Šajā rubrikā ne reizi vien esam runājuši par to, ka vasara ir laiks, kad doties pie dabas. Un skaisto
vietu jau netrūkst. Arī mūsu neatkarīgā eksperte Agne Liepiņa augusta sākumā paceļoja pa iecienītām tūristu vietām mūsu rajonā. Dzīvnieciņi skaisti, bet pārējais…
Līdz šim mūsu sarunās ar Agni esam galvenokārt centušās runāt par labo un skaisto, bet šoreiz, atbraucot no Līgatnes (Gaujas Nacionālais parks) dabas takām, Agnes pārdomas bija pretrunīgas.
“Vienmēr jau ir paticis aizbraukt uz Līgatni un pastaigāties pa skaisto pilsētiņu, dabas takām un pabraukāties ar plostu. Bet šoreiz kaut kā acs pieķērās nepadarītajam. Kopā ar draugiem un viņu bērniem, staigājot pa dabas takām, nonācām pie secinājuma, ka tajās trūkst atkritumu tvertņu. Diena bija karsta, saldējuma papīri lipīgi, un ir jau mācīts, ka papīrus zemē mest nedrīkst, bet tādus bikšu kabatās bāzt arī negribējās … Un vēl – kādu gabaliņu nogājuši, mazākie ceļabiedri sāka sūdzēties par kāju sāpēšanu un vēlēšanos atpūsties. Un te nu jāsaka – dažus pussagruvušus soliņus manījām. Vai tiešām nebūtu vērts teju sešu kilometru garajā dabas takā ierīkot normālas atpūtas vietiņas? Neko daudz – tikai soliņus un blakus kādu atkritumu urnu,” saka Agne un piebilst, ka tualešu jautājums vispār ir zem katras kritikas.
“Tualete pa visu takas teritoriju ir tikai viena un pie tam ļoti bēdīgā stāvoklī. Nekopta, smirdīga un ož jau pa gabalu. Bērnus tajā nelaidām un ļāvām pačurāt krūmiņos, kas, protams, nav tas labākais variants. Pie tam redzējām, ka neesam bijuši vienīgie krūmu apmeklētāji, jo šur un tur jau krūmos rēgojās kaudzītes un papīrīši,” saka Agne un turpina: “Nelielas ķibeles mūsu atpūtā radīja arī ūdens trūkums. Bijām izgājuši takas, pabraukuši ar zirdziņu un pirms neliela piknika vēlējāmies nomazgāt rokas. Taču pat vietējā veikaliņā nebija ūdens, jo cilvēki bija izpirkuši dzeramos ūdeņus tikai tāpēc, lai noskalotu rokas… Uz Gauju gluži neskrējām, bet nolēmām, ka pikniku taisīsim citviet.”
Sarunas laikā gan nospriežam, ka šoreiz tik tas melnais pamanīts, bet Agne saka: “Ir tur tāds ceļa posms starp kasi un informācijas centru, izbraukāts un bedrains, ka cilvēki, mēģinot to apbraukt, arvien vairāk tuvojas Gaujas krasta malai. Nav man nekas pret ekstrēmām lietām, bet šķiet, ka tik daudz jau gan var izdarīt, kā sakārtot ceļa gabaliņu, lai lieliem un maziem parka jūsmotājiem nebūtu jālaipo līdz dzīvnieciņiem un jāriskē iekrist skaistajā Gaujā.”
Vērtējums: “Ko lai saka, dzīvnieciņi ir brīnišķīgi un Līgatnes dabas taku apmeklētāja esmu bijusi jau kopš mazotnes. Gribētos, lai ir smuki un jauki. Arī savus bērnus kādreiz vēlēšos turp aizvest un gribas, lai vismaz elementāras lietas būtu. Taču šoreiz tikai 2 punkti no pieciem un tie paši laikam jau sen iemīļotajiem dzīvnieciņiem.” Izķemmēt matus un uzpost sevi
Atminoties vēl redzēto Līgatnes pusē, Agne atzīst, ka skaistā un baudāmā jau netrūkst.
“Mēs nemitīgi runājam par to, ka vēlamies attīstīt tūrismu. Tas, nenoliedzami, ir labi, taču par elementārām lietām nākas padomāt. Esam jau gana daudz ceļojuši un redzējuši. Arī pie komforta zināmā mērā esam pieraduši, tādēļ tūrista pamata vajadzības jebkurā objektā jānodrošina. Katrs taču, aicinot ciemiņus, uzpoš māju un izķemmē matus,” saka neatkarīgā eksperte un piebilst, ka Līgatnē ir arī daudz kā cita skaista un baudāma.
“Ejot prom no dabas takām, ielūkojos viesu grāmatā, kurā kāds bija rakstījis – “draugiem neieteikšu”! Es gan gluži tā negribētu teikt, jo mūsu rajonā šī ir viena no jaukākajām atpūtas vietām. Pietrūkst tikai nedaudz, bet ļoti svarīga…” pārdomās dalās Agne.
Komentāri