Raiskuma pamatskolas 1., 4. un 8. klases skolēni projektu nedēļā ciemojās „Lejasvitkās”, kur gandrīz divdesmit gadus saimnieko Kociņu ģimenes trīs paaudzes. Kopj sešas govis, audzē labību, māca bērnus Andri, Kasparu, Zani un Santu mīlēt pasauli un cilvēkus caur Dieva vārdu.
Skolotāja Gunta Puriņa, kura vada folkloras pulciņu, rosināja bērnus iedziļināties maizes cepšanas pasaulē, ko laipni izrādīja saimnieces Dzidra un Ilona, un rosināja arī bērnus iemēģināt roku. Abrā jau gaidīja uzrūgusi rudzu maizes mīkla. Dzidra pastāstīja, kā , lejot ūdeni miltos, masa klapēta ar menti, piemīcīti rudzu milti un likts uz nakti raudzēties.
„Lejasvitkās” audzē rudzus, pagalmā stāv kombains, klētī maltuve – tiesa, elektriskā. Bērni ieinteresēti visu apskatīja, arī kā darbojas maļamais gaņģis un sāk putēt milti. Labi milti ir viena no maizes cepšanas veiksmes atslēgām.
Ilona ierādīja, kā gatavojami lielie kukuļi, kā, pāri paliekot mīklai, kārtīgi tīrot abriņu, vēl sanāk sakasnītis, lai lietotu kā ieraugu nākamajai reizei. Saimniece pastāstīja, ka svaigi samīcīta mīkla der arī vainu ārstēšanai. Tiesa, tā gan esot tikai tāda pirmā palīdzība.
Kamēr Dzidra šāva lielos maizes kukuļus krāsnī, bērni noskaidroja, kā sauc darbarīkus, arī lizi. Kad visi seši kukuļi bija nonākuši krāsnī un tai aizliktas priekšā durtiņas, lai topošie klaipi divas stundas gozētos siltumā, astotklasniece Agita Gadišķe ķērās pie baltmaizes mīklas gatavošanas. Ilona pastāstīja mīklas recepti un to, ka jāmīca, līdz mīkla nāk no rokām nost.
Sintija Gadišķe gatavoja mīklu karašai, bet Ilona bērniem pastāstīja, ka karašiņas var cept ikvienā mājā, kur ir cepešpanna. Ilonas meitas arī mīcījušas mīklu un jau zina, kad mīkla kļūst gatava – mīksta, valgana un vijīga. Saimniece uzskata, ka ar mīklu vajag sarunāties, to velkot no bļodas vienas puses uz otru, paklapējot, ceļot gaisā un metot atpakaļ, līdz mīkla gatava un liekama siltumā, lai uzrūgst. G. Puriņa atgādināja ticējumu, ka pienācis laiks smieties, jo tad labi rūgstot.
Agita un pirmklasnieks Valters Mūsiņš pieteicās izrullēt baltmaizes mīklu un veidot pīni. Laura Graudiņa veidoja kviešu karašiņas, pannu nosmērēja ar eļļu, bet kukulīti ar olu un virsū uzbārstīja ķimenes.
Kamēr cepās baltmaizes kukulīši un karašiņas, Ilona pastāstīja par veselīgu uzturu un lasīja fragmentus no Gaļinas Šapalovas grāmatas ”Dziedniecisks uzturs”: „ Ko dara šie pēc rakstura tik labie cilvēki, atņemot maizei tās dzīvinošo spēku? Kā drīkst pilnvērtīgam graudam izraut tā dzīvo dīgstu, noplēst no tā vismaz piecas kārtas olbaltumvielu čaulas, kuras daba radījusi! Kas gan paliek smalkajos sniegbaltajos miltos, kad graudi ir pārvarējuši kilometriem garās caurules miltu malšanas agregātā! Ar to jau nelaimes nebeidzas, milti tiek bagātināti ar visdažādākajiem bagātinātājiem, tiek pievienotas ķīmiskas piedevas.”
Sarunas vēl turpinājās par un ap maizi. Ilona jautāja, vai bērni kādreiz jutuši maizes trūkumu, saņēmusi noliedzošu atbildi, sacīja, ka viņi var būt laimīgi. ”Mans tēvs stāstīja, kā pēc kara strādājis Siguldā un sūtījis vecākiem uz Cēsīm maizi ar nakts vilcienu, piekarinot to tīkliņā pie pēdēja vagona uz āķa. Vienmēr maizīte veiksmīgi nonākusi pie vecākiem.”
Līdz šim biju diezgan liela projektu nedēļu lietderības skeptiķe, jo daudzviet bērni tikai pārraksta grāmatas, sagrābsta šādas tādas ziņas no interneta, un projekts gatavs. Nu man nākas atzīt, ka projekts var būt izzinošs, audzinošs un reizē bezgala interesants. Tad ir vērts nedēļu veltīt tēmas izzināšanai. Šī projekta dalībnieki vēl pārskatīs folkloru par maizi un tās cepšanu.
Komentāri