Latvijas Sarkanais Krusts (LSK) aizvadītās nedēļas nogalē rīkoja republikāniskās pirmās palīdzības sniegšanas sacensības skolēniem. Un rezonanse dzirdama joprojām.
Plašsaziņas līdzekļos ir izskanējusi ziņa, ka minētajās sacensībās paši to dalībnieki ir piedzīvojuši emocionālo vardarbību. Tā atzinuši speciālisti no Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas, kuri vērtējuši videomateriālu, kurā redzams, kā sektas saietā, inscenētā notikumā, kāds sektas dalībnieks dziļā pustumsā pārgriež rīkli meitenei – izšļācas asinis, kas, protams, ir aveņu sīrups.
LSK preses relīzē plašsaziņas līdzekļiem devis informāciju: ”Sacensību laikā būs vairāki etapi, kuros ar statistu un grimētāju palīdzību tiks attēloti dzīves īstenībai pietuvināti nelaimes gadījumi ar vairākiem cietušajiem. Darbība risināsies šādos etapos: autoavārija, sekta, pašnāvība, teltis, kāpņu telpa.” Ir nosaukti vēl vairāki citi etapi un uzdevumi, bet laikā, kad tik daudz runā par vardarbību sabiedrībā, nav grūti iedomāties, kāpēc relīzei likts uzmanību piesaistošs virsraksts: “Būs sektanti, narkomāni… pašnāvība.” LNT reaģēja un pamanīja to, par ko sacensību organizatori nebija iedomājušies – etapi skaudri izskatās pat pieaugušajam. Kāpēc cilvēkus glābt jāmācās tik skaudri inscenētās situācijās un tajās jāiesaista pusaudži, kuri apguvuši pirmās palīdzības sniegšanu?
“Druva” par aizvadītās nedēļas sacensību notikumiem padziļināti interesējas arī tāpēc, ka LNT kolēģu sagatavotajā ziņu materiālā tika intervētas raudošas Cēsu 1. pamatskolas komandas meitenes. Cik smags bijis emocionālais pārdzīvojums? Vai komandas dalībnieki jutuši, ka viņiem prasa atrisināt situācijas, kurās bail piedalīties? Vai sacensībās nav bijis par daudz asiņu, sāpju un vardarbības? Komandas meitenes esot pārprastas
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai Cēsu 1. pamatskolas komandas meitenes paskaidro: ”Mums ir ļoti neērti, ka sanāca diezgan pamatīgs pārpratums mūsu dēļ. LNT ziņu pārraidē teica, ka divas 7. klases meitenes raudot izskrējušas no etapa ārā. Tā nebija.”
“Druvai” komandas kapteine Sigita, kuru raudošu pieķēra televīzijas kamera, un komandas dalībniece Evita sacīja – neuzskata, ka būtu cietušas no jebkādas vardarbības. Meitenes uzsver, ka šīs bijušas vienas no interesantākajām sacensībām viņu pieredzē, atzīst, ka etaps “Sekta” bijis neparasts, bet tieši tamdēļ pats interesantākais. Vēl meitenes paskaidro – katram komandas dalībniekam, ja viņš jūt, ka netiks ar šādu situāciju emocionāli vai profesionāli galā, ir tiesības izstāties no etapa. To savlaicīgi izdarījusi Evita.
“Es izgāju ārā no etapa, jo, atverot durvis, sapratu, ka šis skats būs man pārāk šausmīgs. Sapratu, ka īsti nezinu, kas man būs jādara šādā situācijā (kā palīdzēt, ja ir pārgriezta rīkle – I.K.). Man likās, ka nebūšu laba komandas dalībniece, būšu uztraukusies, tāpēc izgāju laukā,” stāstīja Evita un piebilda: ”Man jocīga likās sektas atmosfēra.”
Agate arī stāsta, ka nav varējusi pieņemt sektas atmosfēru – skaitīti pātari, kāds staigājis apkārt ar nazi, tuvojies pusaudžiem. Tajā pašā laikā četri komandas dalībnieki uzskata, ka veiksmīgi tikuši galā ar etapa uzdevumu.
“Es izturēju un vēl to rīkli spiedu ciet,” sacīja Rolands un piebilda: “Mēs zinājām, kā jāpalīdz cietušajam šādā situācijā, mēs labi zinājām, kā jāaizspiež tā pārgrieztā rīkle, bet bija jocīgas sajūtas atmosfēras dēļ – sveces uz grīdas, tumsa, tie savādie apstākļi.”
Vēl komandas kapteine Sigita uzsver, ka viņa mācās jau 10. klasē un komanda labi tikusi galā ar konkrēto uzdevumu, bet viņas raudāšanas iemesli esot pilnībā pārprasti.
“Nervi bija uzvilkti. Iepriekšējo etapu izgājām draņķīgi, dabūjām maz punktu. Tās taču ir sacensības! Es jau domāju, ka paliksim pašās beigās. Konkrētajā etapā – sektā, saprazdama, ka mums trūkst viena dalībnieka, ka Evita izgājusi laukā, man šķita, sacensības ir zaudētas. Vai sacensības bija par traku – jātiek galā ar narkomāniem, jāpalīdz jaunietim, kurš mēģinājis izdarīt pašnāvību? Nu, nekas nebija par traku,” tā Sigita.
Vēl Cēsu 1. pamatskolas komandas dalībnieki uzsver, ka nepareizi ir teikt – šādu situāciju demonstrēšana var pamudināt pusaudžus uz asinspirti. Jaunieši ir pārliecināti, ka viņi apguvuši pirmo palīdzību, lai varētu palīdzēt glābt cilvēkus, ja tas būtu nepieciešams – mājās, pagalmā, kāpņu telpā, uz ielas, avārijās, pat pašnāvniekus.
“Man psiholoģiskā palīdzība būtu vajadzīga, ja es būtu reālajā dzīvē redzējusi līdzīgu gadījumu un nezinātu, kā cietušajam palīdzēt. Ja tu esi blakus un nevari palīdzēt, tas ir pārmetums visam mūžam. Tāpēc jau notiek sacensības, lai mēs neapjuktu reālās situācijās,” skaidroja Evita. Komandas dalībnieki bija gandrīz vienisprātis, ka reālajā dzīvē glābtu arī kādu, kuram sektanti būtu pārgriezuši rīkli, vai celtu vienaudzi laukā no cilpas. Tajā pašā laikā jaunieši zina pirmās palīdzības sniegšanas galveno postulātu – pirms brīvprātīgi dodies palīdzēt otram, ir jānovērtē apstākļi, paša drošība un, ja zini, kā palīdzēt, tad būsi paveicis cilvēciskāko darbu pasaulē.
Visinteresantākais etaps – sekta
Republikāniskajās sacensībās piedalījās 22 Latvijas skolu komandas, kas uzvarējušas pilsētas un rajonu sacensībās. Vārdu sakot, uz Rīgu, lai tiktu galā ar sarežģītiem uzdevumiem, aizbrauca paši labākie. Un šie paši labākie, neskatoties uz dažādi aprunātajām sacensībām, aptaujas anketās visi kā viens atzinuši – interesantākais sacensību etaps bija – sekta. Cēsu 1. pamatskolas komandas dalībnieki vaļsirdīgi atzina – tikai bindēt pirkstus nebūtu interesanti. Laikam jāatzīst – ir pieprasījums, ir piedāvājums.
Bez tam LSK jau gūst pieredzi ārvalstīs, un arī sacensības tiek vērotas, vērtētas Eiropas valstīs šis tas tiek pārņemts. Iespējams, arī asie momenti, kurus ne tikai cilvēki no malas, bet arī bērnu aizsardzības speciālisti traktē kā emocionālu vardarbību. Lai arī komandas dalībnieki teica, ka viss kārtībā, nebija jau grūti pamanīt, ka dažiem, īpaši gados jaunākajiem bērniem, psiholoģiskā spriedze ir palikusi. Salīdzinājām – kā pēc vakarā noskatītas šausmu filmas. Ir bail, bet nezini, no kā.
Kā plašsaziņas līdzekļos jau izskanējis, tad par šādu sacensību sarīkošanu LSK netiks sodīts, jo solījis vairāk padomāt par sacensību uzdevumiem un situāciju uzlabot.
“Nodalīsim pamatskolas komandas no vidusskolas komandām. Etapus sagatavosim atbilstoši vecuma grupai, scenārijus pārskatīs psihologs. Nolikumā tiks atrunāts, ka jābūt vecāku atļaujai skolēnam piedalīties šādā vai jelkādā citā LSK pasākumā,” tā situāciju pārvērtējis Latvijas Sarkanais Krusts.
Jāpiebilst, ka arī Cēsu 1. pamatskolas skolotāji un medmāsa Ilga Rudzīte, kura sacensībām bērnus gatavo jau ilgus gadus, atzīst – nepareizi, ka trīspadsmit, četrpadsmit gadus veci bērni startē vienādos etapos, pēc tiem pašiem noteikumiem, kādi ir vidusskolēniem. Pedagogi arī uzskata, ka situācijas, kādas tika inscenētas sacensībās, bijušas pārspīlētas un pārspīlēta arī vide, kādā inscenētās nelaimes risinājušās.
“Bērni zina, kā palīdzēt, ja cilvēkam ir pārgriezta rīkle, bet viņiem nav jāredz, kā to izdara. Mūsu bērni ir ļoti labi un šī ir brīnišķīga komanda, bet es, viņus mācot, noteikti nevaru sagatavot tādai videi, kāda bija tajā tumsā – apkārt uguņi. Man pašai likās, kas tur notiek? Tāda sajūta, ka Kristus sists krustā un apkārt viss ar svecēm,” komentēja Ilga Rudzīte.
Tagad LSK pārstāvji Cēsīs saka, ka negatīva reklāma arī ir reklāma, un LSK jauniešu organizācijai tā izdosies piesaistīt vēl vairāk interesentu. Starp citu, jaunieši tam piekrīt.
“Sarkanais Krusts ir pati humānākā organizācija pasaulē, palīdzot cilvēkiem krīzēs un nelaimēs. To māca arī jauniešiem. Tie jaunieši, kas piedalās sacensībās, zina, kā otram palīdzēt, noteikti nebūs tie, kas darīs kaut ko vardarbīgi,” sacīja LSK ārkārtas situāciju programmas vadītājs Aleksandrs Lūriņš. Idejas rītdienai
Cēsu 1. pamatskolas komanda republikāniskajās sacensībās 22 komandu konkurencē ieguva 6. vietu. Tiesneši teikuši – ja sacensības notiktu atsevišķi pamatskolas un vidusskolas grupā, tad cēsnieki būtu pirmie.
LSK piedāvāja arī iepazīties ar komandu dalībnieku sacensību vērtējumu. Interesantākais etaps – sekta, tur arī vislabākais situācijas inscenējums. Jaunieši nākamajās sacensībās vēlas – labākus tiesnešus, lai valsts mēroga sacensības notiktu arī ārpus Rīgas, vēl labākus statistus, lielākas pusdienu porcijas un ir arī pieminēts – vairāk tēlojumu, vairāk asiņu, vairāk tādu etapu, kāda bija sekta!
Komentāri