Sen zināma patiesība, ka cilvēks ir laimīgs, ja ikdienā var darīt to, kas viņam visvairāk patīk. Iespējams, ne visi tā var sacīt par savu darba dienu, taču Lelde Strazdiņa, kuras uzņēmums “A-DOT” darbojas koprades mājā “Skola6”, to saka no visas sirds. Viņas darbs – dot lietām otru mūžu. Stāstot par savu darbošanos, viņa rāda iepirkuma somas, kas tapušas no seniem linu galdautiem, kosmētikas maciņus, kas sašūti no linu dvieļiem, rotas un aksesuārus, kas tapuši no citām vairs nelietotām rotām. Darbnīciņā plaukts pilns ar kvalitatīviem lina, kokvilnas audumiem, jo Lelde nestrādā ar sintētiskiem materiāliem.
Viņas dzimtā puse ir Kurzeme. Mamma pirms vairāk nekā trim gadiem pārcēlusies uz Cēsīm, arī Lelde te atradusi savu mājvietu.
“Atgriezos no pusgadu ilga ceļojuma pa Latīņameriku, un pirmo reizi man radās sajūta, ka vajag mājas, vietu, kur atgriezties. Ciemojos pie mammas, staigāju pa Cēsu parkiem, lasīju, zīmēju un enerģētiski ļoti labi sajutu šo vietu. Iepazinos ar cilvēkiem, kuri atveda uz “Skola6”, tur uzklausīja manu ideju, teica, ka tā ir ļoti piemērota šai vietai, un ierādīja telpu, kur darboties. Tur arī uzzināju par grantu konkursu “Dari Cēsīm”, iesniedzu projektu un saņēmu atbalstu. Par piešķirto summu iegādājos šujmašīnu, overloku, citu nepieciešamo. Viss notika ļoti ātri, lai es paliktu šajā pilsētā,” saka L. Strazdiņa.
Drīz vien tapa pirmie izstrādājumi, tie piesaistīja uzmanību, cilvēki vēlējās tos iegādāties. Sākumā apmēram puse pasūtītāju bija no ārzemēm – draugi, radi, paziņas -, taču arvien vairāk arī Latvijā sāk novērtēt Leldes piedāvājumu.
Jautāta, kā rodas idejas, Lelde atklāj, ka viss notiek procesā: “Tiklīdz sāku darīt, nāk idejas. Paņemu rokā audumu un sajūtu, ko no tā var izgatavot. Ir arī konkrēti pasūtījumi. Piemēram, sieviete atnes fantastisku lina audumu, ko jau gribējusi mest prom, bet uzzinājusi par manu darbnīcu. Lūdz, lai sašuju somiņu, bet pārējo audumu varu paturēt. Pieļauju, ka daudziem mājās ir audumi no omes laikiem, ko gribas mest ārā, bet tā darīt nevajag, labāk atnest man. Ja gribas omes skaistajam linu dvielim iedot jaunu dzīvi, kopā izdomāsim, kā to īstenot.”
Viņa aicina arī vīriešus pārskatīt instrumentu krājumus, ja stāv neizmantoti kokapstrādes un citi darbarīki, tos nest uz “Skola6”, jo Lelde iecerējusi bērniem organizēt radošās nometnes, mācot darboties gan ar koku, gan tekstilu.
Ideju Leldei netrūkst. Novembrī un decembrī “Skolas6” ēkā apņēmusies rīkot pop-up koncepta veikaliņu, ko pati vadīs. Tajā varēs iegādāties visu ēkā strādājošo radošo darbinieku darinājumus Ziemassvētku dāvanām.
L. Strazdiņa norāda, ka mazpilsēta ir ļoti piemērota vieta, kur šādu biznesu realizēt. Viņa studējusi un dzīvojusi dažādās Eiropas lielpilsētās, apceļojusi vai pusi pasaules, iepazinusi dažādu ekonomiku plusus un mīnusus. Savulaik apsvērusi ideju šādu projektu sākt Barselonā, vēl citā lielpilsētā, taču allaž atdūrusies pret to, ka tur ir milzīgas izmaksas, lai kaut ko iesāktu.
“Te var sākt gandrīz no nulles, nevis jau pašā sākumā iebraukt parādos. Mazpilsētā šāda ražotnīte ir ļoti izdevīga, lētāk nekā Rīgā. Un, ja darīsi, viss sakārtosies, tev tiek dota iespēja, un tad tikai no paša atkarīgs, vai to izmanto. Arī man, kad uzzināju par “Dari Cēsīm”, iezagās šaubas – nu ko tad es, bet šādas domas jāapklusina, jāgūst pārliecība, ka darīšu un man izdosies,” saka L. Strazdiņa.
Uzņēmēja arī norāda, ka nevajag lolot uzreiz milzīgas idejas, bet sākt ar mazumiņu. Viņa atgādina par Stīvu Džobsu, kurš savu biznesu sāka garāžā pie audžuvecākiem: “Sāc ar to, kas ir, un ej uz priekšu. Tikai tā vari izaugt, bet, ja nāc ar milzīgiem plāniem un ambīcijām, tas viss ātri var beigties.”
Stāstot par uzņēmuma nosaukumu “A-DOT”, Lelde norāda, ka tas veidots, lai būtu saprotams gan Latvijā, gan arī starptautiski atpazīstams. Latviski tas ir kā “atdot”, proti, atdot atpakaļ dzīvē, jaunā veidolā kaut ko esošu. Angļu valodā “dot” nozīmē punkts, bet Lelde uzsver, ka punkts nekad nav beigas: “Šī atziņa iekļauj arī manu dzīves filosofiju. Arī šim senajam omes dvielim tās nav beigas, bet iespēja pārtapt noderīgā veidolā. Savā dzīvē esmu devēja, desmit gadus savā profesionālajā dzīvē biju pārdevēja, tagad esmu atdevēja, kas atdod skaistajiem materiāliem jaunu dzīvi.”
Katra uzņēmēja uzdevums ir pelnīt, to nenoliedz arī Lelde, vien norādot, ka jāsaprot, cik daudz katram vajag: “Man kāds draugs, biznesā veiksmīgs cilvēks, pasmaidīja par manu ideju Cēsīs sākt biznesu, jo te neko nevarēšu nopelnīt. Bet katram vajadzētu sev uzdot jautājumu – cik daudz vajag, lai būtu laimīgs? Patiesībā jau neko daudz. Galvenā vērtība tajā, ka daru to, kas man patīk, un tā ir liela bagātība. Protams, ir jāēd, jāmaksā rēķini, bet pierādījies, ja dari to, kas patīk, būs pircēji un nauda atnāks. Varbūt, salīdzinot ar dažiem gadiem iepriekš, neesmu tik labi nodrošināta, bet esmu laimīgāka nekā jebkad. Ir liela bauda darīt to, kas patīk, un, ja ar to vēl var nopelnīt, varu justies pateicīga dzīvei.”
Komentāri