Ir cilvēki, kas kaut ko iesāk krāt, bet ar laiku pārstāj to darīt. Tas gan nav stāsts par Edvīnu Kohu, kura aizraušanās jau vairākus gadu desmitus ir sērkociņu kastīšu etiķešu krāšana. To dēvē arī par filumēniju. Edvīns dzīvo Vaives pagasta “Jaunkanneniekos”. Tur arī veidojies sērkociņkastīšu virsiņu krājums, kas tagad sasniedz 4700 dažādus eksemplārus.
Starp etiķetēm un kastītēm ir gan jau kaut kur redzētas, gan tādas, kas pārsteidz ar izskatu. Daudzas etiķetes saglabājušās no padomju laikiem. Jāmin, ka uz etiķetēm atspoguļota dažāda tematika – vēsture, tradīcijas, notikumi un, protams, reklāma. “Mana kolekcija sāka veidoties, kad vēl mācījos piektajā klasē. Atceros, ka pirmā sērkociņu kastīte krājumā bija fabrikas “Viking” ražojums. Tā sāku interesēties par sērkociņu kastītēm, un pamazām vien to sakrājās daudz,” atminas Edvīns. Viņš lēš, ka par kolekcijas aizsākumu var uzskatīt 1967. gadu.
Pirmās etiķetes, kas salīmētas kladītē, ražotas ap 1965.gadu, kad vēl Latvijā pastāvējusi sērkociņu fabrika “Vezuvs”. Atsevišķi eksemplāri varot būt vēl vecāki.
Teju par katru etiķeti Edvīns zina, kā pie tā ticis. Lielāko daļu pircis. Starp etiķetēm un sērkociņu kastītēm ir arī tādas, kas atvestas no ārzemēm. “Protams, draugi zina, ka krāju, tāpēc arī bieži vien atved vai uzdāvina pa jaunam eksemplāram. Ir bijuši gadījumi, kad kāds atnes savu kolekciju, jo pats vairs nekrāj. Visbiežāk gan pats mēģinu tikt pie sērkociņiem. Ieeju veikalā, pirmais, kam pievēršu uzmanību, ir plaukti ar sērkociņu kastītēm. Ja ir kas jauns, tad obligāti jānopērk. Reiz gadījās, ka kabatā nebija ne santīma. Biju kopā ar māsu. Var teikt, ka man paveicās, viņa nopirka,” atceras Edvīns, bet māsa Gunta Būmane papildina: “Dažkārt veikalā nemaz nemanu, kur brālis paliek. Tad skatos, ka viņš jau pie kases – ar sērkociņu kastīti rokās,” papildina Gunta.
Edvīns atskārtis, ka grūti salīdzināt sērkociņu piedāvājumu tagad ar to, kāds tas bijis kādreiz. “Kādreiz kastītes bija vienveidīgākas. Tagad katram uzņēmumam, kafejnīcai sava reklāma uz etiķetes. Tagad tiek ražoti kamīnu un cigāru sērkociņi, tie dažādu garumu un krāsu. Ja tā pavēro, tad savulaik tradicionālajām kastītēm, kuras rotāja etiķete ar uzrakstu “Sport” arī ir bijuši dažādi noformējumi, bet pēc pirmā acu uzmetiena tās visas šķiet vienādas,” saka kolekcionārs.
Edvīna aizraušanos atbalsta arī ģimene, īpaši māsa. Viņa pamudinājusi brāli etiķetes un sērkociņu kastītes rūpīgi sakārtot, lai visas ir ērti apskatāmas un uzglabājamas. Tiesa, kādudien kolekciju varētu arī sagrupēt. Variācijas ir iespējamas dažādas – pēc ražošanas laika, tematikas, izcelšanās vietas un tamlīdzīgi. Pēc Guntas iniciatīvas ar kolekciju var iepazīties arī citi. “Interesējos, vai vietējā bibliotēka būtu ar mieru šādu kolekciju parādīt citiem. Protams, atsaucība bija. Gada sākumā kolekcija bija redzama Rīdzenes bibliotēkā, vēlāk aizceļoja uz Mārsnēnu pagastu. Tur to varēja apskatīt līdz februāra beigām,” stāsta Gunta. Viņa gan domā, ka, lai rūpīgi varētu iepazīties un izpētīt kolekciju, būtu vajadzīgas vairākas dienas.
Taujāts, vai kādudien būtu ar mieru savu kolekciju arī pārdot, Edvīns atbild noliedzoši. “Cenas ziņā kolekciju neesmu vērtējis. Kolekcijā ieguldītais laiks un darbs nav nopērkams, tas ir mans vaļasprieks,” norāda Edvīns un saka, ka ir apņēmības pilns kolekciju arvien papildināt. Viņš uzsver: “Man ir arī daudz dublikātu, ja kāds būtu ar mieru mainīties un pretim dot to, kā man nav, būtu priecīgs.”
Jāteic, ka Edvīnam ir kur tiekties, jo Latvijā lielākajā filumēnista kolekcijā ir ap 400 tūkstošu etiķešu. Ilze Fedotova
Komentāri