Divos gadu desmitos Zitai Ščeglovai Amatā nācies piedzīvot daudz – ne tikai vadīt un attīstīt pirmsskolas izglītības iestādi, kopā ar jauno paaudzi laukos uz skatuves radīt dejas brīnumu, bet noskatīties arī, kā citi pelnos pārvērš ar rokām un sirdi veidoto, un uzņemties līdera grūtumu, pazaudēto atjaunojot. Otro vasaru Zita strādā, radot bērnudārza apstākļus jaunā vietā – Ieriķos, kur atvērta novada pirmsskolas izglītības iestādes „Kastanītis” filiāle.
– Kopš padomju saimniecība „Amata” uzcēla Ģikšos bērnudārzu, šī iestāde piedzīvojusi kā uzplaukumu, tā arī pilnīgu norietu. Kas to ietekmēja?
– Tikko uzcelts, bērnudārzs bija ļoti pieprasīts. 80. gadu beigās tajā bija sešas grupas – apkārtnes un arī Cēsu bērniem. Jau no pašiem pirmsākumiem esam diennakts bērnudārzs. Sākumā to izmantoja tieši vietējie, īpaši vasarās, kad laukos lielākais darba apjoms. Strādājot cauru dienu uz lauka, vecāki bija priecīgi, ka bērni pieskatīti.
Tad nāca 90. gadi – Atmodas laiks. Bija tāda sajūta, ka bērnudārza pakalpojumus laukos vispār vairs nevajadzēs – mammas dzīvos pa māju, audzinās bērnus, visiem pietiks naudas. Kādus gadus bērnudārzs bija slēgts, ēku pārdeva. Tajā izveidoja veikalu. Visa bērnudārza materiālā bāze tika iznīcināta. Man tas bija sāpīgs laiks. Kas te notiek, redzēju no sava dārza, arī to, kā nesa dedzināt visu, ko meitenes bija radījušas, veidojot metodiskos materiālus. Taču ar veikalu nekāda zelta maize nesanāca.
Pieaugušajiem bija jāiet darbā, bet bērnus nebija kur atstāt. Tad ēku nopirka Amatas pagasta padome. Nodibinājās organizācija „Glābiet bērnus” un kopā ar pašvaldību uztaisīja lielu projektu, kura rezultātā saremontēja ēkas vienu galu. Sāka ar jumtu, jo nams bija stāvējis tukšs un stipri nolietots.
Pagasta padomes priekšsēdētāja man piedāvāja atkal uzņemties bērnudārza vadīšanu. Kad ienācu vadītāja kabinetā, te bija viens čīkstošs rakstāmgalds un dažas manā laikā noformētas, bet tukšas mapes. Sākām ar 28 bērniem, bet šodien „Kastanītī” ir piecas grupas, un rudenī jau būs divas grupas Ieriķos.
– Nav dzirdēts, ka bērnudārziem būtu filiāles.
– Jau labu laiku jutu, ka Ieriķos bērnudārzs ir nepieciešams. No joka, ko pametu, ka Ieriķu skolā jāatver arī bērnudārzs, sanāca tā, ka mani pašu uzaicināja to īstenot. No idejas līdz īstenošanai bija ļoti īss laiks – pāris mēneši. Domāju, ka šobrīd ideāls variants – Ieriķu skolas ēkā kopā ir gan bērnudārzs, gan sākumskola. Kaut pašlaik izglītības iestādē saimniekojam divi direktori, bet veiksmīgi sadzīvojam.
Skolā bērnu pašlaik ir ļoti maz, strādā apvienotās klases, taču perspektīva iezīmējas. Bērnudārzā otras grupas rinda sāka veidoties jau janvārī. No 2005. dzimušajiem jau sanāks krietna 1. klase, ja tik vien vecāki būs apmierināti ar skolas darbu.
– Kvalificēti pirmsskolas pedagogi mūsu valstī sāk kļūt par deficītu.
– Man veicies atrast, varbūt kāds no augšas palīdz. Audzinātājas uz Ieriķiem brauc strādāt no Cēsīm, Veselavas, vēl būs no Līgatnes. Ir pat skolotāju rinda. „Kastanītī” Ģikšos strādā vietējās meitenes. Tas rada stabilitāti kolektīvā. Dažu, kas sākumā atnāca strādāt par apkopēju, „izvilku” caur augstskolu – esmu pierunājusi, piespiedusi studēt, meklējusi studijām finansiālu atbalstu. Priekš sevis es tā nevarētu prasīt, bet, ja tas skar citus un darbu, tad ir citādāk. Varu iet un lūgt. Par pedagogu rosinu mācīties, ja redzu, ka cilvēkam ir talants. Ja nav iekšā dzirkstelītes, var iziet caur trim augstskolām un nekļūt par labu audzinātāju. Taču ne katrs tagad vēlas uzņemties audzināšanu, jo tas saistās arī ar valsts prasībām – visai prāvu atskaišu rakstīšanu. –
Kāda pašlaik jūtama sabiedrības attieksme pret pedagogiem?
– No tā, ko esmu pieredzējusi, man šķiet, ka skolotāju vairāk kritizē skolā, ne bērnudārzā. Ar pirmsskolas vecuma bērniem vecāki paši vairāk grib būt kopā, atsaucas pedagogu aicinājumiem sadarboties, vecāki aktīvi iesaistās dažādās aktivitātēs. Ieinteresētība par bērna ikdienu un svētkiem ir milzīga. Pirmo gadu izlaidumu sarīkojām kultūras namā, jo pašu zāle bija par mazu.
Bērnudārza audzinātājs ir apkārtējā sabiedrībā atzīts un svarīgs amats. Tas ir amats, kurā svarīga uzticēšanās. Labi strādāt vietējiem, jo uzticēšanās un sapratnes veidošana ir vieglāka nekā ienācējiem. Svešus tik ātri nepieņem. Varbūt tā tas ir tikai laukos, ne pilsētā. Bērni ir tik atvērti, viņi neprot noslēpt savas domas un izjūtas. Mēs skaidri redzam, kas notiek ģimenē, jo bērni ir kā savas ģimenes atspulgs. Bet bērnudārza darbiniekam ir sava ētika – darba lietas, par kurām nedrīkst apspriesties ciema veikalā.
– Bērni aug tik dažādās ģimenēs.
– „Kastanītī” ir bērni no ļoti smagām ģimenēm. Mēs uzņemamies ļoti daudz. Šeit mazie ierauga normālu dzīvi, ir paēdināti. Mazie pat būtu bērnunamā, ja lielāko daļu laika audzināšanā neveltītu pedagogi. Es varu būt laimīga, ka izveidojies tik labs kolektīvs. Kad daudzbērnu ģimenē nomira mamma, viņiem gāja drausmīgi. Tēvs nespēja tikt ar visu galā, un mammas daļu uzņēmāmies mēs. Bērni tika ielaisti ļoti dziļi sirdī. Taču pienāca brīdis ģimenes sociālo situāciju mainīt. Mazos izņēma no bērnudārza. Audzinātājas no pārdzīvojuma raudāja.
– Jūs esat vadītāja, kurai ir arī lielas radošas spējas.
– Bērnudārzā radošajās izpausmēs man ir daudz domubiedru. Pirmsskolā vispār netrūkst māksliniecisku izpausmju. Manuprāt, to svarīgi turpināt skolās, arī vidusskolās, jo milzīgām zināšanām, kuras bērniem jāapgūst, jābūt atsvaram. Pareizi Valsts prezidents aicināja visās klasēs atjaunot dziedāšanu. Ja bērnos neattīstīsim māksliniecisko garu, tad nebūs mūsu jauko Dziesmu svētku. Šogad Rīgā jutu, ka cilvēki kļuvuši laipnāki, smaidīgāki. – Jau ilgu laiku jūsu vadītais deju teātris „Kustība” ir tikpat kā Amatas firmas zīme.
– Aprīlī Amatas pamatskolas deju teātrim nosvinējām 18 gadus. Jubilejā uz skatuves bija 40 dalībnieki – pēdējos gados atkal pilnīgi no jauna izveidots sastāvs. Taču man šķita, ka nevar mūžīgi vadīt deju teātri. Par skolotāju bija sākusi strādāt jauna meitene, un es cerēju, ka viņa uzņemsies turpmāko, tāpēc bērniem un vecākiem teicu, ka nu man pietiks. Tad sākās dīvainas lietas. Deviņgadīgs bērniņš pienāca un, lielām, apaļām acīm skatoties, jautāja: „Skolotāj, vai tiešām jūs pametīsiet mūs?” Tajā mirklī man šķita – sirds lūzīs.
Mani ļoti aizkustināja tas, ka kolektīva jubilejā vēlējās piedalīties bijušie audzēkņi, kuri tagad mācās vidusskolās vai augstskolās, dejo labos kolektīvos. Redzot, cik meitenes koncertā labi dejo, raudāju.
Kādu laiku šopavasar veselības dēļ nevarēju uzņemties aktīvas kustības. Bija brīdis, lai padomātu. Tieši tad, izdzirdot mūziku, sāka rosīties jaunas idejas, un man jau ir doma, ko varētu iestudēt. Vidējā grupā veidojas labas dejotājas, kāda no tām var izaugt par solisti.
– Iestudēt laukos tikpat kā baletu, to darīt, neveicot dejotāju atlasi, tur vajag lielu pārliecību.
– Bērni cenšas un spēju robežās daudz izdara. Iegūst pārliecību par sevi. Es bērniem tiešām mēģinu iedot baleta prasmes, iespēju augt, dzirdēt labu mūziku, veidot stāju. Bērni progresē, un reizēm pat kāda mamma nepazīst meitu uz skatuves. Dažkārt, īpaši puišiem, kustības veicinājušas atmiņas uzlabošanos, tas palīdzējis skolā, kur nepieciešama loģiskā domāšana. Nav vienkārši iegaumēt soļus, vienlaicīgi dzirdēt mūziku.
– Kā jūs pati izveidojāties par deju pedagoģi, horeogrāfi?
– Pēc augstskolas beigšanas strādāju Salacgrīvā par sporta skolotāju, sāku vadīt pulciņu. Sporta akadēmiju beidzu kā daiļslidotāja. Ļoti spēcīga jutos akrobātikā. Vienu brīdi mācījos pie Arnolda Liniņa Tautas kinoaktieru studijā. Pedagoģe Ērika Ferda bija pamanījusi, ka man veicas kustībās, un uzaicināja strādāt profesionāli, vadīt kustību nodarbības topošajiem aktieriem. Toreiz tas mani neiepriecināja. Jutos sarūgtināta – tātad aktrise nebūšu. Velti man zvanīja Liniņš un Ferda. Nepiekritu strādāt par kustību pedagogu. Kļūdu pieļāvu. Pēc laika sapratu, cik man ir pie sirds šis darbs – strādāt radoši, veidojot kustību režiju. Tas Dieva dots.
Jebkuram kolektīvam ir ziedu laiki un kritumi, ir veiksmīgāks vai mazāk veiksmīgs dalībnieku sastāvs. „Kustība” piedzīvoja kritienu brīdī, kad es atkal kļuvu par bērnudārza vadītāju. Strādājot par skolotāju, es varēju ieiet kluba zālē un pilnīgi aizmirst visu, kas ir skolā. Iestādi vadot, nav tik viegli aizmirst par atbildību, visu, ko no tevis prasa. Papīru darbs ir tik ļoti nomācošs, ka ietekmē radošos procesus. Tas neatbrīvo domas, lai galva būtu „tīra”, pievērsta tikai radošajam.
Pagājušajā netradicionālo deju festivālā Cēsīs negaidot atkal bijām 1. vietā. Vienu laiku tas nebija brīnums, ka konkursos ieņemam 1. vietas. Gadā, kad „Īkstīti” skolēnu teātru festivālā no Vidzemes izvirzīja konkursa finālam valstī, man jautāja; „Kā jūs dejās piemeklējat tik vienādus un skaistus bērnus?” Amatā tobrīd vienkārši tā bija.
– Kura no iestudētajām izrādēm jums ir vistuvākā?
– „Momo”. Tēma par to, kā skrienam pa dzīvi un kā laika zagļi darbojas. Tēma kļūst aizvien aktuālāka, jo laika katastrofāli trūkst. Kas tad dzīvē ir svarīgākais? Kad atradu grāmatu par „Momo”, man bija skaidrs, ka tas ir vienreizējs materiāls. Pilnīgi citāds, nekā iepriekš biju veidojusi bērnu uzvedumus – skaistas pasakas. Toreiz bija gan dejošana, gan dziedāšana. Dēli palīdzēja veidot mūzikas ierakstus. Vecākais dēls izrādei uzrakstīja ļoti skaistu dziesmu. Meita palīdzēja iestudēt dejas, arī pati dejoja. Soliste Inga Zeile Momo lomā bija vienreizēja.
Desmit gadus Ziemassvētku laikā deju teātris „Kustība” Amatā sniedza jauna uzveduma pirmizrādi. Cilvēki bija pieraduši. Vienmēr sanāca pilna zāle. Amatieši nāca ar ģimenēm un ciemiņiem. Sanākuši visi jutās priecīgi. Mūsu ģimenei tas bija karstākais darba laiks. Daudz palīdz vīrs. Reizēm pat 24. decembra vakarā bija kas darāms. Meita reiz sacīja: „Mamma, mums vairs nav Ziemassvētku.”
Nu man atkal ir doma atgriezties pie tradīcijas un uztaisīt izrādi tieši uz Ziemassvētkiem. Tos sapņus, kas mani moka, arī labos, es mēdzu ielikt dejās.
Komentāri