Aicinot uz sarunu Ievu Bernadetu Ščeglovu, biju nolēmusi runāt par Lieldienām un to, ko šie svētki nozīmē kristiešiem. Ieva sarunas laikā vēlāk teiks: “Pirmo reizi mūžā Lieldienas es izdzīvošu kā kristīgs cilvēks. Pirmo reizi Lieldienās iešu uz baznīcu…” Taču saruna notika, un Ieva labprāt padalījās savās pārdomās par dzīvi un to, ko viņai šobrīd nozīmē baznīca.
Sarunas laikā atklājās, ka Ieva ir ļoti aktīvs cilvēks – viņa Cēsu bērnu un jauniešu centrā vadu deju studiju “Grācija”, pati Salaspilī dejo deju kolektīvā, pirms pāris mēnešiem pievienojusies kristiešu pulciņam un šobrīd jau Āraišu baznīcā vada svētdienas skolas nodarbības. Bet uz jautājumu, kā viņa visu paspēj, Ieva smaidot atbild: “Man visi to jautā!”
“Es esmu nemitīgā skriešanā, bet man patīk savs aktīvais dzīves veids. Visu laiku kaut kas notiek, un tas ir interesanti. Taču pagājušā gada lielākais notikums bija manas kristības un pievienošanās Āraišu draudzei. Jāatzīst, ka sākumā kristīšanos izjutu kā vienkāršu rituālu,
bet iesvētes mācību laikā sāku pavisam citādāk uztvert šīs lietas. Sāku lasīt Bībeli, kura līdz tam manā uztverē bija kaut kas ļoti neizprotams. Man ļoti patika veids, kā mācītājs Artis Eglītis mums stāstīja un skaidroja visu jauno, ko vēl nesapratām,” saka Ieva, kura šobrīd jau vada svētdienas skolas nodarbības bērniem Āraišu draudzē.
“Vadot šīs nodarbības, esmu nonākusi pie atziņas, cik daudz es vēl pati nezinu. Tik daudz man vēl jāmācās un jālasa. Papildus arī braukāju uz svētdienas skolotāju kursiem Rīgā un pilnveidoju sevi. Un man ir sajūta, ka esmu tikai pašā ceļa sākumā,” saka Ieva un neslēpj, ka daudz kas viņā ir mainījies, kopš pievērsusies baznīcai un Dievam.
“Esmu kļuvusi daudz mierīgāka. Lietas tveru daudz citādāk – ja notiek, notiek. Ne vienmēr dzīvē viss ir priecīgos toņos, ir arī bēdas, bet tām jātiek pāri un jādzīvo tālāk. Lūkojos pozitīvi uz to, ka esmu saistīta ar šīm garīgajām lietām. Braucot svētdienās uz baznīcu, es sevi garīgi bagātinu un pilnveidoju. Tie ir mirkļi, kurus veltu tikai sev. Rodu sevī spēku, jo darba nedēļa ir saspringta un arī fiziski diezgan nogurdinoša. Man darbs un aizraušanās ir saistīta ar deju. Visu laiku esmu kustībā. Bet svētdienās, aizejot uz baznīcu, es apstājos, gūstu spēkus un garīgi sevi bagātinu,” saka Ieva.
Jautāta, kā līdz šim viņa svinējusi Lieldienas un vai šīs būs citādākas, Ieva nedaudz pieklust.
“Pirmo reizi mūžā Lieldienas es izdzīvošu kā kristīgs cilvēks. Pirmo reizi Lieldienās iešu uz baznīcu. Atzīšos, ka nekad līdz šim neesmu bijusi uz Lieldienu dievkalpojumu. Man tas būs jaunums un es priecājos, ka varēšu to piedzīvot. Iepriekšējos gados Lieldienās parasti man nācās uzstāties. Vienmēr bija koncerti un iepriekš vēl mēģinājumi. Bet bija patīkami pēc koncerta ar ģimeni apsēsties pie viena galda, parunāties un iesaistīties olu kaujās,” domās dalās Ieva un piebilst, ka viņa nebūs no tiem kristiešiem, kura centīsies no kristiešu Lieldienām nodalīt senlatviešu tradīcijas.
Ieva stāsta, ka arī viņas draugi lielākoties atbalsta izvēli un reti kurš izrāda neizpratni par to, ka katru svētdienu viņa raujas uz baznīcu.
“Ir jau draugi, kuri varbūt ne līdz galam izprot mani un domā, ka es pārlieku daudz laika pavadu baznīcā. Ir draugi, kuri svētdienās mani aicina kaut kur doties, bet man viņiem nākas atteikt. Bet tas nav mans pienākums – būt baznīcā, bet gan jūtu, ka vēlos tur būt. Taču ir arī daudzi draugi, kuri ļoti pozitīvi pret to visu attiecas, ir draudzenes, kuras bijušas līdzi uz baznīcu. Domāju, šīs lietas nāk katram savā laikā. Ne visi jūt nepieciešamību būt Dieva tuvumā,” saka Ieva un atklāj, ka pavasaris viņai ir viens no mīļākajiem gadalaikiem, lai arī vēl tāds nedaudz miegains.
“Pavasaris ir brīnišķīgs. Taču šis man ir vēl pārdomu laiks. Tas zināmā mērā ir saistīts arī ar gavēni, kurš neaprobežojas tikai ar gaļas ēšanu vai neēšanu. Gavēni uztveru kā laiku, kurā sevi sakārtot. Ir lietas, kas man sevī neapmierina, ko vēlētos pilnveidot vai mainīt. Pie tā īpaši piedomāju gavēņa laikā. Ēšana nav būtiskākais. Zinu, ka ir vēl daudz gavēņu priekšā un es īstenošu visu to, ko vēlos un sevī gribu mainīt,” domās dalās Ieva un atklāj, ka arī viņas ģimene ievērojusi to, cik baznīca viņu ir mainījusi.
“Brīžiem viņi pat nesaprot, vai tā esmu es. Tik daudz smējusies un priecājusies par dzīvi, kā es to tagad daru, ilgi neesmu. Esmu atvērta dzīvei un maksimāli to baudu,” saka Ieva.
Komentāri