25 gadi – cienījams vecums

Svētdien lācenei Ilzītei 25. dzimšanas diena. Tai gatavojas gan pati jubilāre, gan tās ilggadējā kopēja Velga Vītola, sabiedrībā iemantojusi lāču mammas godu, gan Līgatnes dabas taku darbinieki un, protams, lācenes draugi un atbalstītāji.

“Ilzīte ir īstenais un populārākais Latvijas lācis. Tāda jubileja ir jāsvin,” saka Līgatnes dabas taku vadītājs Ilmārs Radziņš.

Īpašs satraukums ir Velgai. Viņai jāpilda ikgadējais pienākums, jāgatavo Ilzītei torte, jāizsver, ko tajā likt, kā dekorēt, kā pārsteigt jubilāri.

“25 rozītes pasūtītas, tās piesiešu pie koka netālu no tortes, jo meitenei taču vajag ziedus. Sākumā pa rozītei liku tortē. Tortei kaste sagādāta, veikala pārdevējas brīnījās, ka patiesi gads jau pagājis un jubileja klāt. Plata lente, ar ko apsiet kasti, arī iegādāta,” pastāsta lāču mamma un atklāj, ka pēdējās nedēļās viņa Ilzīti gatavo jubilejai.   

“Mācu ēst pieklājīgi,” saka zvērkope. Vietā, kur gadiem tiek nolikta torte, ir uzkalniņš. Ja cienastu precīzi nenoliek, Ilzīte pa kalniņu var iešļūkt tieši tortē. Vasarā, vai nu meklējot zemes bites, vai ko citu, lācene ir izrakusi bedri. Kopēja mēnešiem mēģina to aiztaisīt, bet Ilzīte, redzot, ka tur kas darīts, intereses pēc izrok atkal. Pirms sniega Velga bedrē ielika akmeni, pēc tam vēl vienu, tie gan voljēra saimnieci neieinteresēja. Tā kā vieta tortei sagatavota.

Tortē būs visi Ilzītes ierastie našķi. Velga uzsver, ka jubileja nav reize, kad eksperimentēt. “Bijis, ka kaut ko ielieku, viņai rodas vēlēšanās tajā izvārtīties. Ir sagādāts neliels gabaliņš šūnu medus. Vēl jāpārbauda, jāiedod pagaršot, jo Ilzīte dažu medu izmanto procedūrai, izsmērē vai izvārtās, citu ēd. Gadījies, ka ar ķepu paņem medu un izsmērē pa purnu. Kāda viņa tad izskatās, nav jāfantazē,” pastāsta Velga un atklāj, kā top torte lācenei. Recepte veidojusies gadu gaitā, balstoties pieredzē.

Kopējai ir atmiņā Ilzītes gada jubileja. Velga atceras, ka par to pat neiedomājusi, bet kolēģi uzdāvināja pušķi ar rozēm, sanāca līgatnieši, atbrauca Dabas aizsardzības pārvaldes vadība. “Bija konditorejā cepta torte. Ilzīte to vienkārši izspārdīja, neatzina. Tad sapratu, ka lācis grib citādu torti. Tā top kā māja. Būvei vajag pamatus, sienas, arī jumtu. Torte jāceļ, nevis jācep.

Pamatos ir kartupeļu biezputra ar sviestu, tā Ilzītei ļoti garšo. Reizēm viņa torti apmet apkārt, lai vispirms tiktu klāt biezputrai. Tortē būs maliķiem atņemtais lasis, skumbrija, krabju nūjiņas, kas arī lācenei ir liels gardums, tāpat dažādi rieksti. Noformējumā allaž ir ķepa un gada skaitlis, kā arī uzraksts “Ilzīte”. Tos veidoju no ogām vai krabju nūjiņām. Vēl noteikti ir lente no gurķu mizām,” savus noslēpumus, gatavojoties jubilejai, izstāsta zvērkope. Viņa atzīst, ka ir uztraukusies, jo Ilzīte var izspēlēt jebkādu joku. Bet Velgas sirdsmieram svarīgi, lai Ilzīte parāda labas manieres, lai pati ir skaista, lai viesi redz, kā jubilāre cienājas.

Par katru neparastās lācenes jubileju Velgai ir kāds stāsts. Viņa vien piebilst, ka arī cilvēkiem taču katra jubileja ir citāda.    Lācenei bijušas gan plašas svinības, gan klusākas, bet ciemiņi nākuši vienmēr. “Vienu gadu bija klāts galds un ikviens, kurš todien atbrauca uz takām, tika aicināts cienāties Ilzītes jubilejā. Tas bija mīļi, un visi bija savējie,” atmiņās kavējas Velga un piebilst, ka pēc jubileju bildēm var izsekot, kāds bijis laiks – gan sniegots un auksts, gan dubļains. Pirmajā jubilejā bijis auksts un sniegiem bagāts.
“25 gadi ir ilgs laiks. Daudzu, kuri piedalījās pirmajās jubilejās, vairs nav. Ir meitene, kura dzimusi vienā dienā ar Ilzīti, viņa pēdējos gados vienmēr ir klāt lācenes jubilejas svinībās. Ne viens vien teicis, ka atbraucis savā dzimšanas dienā. Brauc arī Ilzes, lepnas, ka lācim viņu vārds,” stāsta Velga. Šoreiz Ilzītes jubilejā visām Ilzēm un 11. janvārī dzimušajiem ieeja Līgatnes dabas takās būs ar 50 % atlaidi. Visi jubilejas viesi tiks cienāti ar siltu zupu un tēju.

Velga ar smaidu atzīst, ka pamazām vien viņa un Ilzīte tuvojas vienam vecuma posmam. Nav stāsts par gadiem, bet ķermenis aizvien vairāk par to atgādina. Igaunijā speciālisti teikuši, ka lācis, kurš dzīvo nebrīvē un neguļ ziemas miegu, dzīvo uz pusi īsāku mūžu. Bija uzskats, ka lāča mūžs ir 30 gadi. Savukārt lāču dresētājs stāstījis, ka lāču meitenes ir bīstamākas par puikām, jo tās aizstāv savējos. “Ja pie voljēra ar kādu sarunājos un stāvam viens otram tuvu, Ilzīte kļūst nemierīga, ja stāvam patālāk, nereaģē. Varu būt ilgāku laiku prom, viņa vienmēr priecīga sagaida. Viņa daudz ko saprot. Kad saku, lai iet augšā un    meklē, iet, meklē, līdz atrod kādu kārumu. Kamēr esmu tuvumā, savā mājiņā viņa neiet, uzmana mani,” par Ilzīti pastāsta Velga, bet dabas taku vadītājs atceras, ka pirmoreiz lāceni redzējis bērnībā, kopā ar vecākiem apmeklējot takas.

“Kad sāku strādāt takās, bija aizsalis ūdensvads, gāju apsekot Ilzītes ziemas mītni. Durvis bija ciet. Ar muguru stāvēju pret tām, runāju: “Ilzīt, Ilzīt!” Pēkšņi viņa nostājās uz divām kājām un ierēcās, bija gan izbīlis. Kad aizvien biežāk esi tuvumā, viņa saprot, ka esi savējais. Šķiet, Ilzīte nedomā kā lācis, vairāk jūtas piederīga cilvēkiem,” saka I. Radziņš, bet Velga atklāj, ka viņai ir interesanti klausīties taku apmeklētāju sarunas. Mežā tās tālu dzirdamas. “Bieži vien apmeklētāji, ejot garām lāču voljēriem, apstājas un gudri secina – tie ir brūnie lāči, un tā ir Ilzīte. Ilzīte ir Ilzīte, viņa nav parasts brūnais lācis,” teic zvērkope.
Lācene Ilzīte dzimusi 2001. gada 11. janvārī Līgatnes dabas takās. Piedzimstot viņa svēra vien 500 gramu. Tā kā lācene par lācenīti nerūpējās, jau no pirmajām dienām gādību uzņēmās dzīvnieku kopēja Velga Vītola. Viņa Ilzītei kļuva par audžu mammu.

Sabiedrība ar lielu interesi sekojusi līdzi Ilzītes dzīvei jau kopš viņas dzimšanas. Lācene piedalījusies dokumentālajās un mākslas filmās, iemūžināta dabas fotogrāfu darbos un ik dienu priecē simtiem Līgatnes dabas taku apmeklētāju. 2002. gadā popularitāti guva V. Vītolas grāmata  “Ilzīte. Lācenītes memuāri”.