Viņas pasaules uzskats izveidojies dzīvojot – visu dzīvo mīlot. Viņai grūti saprast, kā var nepatikt ieklausīties dabā, jo tas nozīmē ieklausīties skaņās un klusumā. Viņa ir mežsardze, kas tagad nereti uz mežu lūkojas pa biroja logu, jo pašai jāaizstāv dabas aizsardzības un vides projektu idejas.
Līga Eglīte ir Gaujas Nacionālā parka administrācijas preses sekretāre. Vakar pēc rekonstrukcijas apmeklētājiem atvēra Līgatnes dabas takas, kas darbojas jau 33 gadus. Informācijā plašsaziņas līdzekļiem Līga rakstīja: “Gaujas Nacionālā parka administrācija aicina Līgatnes dabas taku apmeklētājus būt ļoti saudzīgiem ne tikai pret iežogojumos mītošajiem meža dzīvniekiem, bet arī pret jaunizveidotajām takām, tūrisma būvēm un citiem labiekārtojumiem, ievērojot tīrību un kārtību visā teritorijā. No apmeklētāju attieksmes un uzvedības būs atkarīgs, cik ilgi varēsim priecāties par jaunajām būvēm, tās izmantot atpūtai un vides izglītībai. “
– Vai, tavuprāt, mēs dabai ļoti darām pāri?
– Par skaistu mežu cilvēki sauc silu – kur melleņmētras, brūkleņmētras, brīnišķīgas priedes, saulains, burvīgs mežs. Tā cilvēka izpratnē ir sakopta daba. Tiklīdz apkārt ir tāda daudzveidība kā pie mums parkā (Gaujas Nacionālajā parkā –I.K.), kur samanāms viss Gaujas senlejai un pietekām raksturīgais – dobumaini, krituši koki, milzīga daudzveidība, tā cilvēkam liekas, ka tur ir nesakopts. Taču tas ir dabiski, jo tur katram ir sava māja. Kam mēs gribam rast vien silā mājas? Mēs darām dabai pāri. Vispirms meliorācija, tad mežu īpašnieki izved kravu pēc kravas. Būtu loģiski, ja mežu cērt, lai izskolotu bērnus, bet nāk un lūdzas, lai ļaujam cirst vēl vienai kravai, vēl un vēl. Un tas nav pareizi. Ja cilvēks dabā neiejauktos, tā dzīvotu savu dzīvi. Dabai jau cilvēku nevajag, tur viss tāpat ir kārtībā. Dabā nākas kopt to, ko cilvēks ar savām ambīcijām ir jaucis.
– Nupat televīzijā skatījos, kā pieļaujam, ka izsaimnieko jūras kāpu zonu. Bet īpašumus taču būvē arī mežu ielokos, pie ezeriem.
– Ir viegli iebūvēties, paņemt kaut ko skaistu tikai sev un draugiem, taču tā ir liela atbildība – cik ilgi visu to noturēsi? Cik ilgi tur klusi čubināsies, jo gribēsies trokšņot – nevarēs iztikt bez salūta, bez skaļām ballītēm. Un nav pareizi teikt – nebļauj, neesi mežā. Patiesībā mežā ir jāuzvedas klusi. Ir mūspusē interese par dzīvošanu ezermalā. Dzīvs piemērs ir Niniera ezers. Man gribas teikt, ka tam vajadzēja palikt publiskajam ezeram, jo arī senos laikos tas nav piederējis pieciem īpašniekiem.
– Un latvietis nopūšas – vairs pie jūras, pie ezera netikšu, jo krastu rotās uzraksts – privātīpašums.
– Mūsu nelaime ir tā, ka par vides aizsardzību neiestājas sabiedrībā zināmi cilvēki. Arī jauniešu autoritātes. Mums taču vienmēr patīk paraudzīties, kas notiek Amerikā, vai ne? Tur un citviet pasaulē vidi aizstāv aktieri, mūziķi, politiķi. Un piemēri ir arī pie mums. Ja pret polietilēna maisiņiem iestājas vides pētnieks Māris Olte vai piemēru parāda vides ministrs, tad mazliet situāciju pamana, novērtē. Citādi joprojām par dīvaiņiem uzskatītu tos, kas šķiro atkritumus, strādā par vides gidiem, staigā pa mežu aiz skaļām tūristu grupām un savāc atstātos atkritumus.
– Tūristi ir tādi, kādi nu viņi ir, bet vai tīri cilvēciski priecājies, ka vietējie un iebraucēji izvēlas apskatīt ne tikai Rīgu, bet arī atpūsties ārpus tās?
– Līgatnes dabas takas ir vieta, kur izdodas apskatīt meža dzīvniekus to dabiskajā vidē. Kad pirms 33 gadiem takas veidoja, tā nemaz nebija domāts. Gadījās, ka tolaik meža ministrijas ausīs bija nonākusi ziņa, ka kāda privātpersona mājās tur mežacūkas. Tas bija aizliegts. Cūkas tika atvestas uz parku, ieliktas iežogojumā. Parka pirmā direktora Gunāra Skribas sirdslieta bija briežu pētniecība, te izpēti varēja veikt acu priekšā. Tā viss sākās un turpinās jau gadiem. Latvijā un tuvējās kaimiņvalstīs nav līdzīgas vietas. Ja ilgāk parkā pastaigātu, tad apmeklētājiem izdotos dzīvniekus redzēt skrienot, ēdot, atpūšoties. Prieks ir par to, ka šurp atpūsties brauc ģimenes. Bērni iemācās priecāties par visu dzīvo. Jo citādi, sāpīgi jau tas skan, bet kur pilsētnieks redz meža dzīvniekus? Labākajā gadījumā labības laukā, kad kāda stirniņa tur ganās, bet biežāk, kad notiek braukšana uz Rīgu pa šoseju, kur neviens ātrumu netaupa – redz sabrauktus ezīšus, lapsiņas, vāverītes. Te var apskatīt staltbriedi tuvumā un redzēt, kāda ir mežacūka. Vienīgā problēma – cilvēki atbrauc, bet tomēr steidzas. Tikai retais ir gatavs iet lēni, skatīties, gaidīt un sagaidīt. Un vēl cilvēki piemirst, ka dabas takām ir īpašs uzdevums. Mums nav neviena savvaļā ķerta dzīvnieka. Te nonākuši sakostie, traumētie, izglābtie. Te bijusi rehabilitācijas vieta, šie dzīvnieki ir atkarīgi no cilvēka. Tiem dota iespēja ilgāk dzīvot, bet apmeklētājiem sevi bagātināt, šo dzīvo pasauli vērojot.
– No kurienes tev zaļā domāšana?
– Iemācījos. Vectēvs bija mežsargs. Mamma, būdama mežsarga meita, apprecēja Dzērbenes mežzini. Kā piepilsētas bērns vienmēr jutu, ka lauku vide ir manējā. Esmu strādājusi vairākās darba vietās, bet visas bija tuvu dabai. Un tagad mana darba diena paiet bijušajā Amatas mežniecības ēkā – pie projektiem, pie datora, bet es laužos uz ārpusi. Pirms jūsu atbraukšanas arī aizskrēju uz mežu tepat aiz stūra. Tur stirnu buks dzīvo. Kad esmu parunājusies ar zvēriem, varu nākt atpakaļ ar salasītu puķu pušķi rokās, tad man ir labi.
– Vai tavu dzīvesveidu var dēvēt par pieķeršanos dabiskajam?
– Varbūt. Es ēdu dabiskos produktus, jo tā prasa mana veselība. Es zinu, kā garšo kola un čipsi, bet tas nav nekas īpašs, tas mani neaizrauj. Manu ģērbšanās stilu ietekmē tas, ka esmu tuvu folklorai. Mēs ģimenē šķirojam arī atkritumus. Tā ir mana atbildība piedomāt, kur lieku baterijas, kad izņemu no diktofona, kur maisiņus, kad lērums to sakrājies. Es atkritumus sašķiroju un atdodu savācējiem, cerot, ka arī viņi tos tikpat rūpīgi noglabā, ka poligonā tie nonāk sašķirotā veidā. Man patīk lauku cilvēki, jo viņi nav tādi sabojāti. Viņi runā, kā ir, nevis kā pienāktos, ievērojot attiecīgās činas. Viņi kaut ko nedara tikai tāpēc vien, ka tā sabiedrībā būtu pieņemts. Kaut kādai izdomātai morālei atbilstoši. Laukos ir tas patiesums, dzīvelīgums. To aizvien vairāk novērtē tie, kas augu dienu pavada Rīgā – informāciju tehnoloģijas, biznesa un smalkas inteliģences vidē. Šie cilvēki raujas uz laukiem, lai aizmirstu par telefonu un to, cik vēstules atkal iesūtītas e-pastā. Viņiem pilsētā atpūtas nav, ir tikai stress. Man liekas – latvieši atzīst, ka jāatgriežas pie dabiskā. Ne jau velti Latvijā bija un ir viensētas tik tālu viena no otras, ka saaurēt var, lai zinātu, kas kurā vietā notiek, bet pa logu otra istabā nav iespējams ieskatīties. Tāda ir latvieša būtība. Tik daudz vienpatības cilvēkam vajag.
– Ja nebūtu jāievēro sociālās lomas diktētie priekšraksti, ko savā dzīvē mainītu?
– Valkātu arheoloģisko tērpu, nu, varbūt ne visu goda versiju, kāda man ir. Tērps ir Ģūģeru senkapos atrasta 11. gadsimta oriģināla rekonstrukcija. Es tērptos linā un vilnas svārkos, sietu linu galvas autu un kājās vilktu ādas zābaciņus, kas skaisti izskatās kā eksponāts, bet neviens netic, ka tādos var nostaigāt kilometrus. Es sēdētu stellēs – austu un ceļotu. Strādātu kādā no vēstures rekonstrukcijas klubiem, kas senus notikumus izstāsta cilvēkiem. Kaut arī tagad neesmu tālu no šī sapņa. Kopā ar kluba “Gerdene” biedriem braucu pa Latvijas pilsētām un ne tikai stāstām, bet arī rādām dzīvi, kāda bijusi
senatnē.
– Un jūs saprot?
– Arvien vairāk, bet lielākie noliedzēji ir vecākās paaudzes cilvēki. Viņiem prātā ir cita vēsture, bet mana Latvija ir senāka. Un to, ka gribu iejusties tik tālā pagātnē, sapratu jau piecu gadu vecumā, kad biju atšķīrusi kādu Latvijas vēstures izdevumu, ieraudzīju villaines rekonstrukciju un teicu – man tāda būs. Domājot, ka tāds tērps ir paslēpts zem zemes, ar mazajām šķipelītēm rakņāju vecmāmiņas mājas pagalmu. Atradu pavisam citus izrakumus ( smejas), bet sapnis saglabājās.
– Tev patīk atšķirties?
– Nesen bijām Mežotnes pilī un rādījām senos amatus, kaujas ieročus, un dīvainā kārtā Bauskas pusē mūs vērot bija atnākuši daudzi krievu tautības cilvēki. Bērniņi vaļā mutēm klausījās. Viņiem bija tāda interese par to, ka arī tādi pie viņiem var atbraukt. Tas likās īpašs vēstījums no seniem laikiem, kas ļāva domāt, ka pasaka ir atdzīvojusies. Vidzemes galā saka – ir novadu tautas tērpi, bet kas mums esot šis senais? Tādi staigāja, sakām, mums atbild – nu, nevar būt. Nācu no Cēsu svētkiem mājās, un uz ielas kundzīte teica – čudo kakoje? Vai tas ir nepatīkami? Ja dzīvžogs ir vienādi nocirsts, tad taču ir tik smuks skats, ja viens krūms ir izslējies, tad skrienam, cērpam, citādi nebūs labi. Jau tolaik, kad tērps tika gatavots, es domāju, ka tā būs misija -izstāstīt seno laiku vēsturi, jo atšķirīgais cilvēkus joprojām biedē. Tagad klubā esam kopā jau trīs paaudžu cēsnieki un madonieši, un nejūtos slikti. Jo biežāk velku šo seno tērpu, jo labāk tas ar mani sader.
– “Druvas” lasītāji noteikti būs lasījuši tavus dzīvnieku, koku un ceļojumu stāstus. Tie vienmēr ir interesanti. Par dabas mīlestību izrunājām, ko tev dod pasaules apskatīšana?
– Šobrīd es gribu redzēt to pasauli, kuru bērnībā un jaunībā skatīju krievu televīzijā – “Ceļotāju klubs”, “Dzīvnieku pasaule”. Tik daudz esmu lasījusi žurnālos, ka tagad gribas visu pašas acīm ieraudzīt. Un vēlos ne tikai pati aizbraukt, bet izstrādāt maršrutus un kolēģus aizvest. Esmu kalnu fane. Nekāpju ļoti augstu, lai vēl var papriecāties par dabu, puķēm, dzīvniekiem. Kalnos ir labi. Tur vajag mazāk gulēt, mazāk ēst, ir labāks garastāvoklis. Acīmredzot, tas vieglais retinājums dod cilvēkam eiforijas sajūtu, tāpēc ik reizi gribas atgriezties. Gribas atgriezties to sajūtu augstumā. Ir palikušas brīnišķīgas atmiņas. Pilsētas ceļojumos gan pagaidām neskatu. Vienmēr smejos, kad būšu sirma kundzīte, tad aizbraukšu uz Parīzi. Dzeršu kafiju pie Eifeļa torņa, un kurš man liegs to pētīt no malas, ja vairs nevarēšu uzkāpt?
Komentāri