Meistarklasē bērni mācās grafiti mākslu

Sestdien Cēsīs, Gaujaslīčos, bērni vecumā no deviņiem līdz 16 gadiem bija radošu ideju pārņemti. Pārvietojoties no vietas uz vietu, viņi mēģināja saprast, kur labāk radoši izpausties un kā papildināt kopīgos grafiti mākslas darbus.

Tie tapa Latvijas Evaņģēlis­ki luteriskās Baznīcas Diakonijas centra kopienas centra “Gau­jaslīči” rīkotajā meistarklasē kopā ar grafiti mākslinieku Viesturu Holenderu.

Kopienas centra “Gaujaslīči” vadītāja Vineta Fišere pastāsta, ka aizvadītajā gadā centrs rīkojis vairāku dienu nometni bērniem no trūcīgām un maznodrošinātām novada ģimenēm, plānots tādu rīkot arī šogad, un laikus uzrunāti arī mākslinieki. Šogad pašvaldības finansējums nometnei netika saņemts, tādēļ to nebija iespējams sarīkot. Tomēr grafiti mākslinieks Viesturs Holenders sacījis, ka vēlas sarīkot vienas dienas meistarklasi un iepriecināt bērnus, kuru vecākiem nav iespējams aizsūtīt savas atvases uz nometnēm, par kurām jāmaksā. Tā meistarklasē iesaistījās teju 20 bērni: gan tie, kuri piedalījās nometnē pagājušajā gadā, gan citi.

Lai bērniem būtu iespēja darboties, grafiti mākslinieks bija sagatavojis daudz plēves ruļļu, uz kuriem darboties, krāsu baloniņus un cimdus. Vairākas stundas pirms nodarbības sāka iekārtot vietu, plēvi izstiepa un nostiprināja starp kokiem, uz tās dalībnieki varēja veidot savus darbus. Bērnu aizrautība bija acīmredzama. Zīmējumi nemitīgi tika papildināti, arvien bija jautājumi māksliniekam, kā labāk uzrakstīt, uzzīmēt, pamazām veidojot daudzslāņainus mākslas darbus. Kad uznāca lietus, visi nepacietībā gaidīja, kad varēs atsākt darboties, ik pa brīdim skrienot pārbaudīt, vai krāsa nenotek un vai var turpināt zīmēt.

Divpadsmitgadīgā Rēzija pastāsta, ka pirmo reizi iemēģina roku grafiti mākslā, un atzīst, ka tas nav ļoti viegli: “Jāsaprot, kā labāk piespiest krāsu baloniņu, lai izdotos iecerētais, bet tas ir foršs piedzīvojums, iespēja radoši izpausties.” Arī trīspadsmitgadīgais Adrians ar šādām krāsām nebija zīmējis, viņam ļoti patika darbošanās: “Man šķiet, ka arī rezultāts izdevās diezgan labs. Noteikti labprāt ko tādu atkārtotu vēl kādu reizi un vēl vairāk apgūtu, kā šādi rakstīt un zīmēt.”

Grafiti mākslinieks Viesturs Holenders darbojas mākslinieku apvienībā “HolisArts”. Viņš dzīvo Rīgā, bet ceļš uz Cēsīm ved ne pirmo reizi – viņš piedalījies ar tekstila grafiti darbnīcu Jauniešu dienā, starptautiskā projektā runājis ar mūsu novada jauniešiem par ielu mākslu un iespēju caur to veidot dialogu, kā arī vadījis meistarklases ukraiņu bērniem. “Lai arī grafiti jeb kā es saku spray art un vizuālie pakalpojumi ir mans darbs, man ļoti patīk, ka tas ir arī instruments, kā darboties ar bērniem un jauniešiem, vēl jo vairāk tiem, kuriem nav tik daudz iespēju kā citiem,” “Druvai” atklāj V.Holenders. Viņš pastāsta, ka ir trīs bērnu tēvs, viņam ir svarīgi palīdzēt bērniem, vēlējies meistarklasi novadīt jebkurā gadījumā, pat ja tas nav vienkārši izdarāms. Turklāt viņš atzīst, ka viņu ļoti apbūrusi vieta – Gau­jaslīči.

“Ir ļoti daudz jauniešu, kuriem vajadzīgas jebkāda veida radošās aktivitātes. Man šķiet, ka grafiti formāts ir tieši tas, kurā jaunietim ir iespēja būt maksimāli brīvam,” vērtē mākslinieks un piebilst, ka “kāds vienkārši izmēģina jaunu izteiksmes veidu, cits vēlas saprast, vai tas ir viņa formāts. Bet, manuprāt, lielākā pievienotā vērtība arī vienas dienas pasākumam ir meditācija – būšana šeit un tagad. Bērnam darbojoties, viņš nedomā ne par mājām, ne par ēšanu, viņam atslēdzas visas laicīgās maņas, jo viņš pilnībā ir iegrimis radīšanā. Viņš dzīvo šajā brīdī un procesā, kurā nav robežu. Vie­nīgais rāmis ir neapkrāsot kokam mizu, savukārt darbošanās laukums ir tik liels, ka katram ir sava vieta. Es vienmēr uzsveru, ka te neko nevar izdarīt nepareizi, tāpēc nevajag baidīties. Un, ja kaut kas nav izdevies, kā gribējies, es varu parādīt, kā to var izdarīt. Te taču visi mācās. Tāpēc esmu, lai asistētu, paskaidrotu, pamācītu. Šodien pirmo reizi man prasa tik ļoti dažādas lietas, arī tehniskās par burtu konstrukcijām, kā tos veidot, kā lauzt. Tas ir ļoti forši”.

Mākslinieks arī pozitīvi novērtēja, ka bērniem blakus nestāvēja vecāki: “Jo patiesībā grūtāk ir tikt galā nevis ar bērniem, bet ar vecākiem, kuriem nereti pieklājīgi ir jāiemāca paklusēt, ļaujot bērnam pašam izvēlēties gan krāsas, ar kurām zīmēt, gan to, ko zīmēt. Bērni pie manis nāk nevis cīnīties, bet atpūsties un labi pavadīt laiku. Tiklīdz viņi to saprot, paveras pilnīgi cita pasaule.”