Cēsu pilsētas jauniešu domes organizētajā radošajā izstādē – konkursā “Dzīvot šodienai, neaizmirstot par rītdienu” piedalījās daudz jauniešu, izrādot zīmētus, fotografētus un rakstītus darbus.
Cēsnieks Dāvis Krūmiņš šajā konkursā piedalās otro gadu, šogad izrādot savus dzejoļus un digitālās fotogrāfijas. Pats viņš atzīst, ka dzejā izpausties viņam patīk vislabāk un to raksta jau no 8. klases.
“Izpaužos, kā māku un jūtu. Un man ir vieglāk izteikt vārdus uz papīra. Mana dzeja dažkārt rodas ik uz soļa. Bieži, ejot pat pa ielu, kāda ideja ieskrien galvā. Tad es to ierunāju mobilajā telefonā, vēlāk mājās noklausos un cenšos aizsākto turpināt,” stāsta puisis un atklāj, ka savus dzejoļus parasti dod lasīt tikai mammai vai draudzenei. Tā-pēc jo īpaši liels izaicinājums ir dzejoļu publiska izstādīšana konkursā. Pie tam komentāri ir dažādi, ne vienmēr ir vēlēšanās tos uz-klausīt.
Dāvis stāsta, ka viņa dzejoļi ir par mīlestību un dažādiem emocionālajiem stāvokļiem.
“Tēmas mainās. Tas lielā mērā ir atkarīgs no tā, kas ar mani notiek. Taču ar gadiem dzejoļi kļūst dziļāki. Domāju, ka ne visu manu dzeju var saprast ar vienas reizes izlasīšanu,” saka jaunais dzejnieks un piebilst, ka dzīvē viss mainās, gluži kā arī viņa dzejoļu saturs, vēstī-jums. Pie tam Dāvis nenoliedz, ka kādreiz nākotnē viņš apkopos sarakstīto un, iespējams, izdos savu dzeju krājumu.
Jautāts, kādu literatūru puisis izvēlas, viņš atbild, ka daudz nelasot. Tikai tik daudz, cik skolā pienākas.
“Necenšos no kāda iespaidoties vai ko aizgūt. Mana dzeja ir mana dzīve. Tas ir tas, kas notiek ar mani,” saka puisis un citē pāris pašsacerētas atziņas: “Dažs vīrietis sievieti drīzāk pagrūdīs, nekā tēlos džentlmeni./ Nav jākaunas, ja mīlat kādu, jābaidās – ja sāpināsiet./ Domādams, kas man nav, es aizmirsu par to, kas man ir.”
Izstādē Dāvis piedalās arī ar digitālajām fotogrāfijām. Viņš stāsta, ka savu nākotni vēlas saistīt ar reklāmas pasauli.
“Gribētu būt reklāmu dizainers. Domāju, ka tās reklāmas, kuras rāda televīzijā vai redzamas ielu malās, ir nebaudāmas, lai neteiktu vēl kritiskāk. Mūsdienās topā ir banalitāte. Tā, piemēram, reklamē šampūnu, bet rāda ābolu. Nu, apmēram tā…,” domās dalās puisis un rāda izstādē iekļautās digitālās fotogrāfijas.
“Manās bildēs ir apslēptas lietas un idejas. Katrs jau tās uztver un saprot citādāk. Ir bilde pret rasismu. Bilde ar saukli “Pie kājas!” un “Uzkāries eņģelis”. Jā, iespējams, tajās var atrast jaunības maksimālisma pazīmes, bet šobrīd tas man ir aktuāli. Pagājušā gada konkursa bildēs man figurēja draugu un draudzības tēma. Šķiet, ka pa gadu esmu audzis, un šīs bildes ir jau cits stāsts,” atzīst konkursa dalībnieks cēsnieks Dāvis.
Par Cēsīm un atpūtas iespējām puisis stāsta, ka bieži braucot uz Rīgu. Tas palīdz neiestigt ikdienas rutīnā.
“Brīvo laiku pavadu ar draugiem, bet Cēsīs ir maz iespēju, kur un kā izpausties. Braucu bieži uz Rīgu. Tur man arī ir draugi. Viņi ir citādāki, ar atšķirīgu domāšanas veidu un dzīves uztveri. Cēsis ir maza pilsēta un dažbrīd smacē,” saka konkursa dalībnieks un neslēpj, ka vēlētos, lai pilsētā būtu plašākas izklaides iespējas tieši jauniešiem.
Komentāri