Ar “Japānas pasakas” palīdzību veicina integrēšanu

Koncertzālē “Cēsis” izskanējis Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra fonda (LNSO fonds) projekta koncert uzvedums “Japānas pasaka”, uz ko bija aicinātas Cēsu novada un Vidzemes skolu 3. – 12. klases, saņemot ielūgumu par piedalīšanos radošā aktivitātē.

Pirms uzveduma notika sociālā darba, izglītības un kultūras profesionāļiem paredzēta ekspertu diskusija “Bērnu ar īpašām vajadzībām integrēšana sabiedrībā, izmantojot kultūras un mākslas aktivitātes”.

Diskusiju moderēja sociālās jomas eksperte Madara Lapsa, dalībnieki bija Andris Keišs, Jaunā Rīgas teātra aktieris un Rīgas 1. pamatskolas – attīstības centra Ritma grupas dalībnieces Magdalēnas tētis, Ieva Altrofa, Rīgas 1. pamatskolas – attīstības centra Ritma grupas vadītāja, Indra Lūkina, LNSO valdes locekle, un Ņikita Bezborodovs, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Metodiskās vadības centra vadītājs bērnu psihiskās veselības jomā.

Koncertuzvedumā “Japānas pasaka” Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķi muzicē kopā ar Rīgas 1. pamatskolas – attīstības centra Ritma grupas dalībniekiem. Riharda Zaļupes mūzika saplūst ar Japānas folkloras tēliem, bet pasaku skatītājiem palīdz izdzīvot Andris Keišs. Uzvedums radīts ar mērķi iepazīstināt bērnus ar simfoniskās mūzikas burvību un vienlaikus atklāt svarīgu vēstījumu – cilvēki ar īpašām vajadzībām var sasniegt daudz vairāk, ja viņiem tiek dota iespēja piedalīties, radīt un būt kopā ar visiem kā vienlīdzīgiem sabiedrības dalībniekiem. LNSO fonda Bērnu un jauniešu integrācijas programmā koncertuzvedums iekļauts, lai parādītu skolēniem, cik talantīgi ir viņu vienaudži, lai veicinātu pieņemšanu, iedrošinātu līdzdarboties.

“Tā bija daudzu apstākļu labvēlīga sakritība,” par nonākšanu pie koncertuzveduma “Japānas pasaka”, kurā līdzās Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra dalībniekiem darbojas arī bērni un jaunieši ar īpašām vajadzībām, diskusijā atzina LNSO valdes locekle Indra Lūkina. Viņa arī, aicinot sabiedrību būt iekļaujošākiem, papildināja: “Mums visiem vairāk jādomā ārpus robežām un kastītēm.”

Atzīstot, ka pats ir “Japānas pasakas” un redzējis to jau iepriekš, bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs teica: “Pašreizējā brīdī šis ir diezgan unikāls fenomens Latvijas skatuvei, jo ir ļoti maz profesionāla sastāva jeb koncepta izrāžu, kur būtu iesaistīti cilvēki ar dažāda veida papildu vajadzībām.” Viņš uzsvēra, ka izrāde visādā ziņā ir ar ļoti augstvērtīgu māksliniecisko sniegumu un tai nevajadzētu eksistēt kaut kādā īpašā labdarības kategorijā, bet gan būt apmeklējamai ikvienam, iegādājoties biļetes. Psihiatrs arī akcentēja kādu, viņaprāt, lingvistisku problēmu: “Latviešu valodā ir nostiprinājusies izpratne, ka termins, ko mēs lietojam, ir par īpašām vai speciālām vajadzībām. Taču, kad es domāju par šiem bērniem, nekā īpaša viņu vajadzībās nav. Visiem bērniem ir vajadzība pēc drošības, visiem bērniem ir vajadzība spēlēties un saņemt mīlestību no cilvēkiem sev apkārt. Visiem bērniem un arī pieaugušajiem ir vajadzība piederēt kaut kam. Visiem cilvēkiem, ja pamatvajadzības pēc Maslova piramīdas ir apmierinātas, ir vajadzība radoši izpausties. Tātad nekā īpaša šajās vajadzībās nav. ”

Ņikita Bezborodovss uzsvēra, ka tas, kas traucē iekļaušanai, ir aizspriedumi, stigma. “Mēs diezgan labi zinām, kas var mazināt šos sabiedrības aizspriedumus pret dažādību, pret cilvēkiem, kas kaut kādā veidā ir atšķirīgi no mums. Ielikt cilvēkus grupās, kastītēs un būt piesardzīgam pret kaut ko, kas ir atšķirīgs no tevis, tas ir cilvēka stāvoklis. Mēs gribam atsvešināties no kaut kā, kas ir atšķirīgs, mēs baidāmies no tā, kas nav pazīstams,” skaidroja bērnu psihiatrs.

Diskusijas dalībnieki apsprieda arī terminu “mūžīgie bērni”, akcentējot, ka arī šie bērni pieaug, lai arī varbūt ne tādā veidā, kā to izprot pārējā sabiedrība. Runājot par šo tēmu, Rīgas 1. pamatskolas – attīstības centra Ritma grupas vadītāja Ieva Altrofa pauda viedokli, ka vismaz pēdējo gadu laikā izpratne ir mainījusies, jo vēl ne tik senā pagātnē, aizbildinoties ar apgalvojumu, ka “viņi taču ir bērna prātā”, šādiem cilvēkiem nereti likts dejot, tērptiem zaķīšu maskās. Viņa pauda cerību, ka šāda veida projekts nebūs vienīgais Latvijā, kurā tiks iekļauta arī cilvēku ar papildu vajadzībām uzstāšanās iespēja.

Spriežot par veidiem, kā mazināt aizspriedumus sabiedrībā un veicināt sabiedrības izpratni par iekļaujošas vides principiem, diskusijas dalībnieki atzina “Japānas pasakas” veiksmes stāstu un faktu, ka šādi kultūras notikumi ļauj cilvēkiem ar papildu vajadzībām piedalīties, radīt un būt kopā ar visiem kā vienlīdzīgiem sabiedrības dalībniekiem, tāpat arī parāda citiem, cik talantīgi ir šie jaunieši, veicina pieņemšanu un iedrošina līdzdarboties.

Andris Keišs atcerējās savu pirmo saskarsmi kultūras procesā ar šādiem cilvēkiem, pirms vēl bija piedzimusi viņa meita Magdalēna. Tas bijis režisores Elīnas Cērpas izrādē “Daudz laimes, lāci” Jaunajā Rīgas teātrī, kurā līdzdarbojās arī Dienas centra “Saule” audzēkņi. “Mani toreiz vienkārši nošokēja šī izrāde. Es biju laimīgs tur atrasties, un viņi bija laimīgi. Manuprāt, skatuve pašlaik ir gandrīz vienīgais veids, kas var palīdzēt,” atzina aktieris, piebilstot, ka, protams, ir jāatrod īpaši un atbilstoši stāsti, līdzīgi, kā tas izdevies ar “Daudz laimes, lāci” vai ar ”Japānas pasakām”.