Ziema pārsteidz cilvēkus, ne dzīvniekus. Par to var pārliecināties Līgatnes dabas takās. “Eži, protams, jau guļ. Jenotsuņi kā tuntuļi mazāk kustas. Lāči kļuvuši dūšīgi, lēnīgi. Izlaižam ārā, izmet līkumu un atkal grib mājās, sēž pie lūkas, neies taču gulēt sniegā, ja var uz sausiem salmiem. Stirnas vairāk turas barā,” stāsta zootehniķe un ilggadējā Līgatnes dabas taku darbiniece Velga Vītola.
Līgatnes dabas takās ir ienākusi ziema. ar klusumu, ko ik pa brīdim pārtrauc dzīvnieku sarunas. Līgatnes dabas takas daudziem ir iecienīta atpūtas vieta, iespēja pabūt dabā. Šogad apmeklētāju ir vairāk nekā pērn. Šovasar pirmoreiz interesenti bija aicināti uzzināt ko plašāk par vairākiem takās mītošajiem dzīvniekiem. “Ekskursijā par katru dzīvnieku daudz pastāstīt nevar. Lūšu dienā varēja vairāk uzzināt par lūšiem, tad bija pūču diena, aļņu diena, decembrī būs lapsu dienu. Katram dzīvniekam piedēvējam kādu īpašību, aļņiem – karaliskie, lapsām – viltīgās. Tā ir iespēja dzirdēt Velgas Vītolas stāstījumu tieši par šo dzīvnieku,” stāsta Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange.
Šis laiks ir īpašs aļņiem. Viņi dižojas ar karaliskajiem ragiem, izrādās, kā māk, arī aļņu dāmas sevi parāda. Līgatnes dabas takās dzīvo septiņi aļņi – divi puiši un piecas alnenes. Aļņu puisis Jussi Līgatnes dabas takās ieradās no Somijas Ahtari zooloģiskā dārza. “Dzīvnieki saprot tikai vienu valodu, ja tev tā dota, tad vari saprasties,” bilst Velga Vītola. Fredis dzimis tepat, ir zvērkopes Velga Vītolas izlolots. Fredis dzīvo atsevišķā voljerā blakus lielajai aļņu kompānijai. Par aļņiem Velgai ir daudz stāstu, viņa izaudzinājusi vairāk nekā desmit. Ar katru saistās kāds piedzīvojums, pārdzīvojums. Par aļņu dzīvi stāsta arī daudzās fotogrāfijas.
“Katru dienu, esot pie dzīvniekiem, ir interesanti tos vērot. Tagad Jussi ir pielīmējies Mirgai, abi iet soli solī. Riesta laikā puiša pašapziņa ir krietni augusi, viņš sapratis, ka ir vīrs. Bet Jussi ir tikai pusaudzis. Dabā tādi pie teikšanas netiek, bet voljērā viss ir iespējams. Saulcerīte Līnei piedzima, kad Antiņam arī bija tikai pusotra gada. Tā kā – jāgaida pavasaris,” stāsta Velga Vītola.
Aļņus no visiem Latvijas savvaļas dzīvniekiem turēt ir vissarežģītāk, tam iemesli ir dažādi. Dabā aļņi parasti dzīvo ap 20 gadiem, Saulcerītei Līgatnes dabas takās pavasarī būs desmit. Alnene būs visilgāk nebrīvē nodzīvojušais alnis Latvijā.
Ilggadējais Gaujas nacionālā parka darbinieks Uldis Saulītis sakrājis plašu aļņu ragu kolekciju. “Aļņa ragos ir tā dzīvesveids, gada cikls. Februārī ragi sāk augt, tie ir mīksti, pamazām kļūst cietāki, septembrī alnis meklē draudzeni, decembrī atkal ragus nomet, lai varētu augt jauni,” stāsta Uldis Saulītis un piebilst, ka, zinot dzīvnieku dzīvesveidu, īpašības, mežā var atrast daudzus skaistu ragu.
Speciālists atzīst, ka pagājušā gadsimta 80.gados Latvijā aļņu bijis krietni vairāk, tad daudzi tika izmedīti. “Kādreiz daba pati regulēja, kā visiem izdzīvot. Cilvēks ienāca ar savām ērtībām un vajadzībām. Dabiskais līdzsvars ir izjaukts. Samazinot kādu dzīvnieku skaitu, palielinās citu skaits. Kādreiz to regulēja vilki, lūši. Manuprāt, cūku mēris bija dabas atbilde, to bija par daudz, mednieki par maz izšāva. Esam izjaukuši dabas kārtību, un tagad pašiem arī jāregulē. 80.gados aļņu bija ļoti daudz, nācās izmedīt,” pieredzē dalās Uldis Saulītis un atgādina, ja vienā vietā kādu dzīvnieku ir daudz, tas nenozīmē, ka tā ir visur.
Staltbriedi, stirnu, mežacūku ikdienā cilvēki redz biežāk, aļņus retāk, jo tie ir staigātāji. “Iezīmējām vienu alni pie Sudas purva, to nomedīja Igaunijā pie Pērnavas. Divu gadu laikā dzīvnieks aizgājis vairākus simtus kilometru. Aļņu migrācijas ceļš ved no Sudas purva pa Vildogas gravu uz Braslu, tālāk uz Limbažiem un tālāk,” pastāsta Uldis Saulītis.
Kamēr cilvēki mēģina izzināt aļņu un citu savvaļas dzīvnieku ikdienu, paradumus, tie vienkārši dzīvo mums līdzās. Un vislabāk jūtas, ja tos netraucējam.
Komentāri