Tādas kā šoruden Āraišu vējdzirnavas vēl nekad nav bijušas – bez spārniem, daļēji bez cepures, ieskautas sastatnēs un ietītas celtniecības baltajā plēvē. Senā celtne piedzīvo vērienīgu restaurāciju. Nokalts fasādes apmetums, izlauzts betons pirmā stāva grīdai un veikta vēl virkne priekšdarbu, pirms dzirnavas atkal iegūs kādreizējo izskatu.
Nozīmīgā kultūrvēsturiskā pieminekļa – Āraišu vējdzirnavu – restaurācijas darbus pēc Dabas aizsardzības pārvaldes pasūtījuma veic uzņēmums SIA “JaunRīga ECO”. Tiks veikti plaša apjoma darbi, mainot pirmā stāva grīdas segumu – smiltis, šķembas un betonu- un nostiprinot par Lielo Mārtiņu dēvēto dzirnavu centrālo asi, ārsienām jauns apmetums, restaurēti logi, no jauna izgatavoti priedes koka spārni, mainīta cepure jeb skaidu jumts un veikti vēl daudzi lielāki un mazāki darbi.
Āraišu vējdzirnavas ir vienas no retajām holandiešu tipa dzirnavām Latvijā, ar grozāmu “galvu” jeb cepuri. Celtas aptuveni 1862.gadā Drabešu muižas vajadzībām. Saglabājušās vēsturiskas ziņas, ka pagājušā gadsimta sākumā dzirnavās mala putraimus, miltus rupjmaizei un lopbarībai. Kad malšana nav bijusi tik ienesīga, kādu laiku bijusi iekārtota klavierbūves darbnīca. 20. gadsimta otrajā pusē vējdzirnavas izpostītas. Pirmo nopietno atjaunošanu tās pieredzēja 1982. – 1984. gadā ar Gaujas nacionālā parka atbalstu. Darbus vadīja Ādolfs Bitmets, kurš cēlies no senas melderu dzimtas.
Vecākais jumiķis Gints Vēvers “Druvai” pastāstīja, ka, strādājot bēniņos, atklātas vēsturiskās kaltās naglas, kā arī īpatnējs un iepriekš neredzēts eļļošanas mehānisms – izgrebts akmens, kas, dzirnavu spārniem griežoties, darbojies kā smērviela.
Pārsteidz meistara apgalvojums, ka šādu veclaiku mūrējumu no miksēta materiāla – dolomīta, laukakmeņiem un ķieģeļiem -, kā arī koka konstrukcijas mūsdienās vairs nevar atkārtot. Būvmateriāli ir, modernas tehnoloģijas un mēraparāti ir, bet nav amatnieku ar senajām prasmēm un iemaņām, kuri varētu uzcelt identiskas dzirnavas. Gints Vēvers: “Mūsu uzdevums ir nodrošināt, lai viss atkal darbotos – lai dzirnavu galvu var grozīt pret vēju un lai spārni atkal vējā grieztos. Darba vajadzībām mums ir vērtīga grāmata no 1865.gada, dzirnavu būvētāja nākamībai atstātās piezīmes, kur viss sīki pierakstīts pa punktiem un līmeņiem.”
Darbu beigšana un vainags jumta korē gaidāms pēc diviem mēnešiem.
Komentāri