Zirgi ne tikai videi, sportam un veselībai

Auciemā jau no ceļa redzami aploki, kuros ganās neliela auguma dažādu spalvu krāsu zirgi.

“Tie ir īru tinkeri,” skaidro biedrības “KasBilles jāšanas klubs” vadītāja Marika Logina – Pušinska. Patlaban viņas saimniecībā ir 13 tinkeri, proti, dažāda auguma poniji, un divi Velsas šķirnes zirgi.

“Tie ir tik dažādi. Skaustā, sākot no aptuveni metra, līdz pat pāri par 1,60. Šiem zirgiem var būt ļoti daudzas krāsu variācijas – sudraba,    lāsumains, krēma, salns, dūmakains un vēl citas -, kaut pamatkrāsas ir melns, ruds un bērs,” pastāsta  īru tinkeru pazinēja, raksturojot tos ne tikai kā skaistus, bet arī nosvērtus un reizē slinkus. “Lai gan katram savs raksturs, tie ir paredzami, jo visu dara lēni. Salīdzinājumam Velsas šķirnes zirgi laukumā ir kā F1,” bilst Marika.

Piepildīt bērnības sapni

Nesen Marika pārcilājusi bērnības lietas un atradusi bērnudārza izsniegtu raksturojumu. Tajā ierakstīts – sapnis kļūt par zirgu treneri. Bija jāpaiet gadiem, lai to piepildītu. Trenējās Priekuļu jātnieku klubā, tad mācījās Smil­tenes tehnikumā. Sešus gadus strādājot Īrijā, iepatikās    īru tinkeri.

“Kad aizgāju no darba Cēsu dzīvnieku patversmē, par pēdējo algu nopirkām poniju. Vienam garlaicīgi, iegādājāmies otru. Pirmo tinkeru ķēvīti atvedām no Nīderlandes. Vedām pie vienīgā ērzeļa uz Liepāju. Tā zirgu ganāmpulks pamazām vien palielinājās,” stāsta Marika. Lai gan sākumā tas bija domāts kā vaļasprieks, lai pati un bērni varētu jāt, par mazajiem zirdziņiem interese aizvien palielinājās.

Kāpēc kāds iegādājas zirgu, iemesli ir dažādi. “ Pirms gadiem septiņiem daudzi gribēja mazos ponijus. Laukos veci cilvēki likvidēja saimniecības, bet vēlējās kādu dzīvnieku. Kā viena vecmāmiņa teica: “Tagad mazbērni katras brīvdienas brauc ciemos, un ponijs jau tāds liels suns vien ir,” atceras biedrības vadītāja. Viesu nami iegādājas zirgus, lai tie vienkārši ganās, lai viesi, dzerot rīta kafiju, pa logu tos var redzēt. Citi grib vizināt klientus.
“Pirms trim gadiem sieviete, kurai trīs dēli un gaidīja ceturto, nopirka ķēvīti. Tas bija viņas sapnis. Dzīvo Rīgā dzīvoklī, zirgu tura maksas stallī, un visi brauc jāt. Tā ir izdevīgāk, nekā katram maksāt par stundas jāšanu.    Brīvdienās visa ģimene brauc pie zirga, vasarās dodas uz laukiem,” pastāsta Marika.

Savulaik Marikas audzētie zirgi piedalījās Latvijas poniju skaistumkonkursā, un Vētra un    Gen­tle Sweet iekļuva top 10. Tāpat zirgi piedalījušies reto šķirņu izstādēs. Izaudzētos dzīvniekus pārdot nav bijis problēmu. Līdz Ziemassvētkiem jaunuļi atrod ­saimniekus. Papildinot un dažādojot ganāmpulku, pēdējos gados tinkeri atvesti no Nīderlandes, Īri­jas,Igaunijas, Beļģijas audzētavām.

“Man patīk krāsaini zirgi, un tinkeri tādi ir,” saka Marika un ar lepnumu piebilst, ka ilgi meklējusi ar zilām acīm un tagad ir arī tāds.

Pirms trim gadiem ģimene saprata, ka Vaives pagastā pie mājas zemes ir par maz, jāmeklē dzīves­vieta citur. Viņi atrada Raiskuma pagastā māju, kas vairākus gadus bija stāvējusi tukša, pie tās 15 hektāri zemes.

Šos gadus Raimonds un Marika veltījuši, lai ierīkotu stalli, uzceltu nojumes aplokos, saremontētu māju un saimniecības ēku, sakoptu apkārtni. Pagājušajā vasarā sāka ierīkot jāšanas laukumu.

Zirgi visu gadu dzīvo ārā, ir nojumes, kur patverties no vēja vai lietus. Stallī ir četri boksi, kur ķēvītēm paslēpties dzemdībās. “Arī speciālisti atzīst, ka zirgiem tā ir veselīgāk un saimniekiem atvieglo turēšanu,” pieredzē dalās Marika.

Bērni grib jāt

Marikai nebija doma trenēt jātniekus, tikai pašas bērniem Kasparam un Billei pamācīt jāt, rūpēties par zirgiem. Draugu bērni, kaimiņi gribēja pajāt, tā, nevienu neaicinot, interesentu loks paplašinājās. “Jātnieku sports ir ļoti smags, meitenēm tomēr iesaku ko vieglāku, bet daudzām patīk zirgi. Ar mazajiem ponijiem sportot nevar, tikai mācīties jāt, iegādājāmies lielākus. Ja jau trenējas jāšanā, grib arī piedalīties sacensībās. Tā pamazām viss notiek,” pastāsta Marika.

Piedalīties sacensībās trenerei ir papildu rūpes un atbildība.    “Bērniem patīk. Īpaši interese palielinājās ierobežojumu laikā, jo ar jāšanas sportu drīkstēja nodarboties. Taču mēs vispirms esam zirgu audzētava, ne jātnieku klubs.  Te nav manēžas, ziemā ķēves ir grūsnas un treniņi ir ierobežoti,” atklāj trenere.

Lai uzlabotu treniņus, biedrība centās piesaistīt līdzekļus, iesniedza projektu par šķēršļu un treilera iegādi. Diemžēl finansējuma trūkuma dēļ iesniegtais projekts palika pirmais zem svītras. “Gribējās krāsainus šķēršļus, kādi ir sacensībās. Zirgiem un arī jātniekiem jāpierod, lai nesamulst, kad pēkšņi priekšā zils vai sarkans šķērslis. Treilerus īrējam. Ja to neizdara laikus, tuvākā apkārtnē var nedabūt,” teic Marika.

Aizvien parādās iespējas

Šoziem, kad meži pārvērtās baltās sapņainas romantikas ainavās, ne viens vien zvanīja biedrībai, ka gribētu pavizināties. “Nav mums meža, pa kuru izbraukt, varam tikai pa pļavu. Lai kādu vizinātu, jābūt pārliecinātam un stabilam zirgam. Ar to regulāri jābrauc,” stāsta Marika un piebilst, ka kādreiz daudz braukuši, bet pēdējos gados ne, jo tas ir sarežģīti.

“Aizvien parādās iespējas, kas agrāk neienāktu prātā. Piemēram, fotosesijas ar zirgiem. Vecāki ved bērnus, lai viņi vienkārši paķemmē zirgam krēpes. Dažs vēlas tikai pastaigāties pa mežu ar zirgu, vēl kāds sarīkot pikniku zirgu aplokā ar fotosesiju,” atklāj Marika.

Zirgi zemniekiem visos laikos bijuši īpaši, jo bez tiem nevarēja saimniekot. Marika vērtē, ka mūsdienās zirgi kļūst aizvien populārāki, jo palielinās cilvēku labklājība. “Zirgu turēt mājās nav lēti. Veterinārie pakalpojumi ir ļoti dārgi, kalēja pakalpojums jāgaida divus mēnešus. Esam zemnieku tauta, kas pārcēlusies uz pilsētām, bet saknes ir laukos un velk atpakaļ. Zirgos ir kas īpašs,” pārdomās dalās raiskumiete un ar smaidu pastāsta, kas tik nav dzirdēts no pilsētniekiem, kad tie ierodas saimniecībā. Lūk, tikai daži spriedumi: bērns brīnās, ka šiem zirgiem nav ragu, un mamma piekrīt, ka dīvaini, bet patiešām nav; ieraudzījuši apsarmojušu zirga purnu, apmeklētāji nosecina, ka tas ir bullis; māte trenerei stingri noprasa, ka zirgs taču zina, ka šo bērnu nedrīkst nomest zemē; vecāki pieprasa, lai bērniem stāsta, ka viņi no zirga nenokritīs.

“Mūsdienās zirgi ir zaudējuši savu funkcionālo nozīmi. Viņus aizvieto tehnika. Man patīk skaisti zirgi, bet gribas, lai tos var iejūgt darbam. Tas ir mākslīgi jāuztur, lai neaizmirstu, kā iejūgt zirgu, kā art, braukt ragavās vai ratos,” uzsver Marika. Kad pavasarī mājinieki nolēma, ka ar zirgu jā­uzar mazdārziņš, tie, kas brauca garām, piestāja, skatījās.

“Zirgs kā darbaspēks izzūd. Aizvien vairāk ir saimniecību, kurās vēlas saglabāt senās tradīcijas.
Bijām lietuviešu vezumnieku fer­mā. Tajā saimnieko trīs vīrieši. Viņi izlēmuši, ka zemi apsaimniekos ar zirgiem, traktorus pārdevuši,    grib    art, sēt, stādīt, novākt ražu.  Igaunijā kāds saimnieks jau to nopietni dara, tehniku pielāgojis zirgvilkmei.    Latgalē kāda ģimene atjauno Latgales rikšotāju šķirni, audzē Orlovas zirgus, brauc trijjūgā,” pastāsta biedrības vadītāja un uzsver, ka tā ir niša, iespējas – rādīt      saimniekošanu laukos.    “Vai domājām, ka cilvēki brauks, lai nofotografētos ar zirgu, tāpat kā to, ka stāvēs lauka malā un skatīsies, kā dzen vagu. Bet, ja interesē, jāpiedāvā,” saka Marika un piebilst, ka arī sko­lēni labprāt nāk ekskursijās.

Marika atgādina, lai mācītu zirgu, vajadzīga gan pacietība, gan laiks. Šoziem ērzelis Frostijs kļuvis par vērtīgu palīgu saimniecībā. Sabojājās vēsturiskais “John Deer” 1967.gada traktors, detaļas aizvien tiek meklētas, bet siena ruļļi jāved. Raimonds lika Fro­s­tiju pie darba. Izdevās, pēc tam arī malku vilka mājās.

“Iespējas ir. Jāstrādā. Zirgi patīk ne tikai mums, arī citiem,” uzsver Marika Logina – Pušinska, biedrības “KasBilles jāšanas klubs” vadītāja.