Kultūras biedrības “Harmonija” telpās apskatāma Dzintara Vabuļa eļļas gleznu un akvareļu izstāde. “Gleznoju sev, kad jūtu, ka var rādīt citiem, arī rādu,” bilst mākslinieks. Viņa darbi daudzviet bijuši biedrības mākslinieku kopizstādēs, bet šī ir pirmā personālizstāde.
Bildēs dabas ainavas, arī Cēsis. “Dabu nokopēt nevar, no tās var paņemt, cik māki,” saka Dzintars un atzīt, ka gleznošana – tā ir meditācija. Esot dabā, izdzīvotas noskaņas. Viņam tuva jūra, jo tad darbos var ielikt plašumu. “Nav jābūt pie jūras, lai to atainotu. Gleznojot vajag iztēli, bez tās nevar. Māka zīmēt un iztēle – viss, kas vajadzīgs māksliniekam. Iztēle rodas lasot. Pats bērnībā ļoti daudz lasīju, trenēju iztēli, tagad noder,” pārdomās dalās cēsnieks.
Dzintara gleznas ir spilgtas, šķiet, kaut kur noslēpti klusinātie toņi. Pats gan atzīst, ka dabā ik brīdi var ieraudzīt tādas krāsas, kuras nemaz nevar ielikt gleznā.
Ik pa laikam ar zīmuli arī zīmējis portretus. “Nav kas pozē, var gleznot no labas fotogrāfijas, bet labu gandrīz nav gadījies redzēt. Tad vispirms fotogrāfija kārtīgi jāapstrādā ar datoru. Tas ir sarežģīti,” stāsta mākslinieks.
Pēdējos gadus piecus viņš vairāk laika velta glezniecībai. Pēc profesijas ķīmijas skolotājs, bet ilgākais darba mūžs bijis saistīts ar noformēšanu, reklāmu veidošanu un zīmēšanu. Pats nosmej, ka strādājis arī padomju armijai, studiju laikā Daugavpilī bijis mākslinieks kinoteātrī, kur bija jāzīmē lielie plakāti. Cik nav sarakstīts dažādu formātu ideoloģisko tekstu dažādās iestādēs Cēsīs!
“Tagad ir citas iespējas. Gleznošanā brīvība ir neierobežota, arī tehniskās iespējas. Varu gleznot datorā, nemaz nevajag krāsu. Tā arī dažkārt daru. Bildes var pārveidot, ir dažādas lietotnes, atliek tikai pameklēt. Tāpat var mācīties, apskatīties, kā strādā citi. Gribas izmēģināt aizvien jaunas tehnikas, citādi kļūst garlaicīgi,” saka Dzintars un piebilst: “Ja visu mūžu strādā ar krāsām, tad agri vai vēlu sāc darīt to, kas patīk – gleznot. Kad aizej pensijā, vari gleznot sev. Nesaku, ka man var izdoties, nedomāju, kas iznāks. Ja par komerciju nedomā, kur citi likumi, kur vajag skaisti, tad gleznošana ir prieks un meditācija.”
“Harmonijas” mākslinieku kopas vadītājs Leons Staris uzsver, ka Dzintaram Vabulim ir savs rokraksts un tas jau liecina par māksliniecisko varēšanu. “Viņa gleznās dominē zaļais kolorīts. Kur es liktu zilo un ēnas, viņš variē ar zaļo krāsu, tas ir grūtāk,” vērtē Leons Staris un ir pārliecināts, ka katrā, kurš glezno, ir nemiera gars.
Dzintara Vabuļa gleznās ir daudz gaiša prieka, tās rosina paskatīties, kas apkārt, ieraudzīt neikdienišķo spilgtās krāsās.
Komentāri