Trešdiena, 3. jūlijs
Vārda dienas: Benita, Everita, Verita, Emerita

Ziemu atradu aiz Polārā loka

Kristīne Lāce
11:29
28.01.2020
15
Lapzeme 1

Ja kaut ko ļoti vēlas, tas noteikti piepildās. Ticiet man! Visu decembri pētīju laikapstākļu prognozes un cerēju, ka mani Ziemassvētki nebūs “zaļi”, ziemas saulgriežus vēlējos sagaidīt baltus, sniegotām kupenām un apsnigušām eglēm. Un, re, brīnumi notiek, it īpaši Ziemassvētku laikā, iekāpu “pēdējā vagonā” ceļojumā uz Lapzemi.

Negaidīts piedāvājums

Sapratusi, ka gada izskaņa solās būt bez sniega, meklēju piedāvājumus braucienam uz vietām, kur iespējams uzkāpt uz slēpēm. Mani nebiedēja, ka šoreiz svētki nebūs ģimenes lokā, bet gan vienai citā pasaules malā. Rakstīju tūrisma aģentūrām, kā arī ievietoju sociālo tīklu vietnēs aicinājumu atsaukties cilvēkus, kuri būtu gatavi braukt slēpot. Aģentūru piedāvājumi bija vilinoši, bet vienai braukt ar īrētu auto ziemeļos pa apledojušiem un sniegotiem ceļiem bija bail. Savukārt atsaucība interneta forumos bija niecīga.

Atmetusi cerības par baltiem ziemas saulgriežiem, biju gatava samierināties ar distanču slēpošanas trasēm tepat kaimiņzemē Igaunijā, bet, kā jau minēju, Ziemassvētku laikā notiek brīnumi, un saņēmu ziņu no piedzīvojumu darbnīcas AdventureLab ar piedāvājumu pēc divām dienām pievienoties braucienam uz Lapzemi, jo kāds no dalībniekiem saslima. Tā sākās mans ziemas piedzīvojums.

Ceļā no lietus uz sniegu

Tā kā grupai izbraukšanas laikā pievienoties nevarēju, ceļu uz Somiju mēroju vienatnē. Braucu ar prāmi no Tallinas uz Hel­sinkiem. Sniega nebija ne vienā, ne otrā galvaspilsētā. Tālāk no Helsinkiem bija jādodas ar autobusu, brauciens ilga apmēram četrpadsmit stundas. Naktī pa autobusa logu jau šur tur varēja manīt slapju sniegu, bet desmitos no rīta, kad tuvojos Ziemeļu polārajam lokam, ieraudzīju žilbinoši baltas kupenas.

Laikam ziema sagrozīja galvu, tā iznāca, ka izkāpu pieturu ātrāk. Taču nesatraucos, jo priecājos par sniegu līdz ceļiem. Sazinājos ar aģentūru, kas organizēja manu ceļojumu, pievilcīgā Ziemas­svētku namiņā sagaidīju palīdzību, un devāmies uz mītnes vietni. Man bija fantastiska iespēja septiņas dienas dzīvot ziemas pasakā. Mēs, 19 cilvēki, mitinājāmies mājīgā koka namiņā pāris metru no distanču slēpošanas trases. Mājiņa bija aprīkota ar visu nepieciešamo Lapzemes baudīšanai, bet pa lielajiem logiem varēja vērot garās lāstekas no mājas jumta un pasakaino skatu uz aizsalušo upi.

Slēpot un smaidīt

Somijā distanču slēpošanas trašu kopgarums mērāms tūkstošos kilometru. Apvidū, kur dzīvoju es, bija iespēja izbraukt vairāk nekā 200 km garas trases. Fascinēja, ka visas bija lieliskā stāvoklī – sagatavotas ar retraku. Slēpot var gan slidsolī, gan klasikā. Ja sākotnēji domāju, ka būs kauns par savām slēpošanas prasmēm, izrādījās, ka profesionālu slēpotāju tur ir maz. Slēpojot jutos kā nokļuvusi pasakā un nespēju aptvert, ka tas tiešām notiek ar mani. Ik dienas uz slēpēm pavadīju četras līdz sešas stundas. Trasēm ir dažādas grūtības pakāpes, slēpojot paveras ainavas uz kalniem un mājām ar sarkano dēļu apdari un baltajiem koka rāmīšiem. Trašu malās ik pa laikam ir omulīgas kafejnīcas, kur sasildīties pie uguns, iemalkot siltu dzērienu un atpūsties. Vairums trašu ir apgaismotas un mājiņas ir izgreznotas ar lampiņām un sveču lukturīšiem. Vārdos nav iespējams aprakstīt, cik pasakaini tur izskatās. Tikai slēpo, smaidi un priecājies kā mazs bērns par dabas burvību un varenumu.

Rītos un vakaros patika doties garākās pastaigās un vērot, kā gaismiņas apmirdz katru māju. Daži saimnieki pat izgaismo piesnigušās egles, lai paspilgtinātu sniega daudzumu uz kokiem. Ziemeļbriežus savvaļā gan tur nevar sastapt tik bieži, kā varētu iedomāties, tie jāiet meklēt pašam. Ja paveicas, ziemeļbriežus var ieraudzīt mežā pie barotavām.

Burvīgās sajūtas neaizmirstas

Pēdējā ceļojuma vakarā debesis skaidrojās un uzmirdzēja zvaigznes. Tad pirmo reizi mūžā ieraudzīju ziemeļblāzmu. Lai to labāk aplūkotu, devos uz ezera pusi, izrādījās, ka vairums skatītāju jau pulcējas tur. Ciematā šajā naktī apgaismojums tiek izslēgts, lai netraucētu vērot ziemeļblāzmu.
Laikapstākļi visu ceļojuma laiku lutināja, temperatūra svārstījās no -30 līdz -60C. Tikai pēdējā dienā, skaidrojoties debesīm un uzspīdot saulei, termometra stabiņš noslīdēja līdz -230C. Šajā laikā ziemeļos ir Polārā nakts, dienas ir ļoti īsas – aptuveni trīs stundas, lielākoties apmākušās un krēslainas.

Pilnai programmai vēl būtu jāpamēģina suņu pajūgi, sniega kurpes un citas ziemeļu aktivitātes, bet ir sajūta, ka noteikti atgriezīšos tur vēl, jo aizvadītie Ziemassvētki atmiņā paliks ar sniega kupenām līdz jostas vietai, lielisku kompāniju, burvīgām ainām un sajūtām.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Veido namiņu, kur vecļaudis jūtas labi

07:32
30.06.2024
68

Cēsu pilsētas pansionātam 12. jūlijā apritēs 30 gadi. Vairāk nekā pusi no šī laika sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādes direktore ir Inga Gunta Paegle. -Pansionātam ir 30 gadu jubileja. Kā tas šo gadu laikā mainījies? -Es kā šodien atceros 1994. gada 12. jūliju, kad pansionāts no Glūdas kalna Cēsīs ienāca šeit, Cīrulīšos. Glūdas kalnā istabiņās […]

Mērķis - cilvēkiem palīdzēt atgūt veselību, dzīvesprieku un enerģiju

10:24
27.06.2024
659

Saruna ar holistiskās medicīnas eksperti Ingrīdu Mergupi – Leitlandi -Jums ir interesants uzvārds. Tāds rets – Mergupe. -Manas saknes ir no Mālpils. Tur ir upe Mergupe, un šo uzvārdu nes arī mana dzimta. 1928. gadā vectētiņš Jānis Mergups lika pirmo akmeni dzimtas mājai. Un tā nu arī es izceļojos pa pasauli, apgūstot zināšanas, un vēlāk ar […]

Dzīve enerģētiski spēcīgā vietā – kalna galā

10:12
25.06.2024
275

“Jau četrdesmit gadus strādāju Krimuldas vidusskolā par skolotāju, esmu tur kopš skolas dibināšanas brīža. Man jau ir pensionāres statuss, bet darbu turpinu, pēc diviem gadiem gan došos pavisam pensijā,” tā par sevi stāsta Edīte Kanberga, saimniece Drabešu pagasta Kārļu “Eglainēs”. “Eglaines” ir arī viesu nams un atpūtas bāze, bet Jāņu laiku ģimene aizvada savā lokā. […]

Jāņuzāles klimata pārmaiņās

09:54
25.06.2024
52

Par ziedošām pirmsjāņu pļavām, par trejdeviņu ziedu vainadziņu un dabas norišu izpratni saruna ar zālāju biotopu eksperti Maiju Medni. -Jāņi klāt, brienam pļavās, lai no trejdeviņām puķītēm pītu vainadziņu. Vai to var izdarīt?    -Ar katru gadu to izdarīt ir aizvien grūtāk. Lielāka iespēja saplūkt trejdeviņas jāņuzāles ir bioloģiski vērtīgos zālājos, bet tādi Latvijā ir mazāk […]

Balto ceriņu smarža gadu desmitu garumā

06:30
19.06.2024
123

Dace un Alfrēds Jurciņi izstaigā dārzu. Puķes šopavasar steidzas ziedēt, arī rozes pie namdurvīm. Karstās dienās paēnu un spēku dod nelielā birzīte. “Dzīvojam šo dzīvi, kaut reizēm gadās dzelkšņi vai iekož asa nātre. Dzīvojam kopā jau 50 gadus. Visi saka, ka pamatā ir mīlestība, bet šis vārds tāds novalkājies, reizē dziļš un skan dvēselē. Visjaukāk […]

Maza vieta ar lielu sapni

06:13
17.06.2024
88

Pasaules latviešu mākslas centrs darbu Cēsīs sāka pirms desmit gadiem. To vada Čikāgā dzimušais Kārlis Kanderovskis, kurš jau vairākus gadus dzīvo Cēsīs. Mākslas centra galvenais mērķis ir veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara laikā trimdā devušies latviešu mākslinieki, kā arī ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze. Centrs bez maksas ir atvērts ikvienam un darbojas, […]

Tautas balss

Pļauj, ka putekļi pa gaisu

10:12
02.07.2024
19
Priekulietis A. raksta:

“Priekuļu centrā pagājušajā nedēļā pašvaldība pļāva zāli, putekļi vien gāja pa gaisu. Zā­līte tik īsa un nīkulīga, ka tur nav, ko pļaut. Bet laikam jau noteiktie kvadrātmetri jāno­pļauj, citādi nesaņems naudu. Manuprāt, pļaušanu nevajadzētu organizēt pēc grafika, bet gan tad, kad tas nepieciešams,” pārdomās dalījās priekulietis A.

Zāļu ražotāji negodprātīgi

12:29
28.06.2024
18
Lasītāja raksta:

“Re nu! Eiropā ražotāji zāļu cenas valstīm nosaka slepeni, mazākās un nabadzīgākās valstis maksā vairāk. Tāpēc jau arī mums ir tik dārgi medikamenti un jauno zāļu maz. Te būtu gudri, ja, piemēram, Baltijas valstis vienotos un iepirktu vajadzīgo kopā. Bet varbūt jautājums jārisina Eiropas Savienības līmenī?” sprieda lasītāja.

Autobusu pieturā lietū un vējā

12:29
28.06.2024
59
Vilma raksta:

“Ikdienā diezgan bieži nākas ar autobusu braukt no Valmieras un Cēsu autoostas. Autobusa gaidīšanu abās pilsētās nevar salīdzināt. Valmierā nojume pasargā pasažierus no lietus un saules, Cēsīs pa bedrainu laukumu no stacijas ēkas var aizklunkurēt līdz pieturai, sēdēt uz soliņa, lai kādi laikapstākļi, un skatīties uz apdrupušo mūra sienu,” pārdomās dalījās Vilma un piebilda, ka […]

Pasaki, kas ir tavs draugs…

10:01
25.06.2024
26
Politikas vērotājs raksta:

“Kā gan Krievijas sabiedrība var nejusties pazemota, ja viņu valsts līderim jāslēdz vienošanās ar visu citu pasaules valstu ignorēto un nosodīto Ziemeļkoreju? Tas taču ir kauns, ka par sabiedroto jāizvēlas kas tāds!” pauda politikas vērotājs.

Vai tiešām ietaupīja

10:01
25.06.2024
22
Zaubēniete raksta:

“Zaubē vairs nav pagasta pārvaldes. Nezinu, cik daudz paš­valdība ietaupīja, bet cilvēkiem gan tagad grūtāk. Nav speciālista, kas var pastāstīt par visiem jautājumiem pagastā, par katru jāiet pie cita darbinieka. Kad bija pārvalde, bija tā kā drošāk, zināji, ka ir, uz kuru paļauties, arī kam prasīt atbildību,” pastāstīja zaubēniete.

Sludinājumi