“Viens pie klavierēm, otrs ar vijoli un balsi, trešs ar baltu papīru” – tā sevi Cēsīs pieteica trijotne – Raimonds Pauls, Jānis Peters un Zigfrīds Muktupāvels. Tie ir mākslinieki, kuru vārdi runā paši par sevi. Mākslinieku nodoms bija koncertā “Krāsu balāde. Vārds mūzikā” atgriezt laikus, kad uz dzejas vakariem publika burtiski lauzās un brīvu vietu nebija pat lielajās zālēs. Aizvadītās sestdienas vakarā Vidzemes koncertzālē “Cēsis” tieši to arī varēja novērot. Ja, gaismai dziestot, bija skatītāju piepildīts balkons un zālē tikai daža vieta brīva, tad pēc pusotras stundas, spožai gaismai atkal atgriežoties, neviena neaizņemta vieta lielajā zālē nebija redzama. Uz Cēsīm tālu braukušie, sākumu nosebojušies, tumsā bija atraduši savas vietas, lai būtu klāt notikumā, kura centrā ir vārds. Vārds – dzejas lasījumā, vārds – mūzikā.
“Jaunā programma man pašam ļoti patīk,” Cēsīs pēc koncerta “Druvai” sacīja Raimonds Pauls. “Šovakar klausītājiem piedāvājam žanru, kas nav saistīts ar izklaidi. “Genoveva” tā nebija,” sacīja Raimonds Pauls, piesaukdams vienu no savām populārajām šlāgera dziesmām. “Te dziedam par nopietnām lietām, lai cilvēki atkal pierod pie dzejas vakariem.” Raimonds Pauls, to sakot, atcerējās, ka jaunībā diezgan daudz kopā ar Jāni Peteru tā strādājuši. “Iespējams, cilvēkos lēnā garā atgriezīsies vajadzība domāt, klausoties dzeju,” arī tāda bija 80 gadu sasniegušā Raimonda Paula vēlme. Komponists gan piebilda: “Nav jau vairs dzejnieku izlases, kāda bija pirms gadu desmitiem – Ziedonis, Čaklais, Vācietis, Belševica, Skujenieks. Kas tie bija par dzejniekiem!”
Koncertā Cēsīs klausītāju lielākā daļa bija no Paula un Petera paaudzes. Viņi bija atnākuši, alkstot iedvesmoties no dižgariem, redzēt viņus vaigā, bet diemžēl veselības problēmu dēļ Jānis Peters nebija varējis atbraukt no Rīgas. Viņam atvēlētajā skatuves krēslā neviens cits nesēdās. Dziedātājs Zigfrīds Muktupāvels ik palaikam nolika vijoli, pienāca pie dzejniekam paredzētā galdiņa, lai paceltu trīs vai četras lapas un nolasītu rakstītās rindas. Dzīves diktētās pārmaiņas trijotnei paredzētā koncertā “Krāsu balāde. Vārds mūzikā” bija iespaidīgas. Tās klausītājiem lika domāt par laiku, kas aiztek.
“Viena no dziesmām man radās ar dzeju, kuru Peters rakstīja savam dēlam pēc viņa bojā ejas. Dēla aiziešana ir Petera dzīves lielākā traģēdija. Kā viņš lai no tās atgūstas?” par Cēsīs klāt neesošo dzejnieku, par savu ilggadējo domubiedru dzīvē un mākslā patiesi norūpējies bija Raimonds Pauls. Komponists sprieda, ka abu kopdarbs – dziesma “Un mazliet mums ir sevis žēl” – pēc šiem koncertiem gūs klausītāju ievērību. Vēl ļoti populāras kļūšot Petera dzejas rindas no ironiskā dzejoļa “13”. “Tā dziesma atkal būs hīts,” prognozēja Pauls.
Komponists no jaunās programmas īpaši izcēla dziesmu “Rozes gars”, kuru veltījis Emīlam Dārziņam: “Dziesmu iedziedājis arī koris “Latvija”. Pēc stila tā ir tuva Emīlam Dārziņam. Nevaru vēl pateikt, vai citiem koriem Latvijā tā patiks, vai gribēs dziedāt, bet kora “Latvija” izpildījumā skan lieliski.”
Koncertā tika uzburta pārlaicīga atmosfēra, kāda iestājas brīžos, kad skan viedi vārdi. Sadzīvisku pieskārienu tikpat kā nebija, varbūt tikai viens. Dziedātājs Zigfrīds Muktupāvels, palūkojies uz komponistu Raimondu Paulu, kurš vislielākajā uzmanībā turpina pievērsties notīm, skatītājiem sacīja, ka pirms koncerta Pauls devies pastaigā pa Cēsīm un atgriezies tikai pēc pusotras stundas.
Pēc koncerta “Druva” Cēsīs gaidītajam ciemiņam vaicāja, ko viņš pilsētā apskatījis, jaunu redzējis, un saņēma negaidīti nopietnu atbildi: “Nez vai kādreiz uz Cēsīm vairs atbraukšu…” Sapratis, ka tāda atbilde neapmierinātu nevienu, arī viņu pašu, Pauls domu papildināja, stāstot par jaunu darbu, pie kura strādā: “Man būs liels koncerts ar operu ārijām – pārlikumi no Pučini, Verdi mūzikas.”
To, ka koncertdarbību Pauls nedomā pamest, liecināja viņa vēlme padalīties ar 80 mūža gados teju iespaidīgākajiem notikumiem: “Pirms dažām dienām spēlēju kopā ar tādām pasaules superzvaigznēm kā diriģents Mariss Jansons un dziedātāja Elīna Garanča. Man ļoti laimējās. Vārdu sakot, biju mūzikā no augstiem plauktiem.” Pēc tam Pauls sarunā pārgāja uz tās dienas notikumiem Cēsīs: “Man vajadzēja nopirkt pindzeles, bet tā arī nenopirku.” Vēl viņš sestdienas pēcpusdienā izdarījis šādus secinājumus: “Paldies Dievam, ka Cēsīs ir uzcelts šis koncertnams, citādi Cēsis ir tik klusas palikušas. Šī pilsēta ir viena no Latvijas kultūras centriem, un tādai tai jāpaliek. Cēsīm jāuztur tas, kas te bijis gadiem. Koncertzāle ir piemērota, lai aicinātu ļoti labus izpildītājus.”
Pirmais Raimonda Paula, Jāņa Petera un Zigfrīda Muktupāvela koncerts “Krāsu balāde. Vārds mūzikā” izskanēja Rīgā, mūzikas namā “Daile”, kuram tāpat kā Vidzemes koncertzālei “Cēsis” šī ir trešā sezona. “Dailes” direktore Anda Zadovska pastāstīja, ka decembra sākumā uz Cēsīm atvedīs koncertprogrammu ar solista Daumanta Kalniņa un Jelgavas bigbenda piedalīšanos, bet Ziemassvētku laikā – J.Mediņa Rīgas 1. mūzikas vidusskolas zēnu kori, kas kopā ar grupu “bet bet” atskaņos R.Paula un J.Petera dziesmu ciklu “Pērļu zvejnieks”. “Mūzikas nams “Daile” strādā, lai skatītāji ne tikai Rīgā, arī citviet Latvijā varētu iepazīties ar dažādu žanru koncertuzvedumiem un akadēmiskās mūzikas dzīves notikumiem,” sacīja A. Zadovska. Šim gadam izdotā “Dailes” koncertprogramma liecina, ka mākslinieki, kuri programmas veido šajā namā, Rīgā, K. Barona ielā, pēc tam mēro ceļu uz koncertzālēm Cēsīs, Rēzeknē un Liepājā.
Komentāri