Spraigās diskusijās, bet patīkamā gaisotnē aizvadīts Latvijas Agronomu biedrības (LAB) 25. kongress, kura laikā ar pateicības rakstu apbalvoja LAB biedrus, tostarp arī Cēsu puses agronomi Veldzi Sproģi. Kongresā sanākušie diskutēja par saimnieciskas dabas jautājumiem un pārsprieda grozījumus biedrības statūtos, kā arī veltīja laiku valdes vēlēšanām. Tāpat akcents likts uz agronomijas popularizēšanu, lai veicinātu biedrības atpazīstamību un nodrošinātu lielāku spēku un ietekmi dažādu valstisku lēmumu pieņemšanā.
Uzrunā Valdis Dzenis, jaunievēlētais LAB prezidents, atzina: “Tagad situācija laukos ļoti mainās. Pamatu pamats tam, lai agronomi būtu, ir Latvijas Lauksaimniecības universitāte. Pašlaik augstskola izsniedz diplomu par agronoma kvalifikāciju ar specializāciju laukkopībā vai dārzkopībā, tos šogad saņēma apmēram četrdesmit absolventu. Raugoties plašāk, redzam, ka krasi mainās situācija ne tikai no tā, ko māca, bet arī no tā, kādas zināšanas tagad nepieciešamas saimniekojot. Ja agrāk jaunajiem speciālistiem nodrošināja darbu, tad tagad nevienu nekur nesūta strādāt, nav nekādu garantiju, ka pēc studijām būs darbs. Vai nu pašam ir saimniecība, vai jāiet pie saimnieka meklēt darbu. Arī tas, ka pēc diploma esi agronoms, vēl neko nenozīmē. Mūslaikos nepārtraukti jāmācās klāt, ja kaut ko nopūdelē, sekas ir jūtamas tūlīt. Esi nomiglojis ar nepareizo līdzekli neīsto lauku nepareizajā laikā, sekas ilgi nav jāgaida.”
Tagadējais LAB viceprezidents Arnolds Jātnieks pauda pārliecību, ka biedrībai jāsper izteiksmīgāki soļi ministriju virzienā, lai ietekmētu valsts politiku par labu nozares prasībām. “Ir atsevišķas lietas, kuras varēja sakārtot labāk kā, piemēram, izglītības jomu. Kvalitatīva profesionālā izglītība ir ļoti vajadzīga. Būtu svarīgi, lai lauksaimniekam būtu iespēja profesionālo pamatizglītību Latvijā iegūt vidējā līmenī, ne tikai augstskolā. Profesionālā izglītība pašlaik ir Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā, līdz ar to grūti saprast, kā notiek profesionālā lauksaimnieciskās izglītības apmācība, nav pēctecības. Agrāk bija tehnikumi, no tehnikumiem gandrīz visi aizgāja studēt augstskolā, bija kāds speciālo zināšanu pamats. Tagad lauksaimniecību nāk studēt jaunieši no vidusskolas, kuriem ar nozari nav nekādas sasaites. Mūsu priekšlikums būtu, lai LLU būtu galvenais vadības spēks visām lauksaimniecības skolām, ne tikai augstākajā, bet arī profesionālajā izglītībā. Tāpat būtiski, lai profesionālās skolas saņem tikpat lielu atbalstu kā citas skolas un skolotāju algas arī būtu līdzvērtīgas. Zemniekam ir svarīgi saņemt labi izglītotus traktoristus, zinošus strādniekus, tā visa šobrīd trūkst, pie tā jāstrādā,” tā A. Jātnieks.
Savukārt Dzidra Kreišmane, pašreizējā LAB viceprezidente, saka: “Īstenībā universitāti absolvē kārtīgi agronomi ar specializāciju laukkopībā vai dārzkopībā, kā dzīve viņiem iegrozās, tā viņi arī strādā. Tie, kuri aiziet strādāt uz zemnieku saimniecībām, strādā par agronomiem. Daudzi aiziet strādāt valsts institūcijās, ar lauksaimniecību saistītās struktūrās. Dzīve ir tā, kas jaunietim liek vēl specializēties kādā citā virzienā, bet agronomija paliek visam pamatā. Katrā ziņā jauniešiem ir interese par agronomiju.”
Vaicāts, vai lauksaimniecība Latvijā ir spēcīga, A. Jātnieks atbild apstiprinoši: “Mēs esam stipri lauksaimniecībā, par to liecina zināšanas un pieredze, ko esam pārņēmuši no mūsu senčiem. Lauksaimniecībā nevar aplūkot vienu procesu, nozari bez otras, viss iet pa ķēdīti. Ja šobrīd būtu ļoti laba cena pienam un gaļai, tad situācija arī citās lauksaimniecības nozarēs būtu labāka. Tomēr mazā Latvija ir ceturtajā vietā Eiropā pēc graudu eksporta ārpus ES robežām.”
Vaicāta, kādi ir turpmākie lauksaimniecības izaicinājumi, neskaitot to, ka zemniekiem vienmēr trūkst naudas un iegriež laikapstākļi, Dz. Kreišmane atbild, ka laukos nauda ir. Jautājums ir par saprātīgu naudas pielietojumu. A. Jātnieks papildina sacīto, aicinot aizbraukt uz Zemgali, kur var pārliecināties par zemnieku saimniekošanas prasmēm: “Zemgalē nu jau grūtības atrast zemi, kura nebūtu apsaimniekota,” bet Dz. Kreišmane piebilst, ka arvien vairāk čaklu saimnieku parādās Kurzemē, Vidzemē un Latgalē.
Kongresa laikā V. Dzenis dalījās pārdomās par sadarbību ar Zemkopības ministriju, atklāti stāstot, ka tā ir grūta un smagnēja: “Par vairākiem jautājumiem esam strīdējušies un lielākoties arī zaudējuši. Kā piemēru varu minēt, cīnījāmies par to, lai zemi neiztirgotu ārzemniekiem. Acīmredzot mums jāvirzās uz to, lai vairāk ietekmētu Zemkopības ministrijas lēmumus vēl izstrādes procesā. Jākļūst nekaunīgākiem un jārunā stingri.”
Komentāri