Mikus Frišfelds ir 25 gadus vecs valmierietis, kurš atzīst, ka viņam ir kaut kas kopīgs arī ar Cēsīm. Kā sarunas sākumā puisis atklāj, viņš ir dzimis Cēsīs, audzis Valmierā, bet šobrīd lielāko daļu laika pavada Rīgā, strādājot skaņu ierakstu studijā par skaņu inženieri.
Ar puisi galvenokārt runājam par mūziku un iespējamiem sasniegumiem, jo šī gada sākumā radiostacijās sāks skanēt Mikus dziesma „Older” , kas ir pēdējais singls no viņa debijas albuma “Egoland”.
“Pirmā aizraušanās ar mūziku bija apmēram 10. klasē. Onkulis man toreiz atdeva veco ģitāru un uz tās sāku mācīties spēlēt. Augstskolas laikā Valmierā bijām jau izveidojuši grupu “Signāls”, ar kuru nospēlējām teju simts koncertus. Gāja diezgan labi. Saņēmām dažādas lielākas un mazākas balvas festivālos. Ar “Mikrofona ierakstiem” noslēdzām līgumu par vienas dziesmas ierakstīšanu. Uztaisījām videoklipu. Viss it kā gāja uz augšu, bet vienā brīdī laikam sākām cits no cits nogurt. Tā grupās mēdz gadīties. Sāk tā kā strīdēties un nesadzīvot. Vienā brīdī bija sajūta, ka vairāk nekas nerodas,” atceras Mikus un piebilst, ka tad pavisam drīz tapusi viņa pirmā solo dziesma “Up in the clouds”, kas vairākas nedēļas turējās Latvijas Airplay TOP 10 un aizkļuva līdz Radio SWH TOP40 trešajai vietai.
“Pērn maijā pats saviem spēkiem uztaisīju pirmo disku “Egoland”. No pirmās dziesmas līdz diska izdošanas mirklim pagāja divi gadi, kas tomēr ir diezgan ilgs laiks. Šobrīd ir arī daudz jaunu dziesmu, notiek darbi studijā un domāju, ka pēc pāris mēnešiem radiostacijām būs jaunas dziesmas,” saka puisis un atklāj, ka albumu izdevis divu iemeslu dēļ. No vienas puses – bijusi interese par to, kā tīri tehniski tiek ierakstīts disks, no otras – vēlēšanās noslēgt kādu posmu savā dzīvē, lai dotos tālāk.
Jautāts par emocijām, kad radiostacijās izdzirdējis skanam savu pirmo dziesmu, Mikus atbild, ka tas nav bijis pārlieku satraucošs mirklis.
“Draudzene bija priecīgāka nekā es. Viņai tas bija ļoti, ļoti īpaši, man – vienkārši īpaši,” smejas puisis un turpina: “Dziesmas pārsvarā top pārdzīvojumu mirkļos. Par to, ka spīd saule un viss ir jauki, neesmu sarakstījis vēl nevienu dziesmu. Parasti vienkārši ņemu ģitāru, spēlēju, dziedu un vārdi atrod mani. Esmu dzirdējis sakām, ka manas dziesmas ir nedaudz par skumjām un depresīvām. Latviešiem vajagot ko jautrāku. Nezinu gan, jo cilvēki un gaumes ir dažādas. Bet jebkurš viedoklis ir viedoklis. Pat ja gadās negatīvāka kritika, to pie sirds neņemu. Zinu, ka esmu pastrādājis, un par savu disku nekaunos,” domās dalās Mikus.
Jautāts, vai vieglāk pa mūzikas taciņu iet ir vienam, vai kopā ar grupu, puisis atbild, ka ir apmie-rināts ar situāciju, kādā viņš ir patlaban.
“Savu mūziku šobrīd taisu, kā pats vēlos, un man ne ar vienu nav jāsaskaņo radošais gala iznākums. Grupā vienmēr ir strīdi, dažādi viedokļi par to, kā kam ir jābūt. Runā, ka strīdos dzimst patiesība, bet dažkārt pēc strīdiem esi tik ļoti noguris, ka pēc patiesības vairs nealksti. Ar grupu ir interesanti vasarās pabraukāt pa festivāliem. Kā saka: “Citi brauc makšķerēt, citi brauc uzstāties festivālos”,” saka Mikus un atklāj, ka tuvākajā laikā diemžēl koncerttūre nav gaidāma.
“Esmu studijas mūziķis. Ierakstā dzirdamos instrumentus spēlēju pats – gan ģitāras, gan taustiņu. Pats arī dziedu. Koncertā es nevaru viens iziet uz skatuves un to visu darīt. Protams, man ir mērķi, kurus vēlos sasniegt. Gribu sākt darbu pie otrā albuma. Gribētu, lai manu darbu novērtē profesionāļi. Lai dziesmas aizietu radio un mūzika nebūtu hobijs, bet mans pamatdarbs,” atzīst mūziķis, sakot, ka ikvienam ir iespēja darīt to, ko viņš vēlas. Arī mūzikā.
”Latvijā man neliekas, ka ir grūti izsisties un kaut ko panākt mūzikas jomā. Vidusskolā puiši ģitāru spēlē, jo tas patīk meitenēm, bet ja vēl 22 vai 23 gados ir vēlme spēlēt, tad, manuprāt, tas ir nopietni. Latvijā ir dažādas skaņu studijas, sākot no pietiekami lētām līdz nopietnām un ne tik lētām. Izsišanās nav grūta. Pats savu pirmo dziesmu aiznesu uz radio SWH un atstāju sargam ar norādi, kam tas domāts. Jā, Latvijā tas ir iespējams. Šaubos, vai kaut kur pasaulē tā vēl ir, ka atstāj disku sargam un nākamajā dienā to spēlē jau radio. Labākajā gadījumā disks nonāktu miskastē,” joko Mikus un piebilst, ka Latvijā ir pāris labas grupas, kuras viņam iet pie sirds, taču ir arī lietas, kuras varētu mainīties.
“Mēs cenšamies līdzināties citiem. Mums ir savs latviešu Rikijs Martins un vēl sazina kas. Drīzāk vajadzētu mēģināt atšķirties un meklēt savu skaņu, lai ir interesanti gan pašiem, gan arī citiem ārpus Latvijas,” domās dalās Mikus.
Komentāri