Vienmēr paticis ceļot pa Latviju, tā- bez steigas, bez īpašas plānošanas, rezervējot vienīgi naktsmītnes, piestājot, ja pamanīts, kas interesants. Secinot, ka sen nav būts Alūksnē, atvaļinājuma ceļojumu pa Ziemeļvidzemi un Latgali nolēmām sākt ar šo pilsētu.
Vispirms gan ceļš veda garām pagriezienam uz Alūksni, jo bija vēlme apmeklēt visaugstāk virs jūras līmeņa uzcelto baznīcu Latvijā, kā arī uzkāpt Drusku pilskalnā. Vairākas leģendas apvij Opekalna baznīcu. Viena no tām vēsta, ka, ceļot šo baznīcu stāvajā kalnā, zemnieki vēluši akmeņus un smagi pūtuši: “Op kollā, op kollā” , no kā arī radies baznīcas nosaukums. Uzkāpjot tornī, visticamāk, pavērtos debešķīgs skats, tomēr nolēmām nezvanīt pa tālruni, kas minēts pie baznīcas, jo sapratām, ka tūlīt gaida vēl viens kāpiens. Tāpēc palūkojāmies tāpat uz apkaimi, jo arī no baznīcas pakājes tālu var redzēt. Īpašu prieku sagādāja pie tualetes pakārtie linu dvielīši roku slaucīšanai, kā apliecinājums rūpēm par ikvienu atbraucēju.
Tālāk ceļš vēl nedaudz uz Igaunijas pusi, līdz pagriezienam uz Kornetiem, kas izrādījās maza, bet skaista un sakopta apdzīvotā vieta. Nepilnu kilometru aiz tās redzams Drusku pilskalns, viens no augstākajiem un stāvākajiem pilskalniem Latvijā. Par pirmo neņemos spriest, bet otrajam var piekrist, jo kāpiens pilskalnā prasīja spēkus. Kā nosmējām – drusku nākas pakāpt. Tas atmaksājas, jo skats brīnišķīgs, var redzēt ļoti tālu. Augšā novietota informatīvā plāksne ar norādēm, cik tālu atrodas redzamie kalni un pakalni. Saskatāms pat Igaunijas augstākais kalns Lielais Munameģis. Gribu minēt vēl kādu secinājumu, kas radās gan šajā kāpienā, gan uzkāpjot citos skatu torņos. Nezinu, kāpēc runā, ka meži tiek izcirsti, jo visur, kur vien no paskaties, neko citu, izņemot mežus, mežus, mežus neredzējām.
Papriecājušies par ainavu, dodamies uz Alūksni. Karte vēsta, ka ceļš caur Jaunlaiceni ir ar grants segumu, tomēr nolēmām riskēt, un labi, ka tā, jo viss izrādījās asfaltēts. Jauks sveiciens braucējus sagaida Jaunlaicenē, kur novada centrā no siena ruļļiem izveidoti divi tēli – viņš un viņa. Izmīdītā zāle vēsta, ka šī vieta iecienīta, lai nofotografētos, arī mēs izmantojām šo iespēju.
Tad jau klāt Alūksne, un uzreiz jāteic, pilsēta atstāja ļoti patīkamu iespaidu. Redzams, ka pēdējos gados ļoti daudz paveikts infrastruktūras sakārtošanā. Rekonstruēta Jaunā pils, Kultūras nams, Vecā pils, kur atrodas Mākslas skola, plaši darbi notikuši Pilssalā, kur labiekārtots stadions, pludmales volejbola laukumi. Šogad izbūvēts tilts no salas uz Tempļa kalna pusi, kurā uzcelts skatu tornis. Uzskaitījumu droši vien varētu turpināt, bet šīs ir vietas, ko pamanījām kā ceļotāji.
Ierodoties Alūksnē, devāmies uz tūrisma informācijas centru, taču nācās konstatēt, ka pirmdienās tas slēgts. Tāpat kā turpat esošais Bībeles muzejs. Sajutāmies kā Pauls Timrots televīzijas raidījumā “Te”, kurš arī nereti palicis pie slēgtām tūrisma informācijas centru durvīm. Laikam jau pirmdienās nav ko apkārt braukāt.
Bet šādi sīkumi neietekmē pilsētas apskati. Slēgts, protams, arī muzejs Jaunajā pilī, bet atcerējāmies vienu no Paulu Koleju ieteikumiem ceļotājiem: “Izvairies no muzejiem. Tu atrodies svešā pilsētā, vai nebūtu interesantāk uzzināt vairāk par tagadni nevis par pagātni?”
Ja pils ciet, apskatīšanas vērts ir pils parks, kas, kā vēsta informācija, savulaik bijis viens no sugām bagātākajiem dendroloģiskajiem parkiem Baltijā. Platība milzīga, celiņi sakopti, parks izpļauts, var iet un iet. Brīžiem liekas, laiks doties atpakaļ, tomēr urda interese paskatīties, kas tālāk, bet tur – parks turpinās. Tā teritorijā ezera krastā atjaunots Aleksandra paviljons, ko dēvē arī par tējas vai kafijas paviljonu, jo nostāsti vēsta, ka baroniem te paticis dzert rīta kafiju, istabenei tādēļ nācies mērot tālo ceļu no Jaunās pils līdz paviljonam vairākas reizes, līdz beidzot izdevies atnest pietiekami karstu kafiju. Šobrīd tur kafiju nevar dabūt, ja vien nav līdzi termosā, bet paveras skaists skats uz ezeru un otrā krastā redzamo Tempļa kalnu. Pēc parka apskates dodamies turp. Pāri sakoptajai Pilssalai, kur visos laukumos notiek fiziskās aktivitātes, pāri jaunajam tiltam nonākam Tempļa kalna pakājē. Top skaidrs, ka gaida vēl viens pamatīgāks kāpiens, bet augšā jātiek. Pusceļā var piestāt un atvilkt elpu uz Saules tilta, kas pirmās Latvijas laikā uzcelts pāri graviņai un tagad atjaunots. Tā kā ir saulaina diena, top skaidrs, kāpēc tāds nosaukums, jo tilts gandrīz visu dienu ir saules apspīdēts. Tad vēl viens gājiens, un esam Tempļa kalnā, ko rotā Alūksnes simbols – templis jeb rotonda, kas uzcelta par godu Ziemeļu kara simtgadei, krievu karavadoņa feldmaršala grāfa Šeremetjeva un zviedru armijas kapteiņa Vulfa piemiņai. No kalna paveras brīnišķīgs skats uz Jaunās pils parku, Alūksnes ezeru, Pilssalu. Soliņu gan augšā nav, atliek piesēst tempļa pakājē un priecāties par ainavu. Netālajā skatu tornī gan vairs nekāpjam, jo vienai dienai kāpšanu ir par daudz. Laiks maltītei restorānā “Pajumte”, kur garšīgs ēdiens, pieņemamas cenas un, kas priecēja, varēja dabūt izlejamo “Piebalgas kvasu”, lai pēc tam pavadītu klusu un mierīgu vakaru viesu namā “Ziemeri”, kur pirmdienas vakarā bijām vienīgie apmeklētāji. Jauks augusta vakars ezera krastā, sajūtot dabas tuvumu un atslēdzoties no pilsētas ikdienas.
Otrā rītā vēl iegriežamies Ernsta Glika Bībeles muzejā, kur iespējams apskatīt pašu pirmo, 1694. gadā izdoto latviešu Bībeli, kā arī citus interesantus Bībeles izdevumus vairāk nekā 35 pasaules valodās. Tad sēžamies mašīnā, lai dotos tālāk uz Latgales pusi jaunu vietu iepazīšanā.
Komentāri