Medniecība šodien – cieņa, precizitāte un sadarbība

Jau astoņpadsmito gadu jauno mednieku nometnē “Vanaga acs” Straupes Mārkulīčos pulcējās jaunieši no dažādām Latvijas vietām.

Te pagājušajā nedēļā notika nometne, kurā jaunieši apguva teoriju un praksi, kas jāzina un jāprot medniekam, lai senajā amatā prastu rīkoties cieņpilni un sau­dzīgi pret dabu.

Jauniešiem nodarbību klāsts bija plašs: medību pamatzinības, droša medību šaušana, šaušana ar loku, makšķerēšanas un orientēšanās sporta iemaņas, medību suņu apmācību metodes. Nometnes dalībnieki mācījās sadarboties, arī izdzīt medību mastu, atpazīt dažādas pīļu sugas, gatavot mākslīgas ligzdvietas un daudzas citas topošajiem medniekiem svarīgas iemaņas. Jauniešiem bija iespēja arī piedalīties medībās, protams, tikai tik, cik atļauj medību noteikumi.

“Druvai” nometnē viesojās dienā, kas tika veltīta šaušanai. Līdztekus notika četru veidu medību sporta šaušanas nodarbības, paveikuši uzdevumu, grupas mainījās vietām. Kombinēto medību šaušanu vadīja Mārtiņš Gaņģis. Jaunieši mācījās no četrām dažādām pozīcijām šaut pa stāvošu mērķi. Šaušanas nodarbību pa skrienošu mērķi no 35 metru attālumā vadīja Edgars Zeidmanis. Sarunās ar dalībniekiem izskanēja, ka tieši šī nodarbība rada lielāko interesi. Tāpat tika stāstīts par šaušanas pamatiem un izmēģināta roka šaušanā ar mazkalibra ieroci, ko vadīja Pēteris Vīrs. Visi trīs nodarbību vadītāji ir sporta meistari medību šaušanā, bijuši Latvijas izlases dalībnieki čempionātos un ieguvuši godalgotas vietas.
Pēteris Vīrs bijis dalībnieks vienā no pirmajām “Vanaga acs” nometnēm 2009. gadā. Nu jau viņš pasniedz nodarbības topošajiem medniekiem. Viņš atzīmē, ka nometne ir ļoti īpaša, jo nodarbības ir aizraujošas un tās vada labākie jomu eksperti Latvijā. “Un tā kopš 2009. gada aizvien aizraujos ar medību šaušanu. Es izmantoju tās tehnikas un zināšanas, kuras man iemācīja jau tad. Šaušanā nekas fundamentāli nav mainījies – tās pašas pamatlietas, kuras mācu arī te. Vispirms turēt ieroci, tad spiest gaili, un pats pēdējais tikai tēmēt. Daudziem ir tā reakcija – kā tas ir, ka var trāpīt netēmējot? Tēmēšana ir pats pēdējais, kas jādara.”

Dalībnieku prasmes viņš novērtē augstu un uz jautājumu, vai būs nākamā mednieku paaudze, atbild: “Kad vadīju nodarbību, kurā mācīju šaut ar bisi pa mērķi 35 metru attālumā, liku izpildīt arī eksāmenu – četri stāvoši mērķi, seši skrienoši mērķi. Es izstāstīju visu, kas jādara – kā jātēmē, jātur ierocis, jāspiež mēlīte. Visi nokārtoja mednieku eksāmenu, arī tie, kas, iespējams, nebija ieroci pat turējuši rokā. Vidējais mednieks nespēj to izdarīt.”

Ar aizrautību jaunieši mācījās iemaņas arī loka šaušanā, tās vadīja godalgots lokšāvējs no kluba “AiM Archery” Nikolajs Sinnikovs un Ilva Bička. Treneri atzina, ka lielākajai daļai dalībnieku ir maza pieredze loka šau­šanā. “Mēs iemācām, kā pareizi ielādēt bultu, pareizi turēt stiegru, kā atlaist un šaut. Tās ir pamatlietas un ātrs, vienkāršs veids, lai dotu iespēju izmēģināt loka šau­šanu.” Loka šāvēji vērtē, ka nometnes ideja un mērķis ir ļoti interesants, tas sniedz bērniem iespēju gan pavadīt aktīvi laiku brīvā dabā, gan iegūt unikālu pieredzi, pamēģinot dažādus retāk pieejamus sporta veidus un, iespējams, ar to arī intriģēt sākt trenēties jau nedaudz augstākā līmenī.

“Druvas” uzrunātie jaunieši minēja, ka nāk no dažādām Latvijas vietām: Valmieras, Liepājas, Rēzeknes, Rīgas puses un citām. Vairāki atzina, ka ir gatavi braukt tālu, jo nometne ir unikāla un aizraujoša. Tieši tāpēc ir dalībnieki, kas “Vanaga acī” piedalās atkārtoti.

Divi puiši – Artūrs un Alekss – vēlas kļūt par medniekiem un gatavojas kārtot mednieku eksāmenu. Abi ir ieinteresēti šajā jomā, jo ģimenes locekļi ir mednieki un arī paši piedalījušies dzinējmedībās kā dzinēji.
Emma un Kate ir apmierinātas ar nometnes norisi, abām no visa piedāvājuma visvairāk interesē medniecības zinības. Meitenēm ir atšķirīga pieredze – Emma nometnē piedalās atkārtoti un iemaņas medību jomā ir ieguvusi arī ģimenē.. Savukārt Kate nedaudz mācījusies apieties ar ieroci valsts aizsardzības mācībā. “Vanaga acī” šogad piedalījās 40 jaunieši vecumā no 13 līdz 17 gadiem. Interese par nometni ir liela, kā izziņo pieteikšanos, ātri tiek aizpildītas visas vietas.

Bieži vien par medniekiem spriež pēc veciem stereotipiem – kā no senām humora grāmatām: vecas paaudzes vīrs ar garu bārdu, pudeli mugursomā, kurš “slampā” pa mežu medību vārdā. Taču tas nav īstens mednieks. “Mūsdienu mednieki ir brīnišķīgi cilvēki, viņi pārzina dabu, rīkojas ar pārliecību, viņiem ir zināšanas, prasmes un cieņa pret dzīvnieku. Viņi ir trenēti šāvēji, kas spēj nomedīt ar vienu precīzu šāvienu, nevis ievaino dzīvnieku, liekot tam mocīties. Īsts mednieks šodien ir moderns, labi aprīkots, atbildīgs, zinošs un ētisks,” tā mednieku raksturo nometnes vadītāja Rudīte Vasile.

Nometnes mērķis ir sniegt jauniešiem jaunu pieredzi un parādīt atbildīgu, mūsdienīgu pieeju medniecībai. Dalībniekiem tiek mācīts, kādam jābūt medniekam, kāds ir viņa uzdevums, kāda ir medniecības jēga un loma mūsdienās. R. Vasile ir priecīga, ka arvien retāk no jaunajiem dzird savulaik ierasto frāzi, ka “ pie mums klubā (medību) dara tā un tā”, kaut rīcība nav ne ētiska, ne videi draudzīga.

Jāpiemin, ka nometne nav tikai par medniecību un šaušanu, to apgūstot, jaunieši trenē spēju sadarboties un komunicēt. Medniecība ir ļoti sasaistīta ar spēju sastrādāties citam ar citu.

Medību nometnes “Vanaga acs” idejas autors Vilnis Jaunzems, Latvijas Šaušanas federācijas valdes loceklis, kurš pārstāv stenda un medību šaušanas sekciju un ir pieredzējis mednieks, dalījās pārdomās par mednieku sagatavošanu.

Viņš stāstīja, ka, viesojoties Norvēģijā, pētījis ar medību šau­šanu saistītus jautājumus. Pie­redzes gūšanai Norvēģija izraudzīta tāpēc, ka šajā valstī medniecība kā nodarbošanās tiek mācīta vairāk nekā 170 gadu, ir iekrātas lielas zināšanas, kā sagatavot jaunos medniekus. V.Jaunzems norāda, ka Norvēģijā topošais mednieks praktiskajā eksāmenā izmanto savu personīgo ieroci un tikai ar to drīkst piedalīties medībās. Savukārt Latvijā eksāmens notiek ar šautuves ekipējumu, bet vēlāk mednieks var izmantot pavisam citu ieroci, ar kuru nav nopietni trenējies.

Viņš arī pauda viedokli, ka, kārtojot šaušanas pārbaudījumu, šāvējam vajadzētu būt tiesībām, piemēram, divreiz izlaist šāvienu pa kustīgu mērķi, ja nav pārliecības par precīzu un letālu trāpījumu. Šobrīd eksāmena kārtība to nepieļauj – jāšauj ir obligāti, pretējā gadījumā tiek piešķirti nulle punktu. Dzīvē mednieks nedrīkst šaut tikai tāpēc, ka ir jāšauj – ir jāprot nogaidīt pareizo mirkli. Tāpat V.Jaunzems runā par mednieku disciplīnu pēc šāviena. Ieroci vajadzētu noturēt vēl dažas sekundes, iztēlojoties vēl divus sekojošus šāvienus. Tas trenē koncentrēšanos un palīdz nepieļaut paviršību situācijā, kur svarīgākā ir cieņa pret dzīvnieku.