Raunā pie nama Valmieras ielā 6 bareljefs atgādina, ka te pirms simts gadiem dzimis tēlnieks, vairāku paaudžu arhitektu skolotājs Kārlis Baumanis. Latvijā pazīstami arhitekti, tēlnieki bija atbraukuši uz Raunu, lai pagodinātu kolēģi un skolotāju. Pēc arhitekta Teodora Niguļa iniciatīvas pie Kārļa Baumaņa dzimtās mājas tika atklāts bareljefs. “Kad Karelim, kā mēs viņu saucām, bija 64 gadi, viņš lūdza, lai atvedu uz Raunu, jo gribēja pabūt bērnības takās. Viņš parādīja māju un logu, aiz kura bijusi istabiņa, kurā viņš dzimis. Vēlāk Kārlis gājis ganos “Vārnu” mājās pie Rozēm. Vecākiem bija beķereja, bet, kad viņam bija seši gadi, ģimene ekonomisku iemeslu dēļ pārcēlās uz Limbažiem, kādu laiku arī dzīvojuši Lenčos,” pastāstīja Teodors Nigulis. Piemiņas plāksne novietota tuvu logam, pa kuru Kārlis Baumanis ieraudzīja pasauli.
Kārlis Baumanis ir ievērojams latviešu tēlnieks, daudzi viņa darbi redzami Limbažos, Lēdurgā, Rīgā, Siguldā, Jēkabpilī un citviet, 114 medaļu kolekcija novēlēta Rundāles muzejam. “Tēlnieka darbā viņš nekad netika veidojis ne ģenerāļus, ne partijas darbiniekus. 11 gadus viņš vadīja Latvijas Mākslinieku savienības Tēlnieku sekciju, Karelis veidoja sabiedrības attieksmi pret tēlniecību,” atgādināja Teodors Nigulis, kuram jau 94 gadi.
Raunas novada domes priekšsēdētāja Evija Zurģe atzina, kad ieradies Teodors Nigulis un stāstījis par Kārli Baumani, ne tikai jaunākā paaudze, arī vecākā par tēlnieku un skolotāju nav neko zinājusi. “Tagad raunēnieši nevarēs nezināt, jo ikdienā ies garām mājai, pie kuras ir bareljefs, un noteikti painteresēsies par vīru, kas tajā redzams,” sacīja novada vadītāja un atgādināja, ka katram latvietim gribas atgriezties pie saknēm, arī Kārlis Baumanis ir atgriezies.
Arī tēlnieka meita, gleznotāja Laine Kainaize nezinājusi, ka tēvs dzimis Raunā, kaut pati savulaik gleznojusi Raunas baznīcu. “Pie šī loga stāvu pirmoreiz mūžā un nezināju, ka viņš te dzimis. Par bērnību ir skaistas un skaudras atmiņas. Ir medaļas “Manas bērnības stāsti”, tur arī lielā priede, kas mežā gandrīz uzgāzās virsū, ir stāsti par ganu gaitām. Viņš arī rakstīja. Ar tēvu man saistās drošības, stabilitātes sajūta. Viņš vienmēr teica: “Nekad nav tik slikti, lai nebūtu vismaz divas izejas”,” atmiņās kavējās Kārļa Baumaņa meita Laine Kainaize. Viņa labi atminas, kā tēvs meiteni veda uz muzeju un rādīja tēlniecību un glezniecību un kā viņai nepatika tēlniecība, jo tā nebija krāsaina, bet Purvīša “Pavasaris” no bērnības ir acu priekšā. Laine Kainaize nolasīja tēva literāro fantāziju par Staburagu, tā rašanos. Kārlim Baumanim ir vēl vairāki literāri darbi, viņš ir vienīgās monogrāfijas par Teodoru Zaļkalnu autors. Viņš bija arī grafiķis. “Kalni piedod dvēselei vēlēšanos lidot, saprotu, kāpēc gribas atgriezties Raunā, kā tā iedvesmoja tēvu,” sacīja Laine Kainaize.
Savu skolotāju, kas mācīja viņiem zīmēšanu, bareljefa atklāšanā atcerējās dažādu paaudžu audzēkņi. Stāstīja par Kārļa Baumaņa humora izjūtu, attieksmi pret cilvēkiem, dzīvi un mākslu. “Vienmēr par viņu saku – skolotājs. Uz katru viņš atstāja audzinošu iespaidu. Gadu gaitā akcenti mainījušies, viņš mums mācīja dzīvot, mācīja personības suverenitāti. Viņa personība šodien mūs, dažādas paaudzes, saaicinājusi kopā,” domās dalījās arhitekts Dainis Bērziņš, savukārt arhitekts, cēsnieks Imants Timermanis atcerējās zīmēšanas – gleznošanas studiju. Baumaņu Kārlis tajā vienmēr ienācis kā svētība. “Viņam lekcijās nebija vajadzīgs studentu saraksts, jo viņa lekcijās nevarēja nepiedalīties, kad viņš nelasīja lekcijas, viņš stāstīja par akvarelēšanu, zīmēšanu, par mākslu, māksliniekiem,” pastāstīja Imants Timermanis. Cēsniece, arhitekte Vija Caune uzsvēra, ka skolotāja sarunas par mākslu, prasme iemācīt, devusi pamatu daudziem arhitektiem, arī viņai. “Aizvien atmiņā, kā viņš dziedāja “Ķēvīt, mana švilpastīt!”. Vecākas paaudzes arhitekts un gleznotājs Oļģerts Krauklis atklāja, ka tieši Kārlis Baumanis viņam pavēris durvis uz mākslu, uz glezniecību un visu mūžu bijis gan gleznotājs, gan arhitekts.
“Viņam bija laba humora izjūta, ar viņu bija patīkami debatēt par mākslu, arī sadzīvi,” stāstīja arhitekte Klintija Asberga un uzsvēra, ka arī bareljefā redzams skolotāja dzīvīgums, humors. Tēlniece Olita Nigule, bareljefa autore, atklāja, ka Karelis bijis vedējtēvs viņas un Teodora kāzās, vēlāk ģimenes draugs, bareljefā par pamatu ņemts portrets no viņa fotogrāfijas, kas tapusi kāzās.
“Kārlis Baumanis turpināja tradīciju, ka arhitektiem ir labi jāzīmē un jāpazīst māksla. Viņš to darīja profesionāli, ar vērienu,” atgādināja Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Guntis Gailītis un uzsvēra, ka Raunā tagad ir ne tikai piemiņas zīme, bet mākslas darbs, kuram nevarēs paiet garām.
Raunas muzeja vadītājs Edgars Plētiens rosināja ikvienu uz pārdomām, jo tik daudz tiek runāts par īpašo katrā vietā. “Identitātes veidošanās ir interesants process. Nav jākaunas, ka kādu personu zinām vai ne, ejam uz priekšu un atklājam aizvien ko jaunu. Domājot par Raunas identitāti, pievienojas vēl viena personība, un, par to stāstot, varēsim atklāt arī Kārļa Baumaņa dzīvi un darbu,” sacīja vēsturnieks Edgars Plētiens.
Todien raunēnieši daudz dzirdēja par novadnieku Kārli Baumani, par laiku, kurā viņš dzīvoja un strādāja, kā ietekmēja cilvēkus līdzās un apkārt, kā rosināja domāt un strādāt.
Komentāri