Eseja iesniegta Latvijas skolēnu domrakstu konkursā, ko rīko Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzija
Ledus aukstums izskrien caur manu trīcošo ķermeni. Drebuļi. Sastingums. Klusums… Es nejūtu. Nejūtu vairs asaru lāses, kas mēdza griezt manu vaigu kā nazis tūlīt pēc uzasināšanas. Nejūtu sirdī sāpes, kas dedzināja kā visspēcīgākā ugunsgrēka liesmas. Rutīnā rokas nolaižas, un galvā mājo tikai viena doma, ka, izaugot lielai, es veltīšu sevi visu darbam. Nē, ģimenes man nebūs! Man būs draugi, draugu draugi, darbs un nekādu strīdu ar vīru, nekādu problēmu ar bērniem. Būšu brīva! Brīva kā kļavu lapa, kas, sasniegusi viskrāsaināko stadiju, uzpūšot rudens vējam, lēni un plūstoši aizlido pasaulē. Neatkarīga. Sapņu pārpilna un laimīga. Jā, laimīga! Laimīga bez ģimenes skandāliem, vīra dusmām un bez greizsirdības. Laimīga bez ierobežojumiem, ko manai mammai “uzliek” pienākums – būt mammai. Laimīga, jo, no rīta pieceļoties, varēšu izvēlēties sev tīkamāko mūziku, ko klausīties, un ēdīšu tik asu ēdienu, kāds garšo man. Būšu es pati! Rēķināšos tikai ar savu pašapziņu, jo vecāki deva man piemēru. Piemēru, ka ģimene ir tikai sāpju un asaru pārpilna emociju izpausme. Kam ir vajadzīgi mūžīgie strīdi par to, cikos ēdīsim vakariņas, mazgāsim traukus vai dosimies pie kāda ciemos. Skaļa vārdu apmaiņa katru reizi, kad jāved pastaigā suns. Nē, paldies! Man ģimene nav vajadzīga! Pārāk daudz jau esmu izraudājusi no savas laimes. Pārāk daudz mana sirsniņa ir cietusi, mēģinot satuvināt vecākus. Man nebūs! Lai ģimeni veido citi. Citi, kam labāks piemērs.
Mana kaimiņiene. Draudzene. Vienmēr dusmīga uz saviem vecākiem, jo tie viņai veltot pārāk maz laika. Bet kas gan ir laiks pret sāpēm. Viņa vēl jūt. Viņu mīl un lutina. Bet nē, paldies. Viņa ģimeni arī negrib. Vēlas sasniegt savā dzīvē visaugstāko mērķi, nevis, ilgi strādājot, sāpināt bērnus – tos, kuri jāmīl viskarstāk. Iestājas dilemma. Darbs vai ne tik liela alga, bet ģimene? Nē, nē, nē! Tomēr izvēlas darbu. Lai ģimeni veido tie, kam pietiek laika saviem bērniem.
Mūsu mājā ir pieci dzīvokļi. Divos no tiem nākotnē ģimenes nebūs. Mūsu ielā ir astoņas mājas. Tātad pēc aptuveni desmit gadiem mūsu bērnu laukumu izdaiļos sešpadsmit ģimenes mazāk. Vismaz sešpadsmit mazu rociņu, kājiņu un smaidošu bērniņu mazāk. Bet ne jau viss ir tik drūmi. Hei! Mums būs sešpadsmit darbaholiķu vairāk! Sešpadsmit vientuļu un sevī noslēgušos cilvēku vairāk, jo bērnībā redzētais deva neapstrīdamu pierādījumu tam, ka ģimene ir kaut kas slikts. Mums būs… Nē, tomēr nebūs. Pēc simts gadiem šajā ielā vairs nebūs. Nebūs: cilvēku, bērnu un vecāku, ģimeņu, smieklu, asaru un sāpju. Pēc simts gadiem Latvijas iedzīvotāju skaits būs strauji krities. Nebūs vairs latviešu tautas, kas pieskandinātu šo nomaļo ieliņu. Nebūs drosmīgu karavīru un skaistu tautumeitu,
kas vispārējos latviešu Dziesmu un deju svētkos spētu pulcināt tūkstošiem ģimeņu. Nebūs… Ar laiku izzudīs Latvija. Paliks pāri tukšums. Klusums. Drebuļi…
Bērnība – tā ir svarīgāka pat par ērtībām. Tā ir sajūta, ko rada ģimene. Ģimene, lai cik arī “perfekta” tā būtu. Vecāki ir tie, kas ieliek mazajos to, kā vajag vai arī nevajag veidot savu ģimeni, savas tradīcijas, savu laimi. Ģimene ir tā, kas vienmēr dos palīdzīgu roku un atbalstu pat tad, kad tas būs visneiespējamākais. Ģimene ir tā, kas liek mums lepoties ar to, kas mēs esam, apzināties savas saknes un piederību.
Cilvēks ir īpatnēja būtne, jo pārsvarā no katrām grūtībām un ciešanām cenšas izvairīties. Aizbēgt. Paiet garām. Ja redzēs, ka putniņš, lidojot uz dienvidu pusi, salauž spārniņu, tad nekad tur nelidos, lai gan apzinās, ka tā bija, iespējams, putniņa vaina, nemākulība. Ja bērns gūs skumju un negatīvu pieredzi no savas ģimenes puses – viņš nekad neticēs, ka viņam var smaidīt laime un veiksme attiecībās. Ka viņš ir tas, kas veidos latviešu tautas nākotni. Ka viņš ir tas, kas liek mums turēties kopā un cīnīties pret visām nelaimēm, lai cik sāpīgas tās arī būtu. Bez ģimenes nebūs tautas. Bez tautas nebūs valsts. Bet bez neatkarīgas valsts – nebūs iespējas radīt laimīgas ģimenes piemēru. Apburts loks. Un, ja apkārt esošie nemāk un neprot, tad labāk “sasmērē” rokas un mācies no savām kļūdām, jo tur, kur ir, tur arī rodas! Un, lai cik lielā tumsā arī iebrauktu, galvenais ir atcerēties, ka jādara viss iespējamais ar to, kas ir, un tur, kur esi. Un jāprot arī priecāties par savu sasniegto un mirkli, kas skaita savas sekundes, jo, lai arī cik traks būtu vidusposms, vienmēr cilvēks atgriežas pie skaistā sākuma – laimīgām beigām!
Komentāri