Lai gan pavasarī sulas varētu iegūt arī no citiem lapu kokiem, tomēr bērzos cirkulējošie, ar saknēm uzsūktie pazemes ūdeņi, bagātināti ar minerālvielām, kā arī glikozi, saharozi un fruktozi, ir visveselīgākie.
Ieriķiete Rasma Balode rāda bērzu, no kura sulas sāktas tecināt iepriekšējā dienā: “Ja ir viens koks, tad katru gadu urbj tajā pašā, bet mums ir izvēle. Debess puses urbuma vietai gan īpaši netiek ievērotas. No bērnības atceros divas svarīgas lietas, divus notikumus, kas katru gadu bija manā ģimenē: sulu urbšana un Ziemsvētku eglītes gādāšana. Bijām četri bērni, es vecākā, un jau pie brokastgalda tika runāts, ka šodien urbs sulas. Kad tēvs gāja pie bērza, tas bija kā rituāls. Tagad ir citādi, pirms braukšanas uz darbu dēls ieurba sulas. Kas nu vairs par rituālu, tomēr, paldies, ka ir bērni, kas lielos mājas darbus padara.”
Lai gan eksperti iesaka, ka vislabāk urbt sulas bērzos, kas paredzēti nozāģēšanai, tomēr tas vairāk attiecināms uz dzīvā ūdens ieguvi rūpnieciskos apmēros. Laukos parasti katrai saimei ir savi sulu koki, ko izmanto daudzus gadus, vienmēr vienus un tos pašus. Mežmalās reizēm gadās atrast vecus bērzus ar rēpuļainiem stumbriem, kam visapkārt sadzītas tapas, daudzas jau sen ieaugušas mizā.
Vislabāk sulas urbt bērzā, kas aug nokalnītē, mežmalā. Kurā pusē urbt, tas atkarīgs, vai ir agrs pavasaris un vēl auksts, tad labāk dienvidu pusē, kur miza saulē ātrāk sasilst un sulas ātrāk cirkulē. Visstraujāk tecēs augošā mēnesī.
Etnogrāfiski pareizi būtu gatavot sulu teknīti no liepas mīkstās koksnes, izdedzinot gropi ar uzkarsētu stieni, tomēr mūsdienās izmanto caurulītes no santehnikas krājumiem. Tā ir daudz ērtāk, jo veco laiku teknītē sakrīt kukaiņi, ielien skudras, bet plastmasas caurulīte ir pasargāta no ziņkārīgajiem kārumniekiem. Visjaunākā metode ir sulu tecināšana speciālajos maisos. Stumbrs, urbjot nelielu caurumu, tiek mazāk bojāts, kā arī maisā nevar iebirt gruži.
Rasma Balode stāsta: “Manā bērnībā sulas pildīja trīslitru burkās. Sešu cilvēku ģimenei vasarā ar to pietiek vienai dienai. Katram savas receptes, bet mans tēvs lika upeņu zariņus, apmēram desmit centimetrus garus, rozīnes un kādu karoti cukura. Sulas ieraudzēja, un burkas glabāja pagrabā. Ģimenes gada norma bija simts trīslitru burkas. Arī es vēl ilgi tā darīju, bet tagad sapildu minerālūdens pudelēs un sasaldēju vasarai. Pamēģināju sulu šampanieša pudelēs glabāt ieraktu zemē, bet, liekas, toreiz aizmirsu visas izrakt. Svaigu bērzu sulu dzer visi, arī suņi un kaķi. Pārējo izmantoju ēdiena gatavošanā ūdens vietā, vārot tēju, zupu vai mērci.”
Komentāri