Kad
pirms pāris gadiem “Druva” ieradās Cēsu pilsētas pansionātā, lai sveiktu A.Vilmani simtajā dzimšanas dienā, gaviļniece teica – neticot, ka viņai jau 100 gadu.
Tagad, pēc dieviem gadiem, jubilāre atzina – neatceroties, ka būtu tā teikusi, un pajokoja, ka pēc simts nodzīvotiem gadiem viss sākas no jauna, tādēļ būtībā viņa svinot tikai divu gadu jubileju.
A.Vilmanes kundze kā no grāmatas lasa savu biogrāfiju, bet kreņķis esot, ka ar vienu ausi sākusi sliktāk dzirdēt, acis vairs nerādot tik spoži un no atmiņas zuduši pēdējo gadu notikumi. “Fiziski gan vēl jūtos normāli,” saka jubilāre un stāsta: “Piedzimu 1906. gada 16. martā Rīgā. Kad apprecējos, vīrs mani aizveda uz laukiem, uz Džūksti. Tur vīramāte man iemācīja visus lauku darbiņus. Kad viņa nomira, saimniecībā paliku galvenā rīkotāja. Vīrs dzīvoja Rīgā un mājās brauca tikai sestdienās. Pārējā laikā viena pati kārtoju visu lauku dzīvi,” atceras jubilāre. Kā kuriozu no savas jaunības laukos iebraukusī pilsētniece atceras, kā reiz iekāpusi ķirsī, lai nolasītu ogas. Zars lūzis, un viņa salauzusi kāju, bet ķirsis atradies blakus bišu stropam…
Pirms diviem gadiem “Druva” stāstīja, ka Alma Vilmane Cēsīs nokļuvusi, samainot dzīvokli uz mūsu pilsētu. Meita slimojusi, un dzīvokļa maiņu uz Cēsīm izvēlējusies tieši viņa. Slimību neuzvarējusi, viņa aizgāja mūžībā, bet sirmā māmuļa jau septīto gadu mīt Cēsu pilsētas pansionātā.
Jubilāre atzīst, ka tagad gan vairāk laika pavada gultā, bet, turoties pie ratiņiem, arī ejot pastaigāties – ziemā pa pansionāta gaiteni, bet vasarā pati ar liftu nobrauc lejā, lai izkustinātu kājas pansionāta pagalmā un elpotu svaigu gaisu. Pansionāta sociālā darbiniece Sarmīte Sverņikova atzīst, ka, neskatoties uz gadu skaitli, ko sasniegusi Alma Vilmane, viņa joprojām aktīvi piedalās visos pansionāta rīkotajos pasākumos. “Līdz šim esmu apmeklējusi visus koncertus, kas notiek pansionātā, jo kādreiz pati biju liela dziedātāja. Reiz pat piedalījos lielajos Dziesmu svētkos Rīgā,” ar lepnumu saka jubilāre. Viņa vēl joprojām apmeklē arī dziedāšanas nodarbības, kas notiek pansionātā, un vietējos dievkalpojumus. Alma Vilmane vēl lasa avīzes, bet no televizora baidās, jo uzskata, ka tieši šīs kastes dēļ sabojājusi redzi.
Jubilāri apciemot bija atnākusi, kā Alma Vilmane pati saka, mīļā Benitiņa, kura viņai ir mirušās meitiņas vietā. Abas pirms gadiem iepazinušās Cēsu slimnīcā. Raiskumiete Benita Auziņa ārstējusi plaušu karsoni, bet Alma Vilmane pēc nejauša kritiena pastaigas laikā nokļuva slimnīcā, jo bija salauzusi roku. B. Auziņa Almas tanti apmeklē regulāri un palīdz viņai apciemot meitas kapa vietu.
Kultūras darbiniece Astrīda Kamša, vēlot jubilārei vēl daudz, daudz baltu dieniņu, atzina, ka Alma Vilmane ir pozitīvā tipa cilvēks ar ļoti bagātu dvēseli, viņa nekad neaizmirst citiem novēlēt labu. Arī šajā jubilejas reizē Alma Vilmane, pateicoties apsveicējiem un viesiem, novēlēja savu pieredzi: “Lai jums visiem veselība! Dzīvojiet tik ilgi kā es un vēl ilgāk!”
Ar Cēsu dāmu, senioru Eiropas deju grupas priekšnesumiem un pašu pansionāta iemītnieku Iras Grīsles, Ārijas Vītolas un Brigitas Auziņas dzejas lasījumiem atzīmēja arī citu martā dzimušo pansionāta iemītnieku jubilejas.
Komentāri