Šogad aprit 26 gadi kopš 1991.gada, kad Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāji iestājās par savas valsts neatkarību.
Atceroties un pieminot barikāžu laika notikumus, Priekuļu novada pašvaldība aicināja barikāžu dalībniekus, viņu tuviniekus un ikvienu interesentu 3.novembrī Veselavas muižā uz Barikāžu atceres pasākumu. Pasākuma laikā tika pasniegti Pateicības raksti 1991.gada brīvības sargu dalībniekiem no Priekuļu, Raunas un Vecpiebalgas novada.
No Priekuļu novada Pateicības rakstus saņēma Modris Skolmeisters, Biruta Bērziņa, Otīlija Kalēja, Jurijs Novgorodovs, Raimonds Zaķītis, Ziedonis Gemzis un Anatolijs Mikalustes. No Raunas novada Arnolds Lucens, Maigonis Rullis un Juris Veģeris, bet no Vecpiebalgas novada Indris Ķepītis.
Barikāžu dalībniekus sveikt bija ieradies Saeimas deputāts, Stalbes pagasta zemnieks Valters Dambe: “ Brīvība, kas tika noturēta, varēja kā putns pacelties spārnos un aizlaisties, bet tā ar tautas gara spēku tika saglabāta. Ir gandarījums, ka tagad barikāžu dalībniekus varam atcerēties un godināt, pasniedzot piemiņas zīmes. Ir svarīgi šo vēstījumu, atmiņas nodot arī nākamajā paaudzēm, arī es, šurp braucot, kādam jaunam cilvēkam stāstīju, kā tas toreiz notika, kāda bija tehnika un kā tā tikai aizgādāta uz Rīgu. Tikai daloties atmiņās, mēs varam nodot patriotismu pēctečiem, saglabājot Latvijas brīvības elpu.”
Valters Dambe arī dalījās atmiņas par to laiku, kad izšķīrās Latvijas valsts liktenis. “Man jau bija saimniecība un 25 slaucamas govis, bet es tomēr izrāvos uz vienu dienu, lai aizbrauktu uz Rīgu, Doma laukumu. Tomēr visvairāk palikušas atmiņā tās sajūtas, kas bija pagastā, kad braukt gribētāju bija vairāk, nekā tajā “LAZ” autobusā satilpa. Tikpat siltas atmiņas ir par sievām, kuras palika mājās. Viņas gatavoja vīriem sviestmaizes līdzņemšanai, uzpildīja termosus. Satraukums mājās pie radioaparātiem bija neaprakstāms,” teica Valters Dambe.
Pasākumā piedalījās arī Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Ringolds Arnītis, viņš pauda prieku par iespēju būt šajā pasākumā, lai godinātu barikāžu varoņus: “Tolaik mācījos agronomijas fakultātē, 1991. gadā mūsu fakultātes postenis bija Zaķusalā, pie radio un televīzijas centra. Tās sajūtas, protams, bija ļoti kareivīgas, jo mēs bijām jauni, Padomju armijas skolu izgājuši, ar pārliecību, ka mēs zinām, ko viņi var izdarīt un cik viņi var izdarīt, bet sajūtas pēc notikumiem Lietuvā lika nedaudz notrīsēt. Tomēr, pateicoties tam, ka uz barikādēm ieradās tik daudz cilvēku no laukiem, šo latvisko spēku, ko mēs todien lolojām par valsti, noturējām. Nevienam pat prātā neiešāvās doma kaut kur mukt. Tāpēc šobrīd, esot Zemkopības ministrijā, man ir liels gandarījums un lepnums, ka tieši ministrija bija tā, kas koordinēja tehnikas sabraukšanu Rīgā, cilvēku transportēšanu no laukiem, un joprojām esmu pārliecināts, ka laukos ir tas īstais Latvijas spēks.”
Priekuļu novada pašvaldības vadītāja Elīna Stapulone barikāžu laikus atceras bērna acīm: “Laikam esmu jau cita paaudze, tomēr spilgti atmiņā palikusi tēva aizbraukšana uz barikādēm. Tolaik viņš vēl bija milicijas darbinieks un viņam tas bija tāds militārs brauciens. Mājās valdīja satraukums, mazais radio skanēja visu nakti, un visi mājinieki sekoja līdzi notikumiem. Visvairāk apbrīnoju šos cilvēkus par viņu drosmi. Drosmi doties pretī kaut kam tik ļoti nezināmam. Savukārt mūsu paaudzei tagad ir uzdevums neaizmirst šos notikumus. Es atceros teicienu – kaut ar basām kājām, bet brīvā Latvijā. Tolaik, esot bērnam, es tik ļoti neizpratu šī teiciena būtību, toties tagad es saprotu, ar kādu degsmi un sirds nodomu šie brīvības cīnītāji iesaistījās notikumos.”
Pasākumu apmeklēja arī Barikāžu muzeja vadītājs Renārs Zaļais un Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Romualds Ražuks. Viņi gan atzina, ka mērojamais ceļš esot bijis izaicinājumiem pilns, jo viesi nebija rēķinājušies ar vērienīgajiem ceļa remontdarbiem, tomēr ilgā gaidīšana pie luksoforiem nespēja aizēnot gandarījumu par piedalīšanos pasākumā. “ Jau 20 gadus mēs godinām barikāžu dalībniekus, lai visi tiktu saskaitīti, lai visiem tiktu pateikts paldies. No aptuveni 40 tūkstošiem barikāžu dalībnieku mūsu datu bāzē ir 33 000 reģistrēto. Centīsimies darīt visu, lai šis paldies sasniedz ikkatru. Nav nekādu šaubu, ka šo barikāžu epopeju, kurā mums bija tas lepnums piedalīties, var vērtēt līdzīgi strēlnieku laikiem, jo tam bija tieši tikpat liela nozīme. Par laimi, iznākums bija daudz ātrāk. Katram vēlamies iedot šādu pateicības zīmi, lai barikāžu dalībnieku pēcteči, aizbraukuši jebkurā pasaules malā, ar lepnumu varētu stāstīt, kā viņu priekšteči nevardarbīgā veidā atjaunoja valsts neatkarību. Un, salīdzinot ar pašreizējo asinsizliešanas pasaulē, kur visur karo, slepkavo un realizē teroraktus, tas tiešām ir kaut kas izcils un vienreizējs.”
R. Ražuks vēstīja, ka kopā ar barikāžu biedrību pirms Jāņiem ir panākuši likumprojekta apstiprinājumu par Barikāžu dalībnieku statusu. Tagad pašvaldības savos saistošajos noteikumos var iestrādāt dažādus palīdzības veidus barikāžu dalībniekiem tāda pašā līmenī, kā tas pieejams represētajiem vai nacionālajiem brīvības cīnītājiem.
Komentāri