Pirms neilga laika “Druva” publicēja cēsnieka Renāra Sproģa redzēto Ukrainas galvaspilsētā Kijevā. Latvijā viņš atgriezās, īsi pirms nemieri uzliesmoja no jauna. Aicināju Renāru uz sarunu, lai uzzinātu, vai izdevies uz šo valsti paraudzīties arī ar ceļotāja acīm. Saruna ik pa brīdim gan nonāca pie nemieriem un iespējamo iznākumu, taču dažus iespaidus no brauciena tomēr izdevās uzzināt. Kā diena pret nakti
Renārs nemitīgi akcentē milzīgo kontrastu starp Rietumukrainu un pārējo valsts daļu: “Iebraucot Ukrainā, pirmais iespaids bija – esmu nonācis Indijā. Nevienā valstī neesmu tā juties, bet šajā – sajutos. Ceļi drausmīgi, netīrība baisa. Par Kijevu biju dzirdējis labus vārdus, bet kopumā pilsēta pelēka, nemīlīga. Pieļauju, ka iespaidu atstājuši arī nemieri, bet man tur nepatika. Ielu reklāmās šausmīgs haoss, uz simts metriem pāris simti reklāmu, viena pie otras, pamatīgs bardaks.”
Pavisam cits iespaids radies, nonākot Rietumukrainas galvaspilsētā Ļvovā, kas tiek dēvēta arī par Ukrainas kultūras galvaspilsētu. Renārs atzīst, ka Ļvova ir kā diena pret nakti, salīdzinot ar Kijevu. Vislabākā šoseja valstī esot tikai viena: Kijeva – Ļvova.
“Mazliet nesaprotami, ka valstī, kas bagāta ar derīgajiem izrakteņiem, auglīgu zemi, viss tik nolaists. Izņemot rietumu apgabalus, kur jūtams rietumnieciskums. Jau pa ceļam uz Ļvovu, ieejot ceļmalas krodziņos, degvielas uzpildes stacijās, sastopami laipni, smaidoši cilvēki, kuros jūtama tik raksturīgā slāviskā sirsnība. Kijevā vai ceļā uz to no Baltkrievijas puses neko tādu nemanīju.
Vietējie pastāstīja, ka Ļvovas mērs esot ļoti progresīvs cilvēks, kurš uzrauga savu pilsētu, tā tiešām ir skaista, eiropeiska. Kaut kas starp Zalcburgu un Berlīni. Ļvovā ir sava kafijas fabrika, tāpēc tur ik uz stūra tirgo kafiju un vasarā visa pilsēta smaržojot pēc tās. Runājot ar vietējiem, sapratu, ka viņi ir uz Eiropu orientēti un citu risinājumu pat nepieņem. Kā teica kāds satiktais, no diviem ļaunumiem labāk izvēlēties Eiropu,” saka Renārs.
Pēc Rietumukrainas apskates viņš teicis Ukrainas paziņām, ka labprāt apskatītu arī valsts austrumu daļu, lai labāk varētu salīdzināt. Nebijis neviena, kurš teiktu – laipni lūgts! Visi centušies atrunāt, jo tur esot ļoti drūmi. It īpaši teritorijās, kur notiek ogļu ieguve. Tur pārsvarā dzīvojot krievu tautības pilsoņi, kuri lepojoties ar to, ka esot proletārieši, un tur joprojām valdot īsti padomiska gaisotne. Stāstīts par pamestām ogļraču pilsētiņām, jo, ogļu krājumiem beidzoties, pilsēta tiekot pamesta un visi pārceļoties uz jaunām ieguves vietām.
“Pēc dzirdētā man īsti nebija vēlmes turp doties, taču redzētais un dzirdētais ļauj prognozēt, ka abas valsts daļas – rietumi un austrumi – nekad nespēs vienoties par kopīgu virzienu. Vieni ir kategoriski pret Eiropu, izvēloties palikt Krievijas ietekmē, bet Rietumukraina un daļēji arī centrālie rajoni ir kategoriski pret to, vēloties būt Eiropā. Rezultātā ir strupceļš,” saka R. Sproģis.
Maidans kā simbols
Lielāko daļu Ukrainas vizītes laikā viņš nodzīvojis Kijevas centrā, teritorijā, ko kontrolē nemiernieki, tā sauktajā Maidanā. Tā esot apmēram Vecrīgas lielumā, kuras centrālā vieta – Neatkarības laukums jeb Maidan Nezaleznosci.
Vārds “maidans” nozīmē laukums, turklāt ne ukraiņu, bet kādā senākā valodā. 80. gadu beigās, kad ukraiņi sāka atminēties savu valodu, viņi centās atjaunot dažus maz lietotus vārdus, lai tikai tie neskanētu krieviski. 1990. gada septembrī Oktobra revolūcijas laukumā pašā Kijevas centrā apmēram simts Ļvovas, Kijevas un Dņepropetrovskas studentu pieteica bada streiku. Rezultātā laukums ieguva – sākumā neoficiālu, bet ar laiku likumīgu – Neatkarības maidana nosaukumu. Kopš tā laika šī vieta un arī vārds “maidans” kļuvis par īpašu simbolu, ukraiņi turp dodas, ja sakrājies pārāk daudz un nepieciešams protestēt. Līdz šim lielākā protesta akcija bija 2004.gada gada maidans, kas vairāk pazīstams kā “Oranžā revolūcija”.
Renārs maidana zonā pavadīja vairākas dienas. Jautāju, vai nebija bail.
“Tobrīd barikādēs bija droši,” viņš atceras. “Pašreiz ko tādu vairs nevar teikt. Es paspēju pēdējā brīdī. Ja ar dēlu Gruzijā bijām septiņas dienas pirms kara, Kijevā es biju vienu dienu pirms kara, jo to, kas tur notiek, citādi kā par pilsoņu karu nenosauksi. Tie vairs nav vienkārši protesti.
Pirmajā dienā, kad ierados nemiernieku zonā, nedaudz neomulīgi bija no tā, ka apkārt bija ļoti daudz cilvēku maskās. Ja redzi visu seju, lasi mīmiku un saproti, cilvēks ir draudzīgs vai agresīvi noskaņots, bet, redzot tikai acis, pārņem savāda sajūta, taču pie tā pierod.
Dienas laikā biju arī ārpus maidana zonas, bet jāievēro zināmi noteikumi. Nav ieteicams iet tur, kur ielas bloķē “Berkut” kaujinieki. It kā jau varētu iet, bet kā mums teica – labāk neriskēt, nekad nevar zināt, kas viņiem būs padomā. Var apcietināt uz kādu laiku apstākļu noskaidrošanai, var vienkārši sasist.
Vakarā ārpus laukuma teritorijas negāju un, pat izejot ārpus barikādēm, noņēmām dzeltenzilās lentītes, lai neizaicinātu likteni. Patiesībā bija neomulīgi.”
Pēdas paliks
Renārs pabijis arī Baltkrievijā un Krievijā, apmeklējot Maskavu, kur saskāries ar nepatīkamiem starpgadījumiem. Salīdzinot šīs valstis, viņš norāda, ka patīkamākās atmiņas esot par Baltkrieviju, bet gluži pretējas par Krieviju. Ukraina esot kaut kur pa vidu, bet arī tajā krieviskā, varētu teikt padomiskā domāšana un dzīvesveids joprojām esot ļoti uzskatāmi.
“Piemēram, braucām no Ļvovas uz Kijevu. Ārā plusos, šoseja sausa kā vasarā, bet pa ceļu brauc kaisītājs un kaisa sāli. Acīmredzot viņam ir instrukcija, ka jākaisa, un viņš to dara, neņemot vērā nekādus apstākļus.
Arī viesnīcā izbaudīju šo padomisko darba stilu, lai samainītu naudu un samaksātu par istabiņu, vajadzēja apmēram pusstundu, staigājot no vienas darbinieces pie otrās, no otrās – pie trešās. Goda vārds, sajutos kā senajos padomju laikos,” atzīst R. Sproģis.
Protesti jūtami ietekmējuši Kijevas ekonomiku un pilsētas centra izskatu. Ugunskuri un riepu dedzināšana nokvēpinājusi mājas, pelni spiežoties iekšā visur. Grīdas kafejnīcās, viesnīcās, kas atrodas pie Neatkarības laukuma, esot melnas no pelniem, lai arī apkopējas nemitīgi rosoties.
“No šiem nemieriem pēdas paliks ilgi, un būs jāpieliek lielas pūles, lai visu novāktu, sakoptu. Mājas būs jākrāso, tās pamatīgi nokvēpušas. Daudzviet augšējos stāvos pie logiem plakāti – “Te dzīvo cilvēki!” Varu iedomāties, kā viņi tur jūtas, ja apakšā kūpina riepu simtus, tūkstošus, un šie dūmi taču iespiežas pa visām spraudziņām. Dzīves tur nav, un tur bez remonta un, iespējams, pat mēbeļu maiņas neiztikt. Ir skaidrs, ka pilsētas atdzimšana pēc tam, kad izdosies situāciju noregulēt, ja izdosies, nebūs viegla,” atzīst R. Sproģis. Jānis Gabrāns
Komentāri