudz biju apguvis, sākoties nākamajai sezonai, vairs nebiju tik “zaļš”. Protams, tad vēl rokas trīcēja un pavisam drošs nebiju. Aizvien gadās situācijas, kad jāmeklē pēc padoma.” Tomēr nepārtraukti tiek plānots, kā uzlabot darbu, kā attīstīt saimniekošanu, dažādot produkciju.
Biškopis interesējas arī par ārzemju kolēģu sasniegumiem, un izdodas arī pa kādai idejai aizgūt, lai uzlabotu darbu. I. Dauksts vērtē, ka biškopji prot labi sadarboties un te lieti noder modernās tehnoloģijas. “Lai arī literatūras par biškopību netrūkst, ej nu atrodi, kas kurā grāmatā bija rakstīts, tas prasa daudz laika. Bijušas situācijas, kad pamanu, ka ar bitēm kaut kas nav lāgā. Tad nevar gaidīt dienu, divas vai nedēļu, cerot, ka situācija pati no sevis uzlabosies. Fotografēju problēmu, attēlu nosūtu kādam kolēģim, kurš varētu izpalīdzēt ar padomu. Tas ir viens mirklis, un atnāk atbilde. Tad zini, kas jādara, vai vismaz saproti, kurā virzienā jāturpina meklēt.
Tas pats ir ar internetu – skatos, kā ar bitēm darbojas ārzemēs, šo to aizgūstu, šo to atmetu kā nederīgu. Reizēm, kamēr jaunās metodes atnākušas līdz Latvijai, es ar tām jau trīs gadus darbojos,” stāsta bitenieks.
Tuvojas rudens, un bitenieki domā, kā pēc iespējas labāk bitēm pārdzīvot ziemu. Ne viens vien dārzeņkopis šovasar sūkstījās par knapākām ražām, jo nebija, kas apputeksnē gurķus, tomātus, zemenes un citas dārza veltes, tādēļ ka pērn ļoti daudz bišu aizgāja bojā. Biškopis saka: “Problēmas sākās jau pagājušajā rudenī, kad ļoti daudz biškopju nezināja, ko darīt, jo bites sāka mirt no bada. Pats pieredzēju, kā vairākos stropos, kuros bija 30 – 40 tūkstoši bišu, palika vien neliela saujiņa medus vācēju.
Vainīgs bija pagājušā augusta aukstums un lielās lietavas. Daudziem biteniekiem bija neparedzēti izdevumi, jo bites rudenī ar steigu bija jāpiebaro. Nākot ziemai, arī manā dravā dažas saimes aizgāja bojā. Biškopībā pieļaujamais zudums pēc ziemas ir 5-10%, tad dravas atjaunošana ir paveicama saviem spēkiem no saviem resursiem, taču, ja izsalst puse dravas vai vairāk, tie jau ir lieli zaudējumi, tos vienā gadā ar savām saimēm neatspēkosi.
Šogad maija sākumā daudziem dravniekiem bija zudumi, taču ar to viss nebija galā. Maijā bites izlidoja, bet pagāja divas nedēļas un burtiski no jauna iestājās ziema. Tie, kas nepiebaroja bites, piedzīvoja vēl lielākus zaudējumus.”
Arī šis rudens biškopjiem skops ar medu, jo bitēm vēl arvien trūkst barības: “Tās var piebarot vai atstāt stropos savākto medu, es izvēlos otro variantu. No stropiem izņemot liekos rāmīšus, samazinu telpu ar šķirtdēli un atstāju barību ziemai. Bites pārstāj lidot, kad vidējā gaisa temperatūra ir 13 grādi. Bites dodas pie miera vēlā oktobrī, bet siltā laikā pat novembra sākumā, taču, ja ziema ir silta, bišu māte turpina dēt oliņas un bites stropā ēd un ballējas, iestājoties decembrim, viss jau izēsts tukšs.
Te arī centīgāki biškopji mēdz nošaut greizi, jo, baidoties no liela aukstuma, bišu mājiņu nopako tik centīgi, ka bitēm iekšā ir pārāk silti un, protams, tās nedodas pie miera. Kādreiz gadās, ka rūpīgi nopakotā bišu stropā bites aiziet bojā tāpēc, ka tām trūkst skābekļa, tās vienkārši nosmok. Tāpēc, lai neatkārtotos pagājušā gada scenārijs, biteniekiem jācer uz aukstu ziemu un nedrīkst pārcensties ar pakošanu.”
Tomēr sarunā atklājās, ka ne jau nu aukstums ir vienīgais bišu saimju postītājs. Diezgan lielā vairumā Latvijas teritorijā izplatījusies Varroa ērce: “Šis parazīts te labi iejuties, jo ļoti daudzi biškopji ar tām necīnās vai arī cīnās ar nepārbaudītiem līdzekļiem. Tāda improvizācija nedod pilnīgi nekādu labumu. Turklāt ērcēm pret atsevišķiem ķīmiskiem aizsarglīdzekļiem radusies rezistence. Tas ir parazīts, pret kuru jācīnās visiem kopā un ar pareizām metodēm, pārbaudītiem līdzekļiem.”
Neskatoties uz dažādiem taupības režīmiem par labu bitēm, I. Dauksts savu tiesu medus šogad ieguvis. Tas drīz tiks pildīts burciņās un spainīšos, lai mērotu ceļu pie pircēja. Bitenieks vēsta, ka cilvēkam gadā veselīgi patērēt trīs litrus medus, par laimi, latvietis zina medus vērtību, tāpēc par noietu sūdzēties nevar.
Komentāri