Sieviete, kura pieskatījusi citas bērnu, gadu veco meitenīti aizvakar atveda un atstāja sociālo pakalpojumu un palīdzības aģentūrā.
Apstākļi un ģimene, kurā augusi mazā Keita, sociālās aģentūras darbiniekiem bija labi zināmi, kā arī mazās meitenītes pasaulē nākšanas stāsts. Tomēr nav bijis ne jausmas, ka Keitas mamma, iespējams, tik labi melo, ka muļķo ne tikai pašas bērnu, bet arī aģentūras speciālistus.
“Es tiešām esmu šokā. Ir mums draudēts, ka bērnus mums atdos, ka netiek ģimenes galā, nav naudas un mazie ir nevajadzīgi. Tā mūs šantažē, bet tik tieši, ka atved – nepaēdušu, nokakājušos bērniņu un atstāj kabinetā, vēl nebija noticis,” tā brīža pārdzīvojumos dalījās sociālās aģentūras direktore Iveta Sietiņsone.
Mazās Keitas mamma Vita sociālo darbinieku redzeslokā nonākusi līdz ar mazulītes piedzimšanas brīdi.
“Viņa dzemdēja bērniņu Cēsu slimnīcā. Pati māte iepriekš bija īrējusi dzīvokli Rīgā, bet, tā kā dzemdību nodaļā bija nonākusi bez jebkādiem iztikas līdzekļiem, savukārt, viņas māte ir cēsniece, kurai atņemta vecāku vara, kura lieto alkoholu, izlēmām Vitai un bērnam palīdzēt,” tā pirms gada un četriem mēnešiem notikušo atceras aģentūras sociālās palīdzības organizatore Inga Vīksna. Tolaik Vita solījusi atgriezties un dzīvot Rīgā, audzināt bērnu, bet tā nav noticis.
Dzimšanas apliecībā Keitas tēva vārda vietā ir ievilkta svītriņa, Vita palikusi uz dzīvi Cēsīs, atradusi jaunu draugu. Tajā pašā laikā jaunā māmiņa saņēmusi garantētā iztikas minimuma pabalstu no pašvaldības, kas pienākas trūcīgajām personām, regulāri meklējusi atbalstu pie sociālās darbinieces, un viņa devusies apsekot ģimeni.
“Nekad nebija nekādu problēmu. Par bērnu mamma rūpējās,” tā Inga Vīksna. Tajā pašā laikā darbinieki atceras, ka šajā pavasarī Vita raudādama nākusi un lūgusies, lai viņai, draugam un meitiņai piešķir citu dzīvojamo platību, jo drauga tēvs nevarot sadzīvot ar jaunajiem un liekot ārā uz ielas. Speciālisti iepazinās ar situāciju un pieņēma lēmumu, ka kopš aprīļa beigām jaunā ģimene varēs dzīvot Caunas ielas kopmītnēs. Mamma joprojām saņēma minimālus iztikas līdzekļus no pašvaldības, arī apģērbu un apavus ģimenei piemeklēja humāno sūtījumu pakās. Šajā ģimenē nelietoja alkoholu, nebija skandālu. Māte rūpējās par bērnu tik daudz, cik prata. Bērns bija siltumā, paēdis un drošībā.
“Mēs nezinājām, ka Keitas mamma meklē kādu no malas, kas bērnu pieskata, ka viņa braukā uz Rīgu, ka tur pat it kā strādā, pelna un maksā šai auklei, kurai tagad palikusi parādā,” situācijā skaidrību centās ieviest aģentūras direktore.
Bērna pieskatītāja, kura bija atsteigusies uz sociālo pakalpojumu aģentūru, lai bērnu atstātu gādīgajās rokās, situāciju redzēja citādi. Viņa nosodīja bērna māti, bet vēl vairāk satraucās par 180 latiem, ko Keitas mamma it kā ir parādā par auklēšanu. Un pavisam sašutusi bija par to, ka Cēsu rajona policijas pārvaldē nonācis bērna mātes paziņu rakstīts iesniegums, lai pārbauda kundzītes darbošanos, jo viņa it kā neatdodot bērnu īstajai mātei.
“Es teicu, ka bērnu atdošu tikai mātei, nevis tiem svešajiem, kas pie manis bija atnākuši,” tā Keitas pieskatītāja Raisa un turpināja: “Vitai nevarēja nepalīdzēt. Kā viņa pati bija augusi? Mana vecākā meita viņu labi pazina. Mātei atņēma vecāku tiesības, Vita dzīvoja bērnu namā. Izauga, bet nebija neviena atbalsta. Tad piedzima mazais, nebija ne santīma. Mēs pirkām pamperus, mantas. Bērnam vajag māti, vajag tēvu. Ja viņa būtu par Keitu rūpējusies, tad līdz šodienai nebūtu nogājis.” Tik tālu viss pareizi, bet sarunas turpinājumā izrādījās, ka tie svešie, kas nāca, lai paņemtu bērnu un aizvestu Vitai, nemaz nebija tik svešinieki. Raisa viņus zinājusi. Izskanēja aukles sāpe – par manu labo sirdi tieku vazāta pa policiju. Viņa esot pataisīta par noziedznieci tāpēc, ka bērns barots par viņas naudu. Un atkal viss atgriezās pie solītajiem un neatdotajiem 180 latiem.
Starp vārdiem klausoties, būtība varēja būt arī tāda (šī būs žurnālista atkāpe) – Vita grib bērnu atpakaļ, bet naudas, ko samaksāt Raisai, nav. Tad Raisai varēja izsprukt – bērnu neatdošu, kamēr nauda nebūs galdā. Vitas paziņas to uztvēra asāk, un tapa policijai domātais iesniegums. Raisa sadusmojās un pie sevis noteica – es tev parādīšu! Ar bērnu devās uz sociālo aģentūru. Sak, parādīšu, kur vēži ziemo! (Atkāpes beigas).
Skumjākais, ka par to, kā jūtas bērns, nepadomāja ne viņa māte, ne pieskatītāja, kura visu laiku atkārtoja, ka sirds sāp. Tajā pašā laikā nepamanīja, ka bērnam sāp vēderiņš, ir caureja, un pudelē, pie kuras mazā turējās, ir saskābis ķīselis.
Kas tālāk? “Druvai” sociālā darba speciālisti izstāstīja īsā brīdī noskaidroto – māte ar bērnu kopā tiešām nav bijusi vismaz divas nedēļas. Iespējams, māte strādā Rīgā. Vitai vecā drauga vietā esot jauns. Un piešķirtajā Caunas ielas kopmītņu istabā viņa neesot manīta. It kā dzīvojot pie drauga Saules ielā, kad esot Cēsīs. Raisas stāstītajam, ka viņa par mazo gādā jau ilgāk nekā gadu, sociālie darbinieki netic un nepiekrīt, jo Vita dzīvojusi citādi. Viss, acīmredzot, mainījies pēdējo mēnešu laikā, un bērns sācis pīties pa kājām. Mātes atrašanās vietu vismaz trešdienas priekšpusdienā sociālajiem darbiniekiem noskaidrot neizdevās.
Trešdien mazo aizveda uz Cēsu slimnīcas bērnu nodaļu, lai mediķi novērtē viņa veselības stāvokli, lai bērnam ir jumts virs galvas. Tikmēr Cēsu pilsētas bāriņtiesa sēdē lems par vecāku varas pārtraukšanu. Ja māte saņemsies, tad bērns tiks nodots viņas gādībā, ja desmit dienu laikā Vitu neizdosies atrast un tikt skaidrībā, kas, kāpēc noticis un ko Keitas mamma domā par dzīvi, kā to sakārtot, tad uz laiku bērnu ievietos audžuģimenē.
Komentāri