No nedēļu ilga ceļojuma pa Izraēlu atgriezies Vecpiebalgas draudzes mācītājs Intars Jonītis, šīs dienas ļāvušas daudz tuvāk un labāk saprast un sajust Bībelē aprakstītos notikumus, kas tur risinājušies pirms gadu tūkstošiem. Viņš atzīst, ka vienmēr bijusi klusa vēlēšanās aizbraukt uz Svēto zemi un redzēt visu uz vietas. “Nedēļa Izraēlā bija intensīvs, piepildīts, iedvesmojošs un vērtīgs laiks, uzņemot ļoti daudz informācijas,” saka I.Jonītis.
Politiskais konteksts
Kā zināms, jau ilgstoši turpinās ebreju un palestīniešu konflikts par zemes teritoriālo piederību un etniski reliģiskajām tiesībām uz pašnoteikšanos. Tāpēc ierašanās Izraēlā sākusies ar ļoti stingru drošības kontroli lidostā, taču ceļojuma laikā nav radusies sajūta, ka būtu nedroši.
“Protams, zināju, ka politiskā situācija sarežģīta, bet, ja to nezinātu, ja mums nepastāstītu par politisko spriedzi starp ebrejiem un palestīniešiem, to pat nenojaustu. Tiesa, bija lietas, kas par to lika aizdomāties. Ir vietas, kur netiek iekšā palestīnieši, vietas, kur liegts ieiet ebrejiem. Lieli plakāti vēsta, ka konkrētajā vietā vieniem vai otriem atrasties aizliegts, par to var draudēt kriminālatbildība. Daudzviet teritorija iedalītas trīs dažādās zonas. Vienā var atrasties tikai ebreji, vienā – tikai palestīnieši, ir zona, kur ļauts atrasties kā vieniem, tā otriem. Tiesa, uz tūristiem šis dalījums neattiecas, bet reizēm tas sagādā sarežģījumus.
“Tur ierasts, ka ebrejs ir gids, bet arābs – šoferis. Ja autobusā ir tūristu grupa, problēmu nav, viņi var braukt jebkurā zonā, bet gadījās, ka mūsu autobusam saplīsa kondicionētājs. Bija iecerēts, ka Hebronā, kamēr mēs staigājam pa kapenēm, atbrauks meistars un salabos. Taču izrādījās, ka ne meistars tiek pie autobusa, ne autobuss pie meistara, jo katrs savā zonā, un bez tūristiem autobusu zonā, kur gaida meistars, nelaida. Bet tās ir aizkulises, tūristi no šī politiskā konteksta galvenokārt redz tikai kontrolposteņus, kam jāiet cauri, kur ir dažāda līmeņa drošības pārbaudes,” stāsta ceļotājs.
Izjust tuksnesi
Ceļojums sācies ar došanos uz Galileju, jo šajā apgabalā Jēzus uzsāka savu aktīvo kalpošanu. Ap Galilejas ezeru, ko sauc arī par Tibērijas jūru vai Ģenecaretes ezeru, risinājās daudzi Jaunajā derībā aprakstītie notikumi. Tur ceļinieki pavadījuši samērā daudz laika. Īpaši atmiņā palikusi Kapernauma, Nācarete kā Jēzus dzimtā vieta, Kāna – Jēzus pirmā brīnuma vieta, pārvēršot ūdeni vīnā.
“No redzētā ieguvums, ka tagad Jauno derību lasu pavisam citām acīm,” norāda mācītājs. “Vietvārdi, kas Bībelē lasāmi, tagad atklājas pavisam citās krāsās, citās sajūtās. Ļoti īpaši Svētās zemes pieskārienu sajutu, braucot ar kuģīti pa Galilejas jūru. Sapratu, ka šī ir vieta, kur Jēzus ar mācekļiem cēlušies pāri krustu šķērsu. Un ainavu, ko redzu es, arī viņi skatījuši savām acīm.”
Zinot, ka tūrisms visā pasaulē ir ienesīga nozare, jautāju ceļotājam, vai neradās aizdomas, ka pamatā ir tūrisma mārketings, ka konkrētām vietām nav reāla pamatojuma? I.Jonītis stāsta, ka jautājis gidam, kā nosaka, ka, teiksim, tieši tas ir Kalna sprediķa kalns. Gids paskaidrojis, ka, protams, nav faktos pamatotas liecības, kas liktu domāt, ka tas ir konkrētais kalns. Zināms, kas tas noticis Galilejas apgabalā, tikpat labi tas var būt cits kalns.
“Bet manās acīs tam nav nozīmes, vai tas noticis metru vai kilometru tuvāk vai tālāk. Zinu, ka tās ir autentiskas vietas, tur viss noticis. Ir arī vietas, kam ir skaidra vēsturiskā piesaiste, kas zināma pēc Bībeles liecībām un vērā ņemamiem, autentiskiem vēsturnieku avotiem,” atzīst I.Jonītis.
Ceļojuma laikā viena diena atvēlēta vairāku stundu gājienam pa Jūdejas tuksnesi. Ceļotājs skaidro, ka tuksneši ir dažādi. Klasiskā izpratnē tuksnesis ir vieta, kur ir tikai smiltis un nav ūdens. Jūdejas tuksnesī ūdens ir pieejams, bet cilvēku tur nav. Ja Bībelē teikts, ka cilvēks aiziet tuksnesī, viņš devies šādā tuksnesī.
“Tas bija liels piedzīvojums. Viss izkaltis, neko citu kā smiltis un kalnus neredz, tad kādā noteiktā teritorijā parādās zaļums, oāzes, kādā brīdī ieraugi niedres, kas liecina, ka tuvumā ir avots. Tad tuksneša vidū ieraugam ūdeni, var ne tikai veldzēt slāpes, bet pat peldēties. Angļi 20. gadsimta sākumā tur izveidojuši pārsteidzošu akveduktu sistēmu, ej pa tuksnesi, bet gar taciņu vijās izbetonēta rene, pa kuru tek ūdens. Ejot pa tuksnesi, radās skaidrs priekšstats, ko nozīmē būt tuksnesī Bībeles izpratnē,” saka I. Jonītis.
Sabata lifts
Ceļojumā bieži nācies konstatēt, ka laiks gluži vai apstājies, jo joprojām dzīvas tradīcijas, kas minētas Vecajā derībā. Brauciena laikā piestājuši samariešu ciemā. No tautas palikuši cilvēki 700, visi dzīvo vienā ciemā. Samarieši joprojām upurējot un Pashā svētkus svinot tieši tā, kā teikts Vecajā derībā.
Un šāda dzīvā vēsture un tradīcijas ik uz soļa. I. Jonītis stāsta, ka pārsteidzoši bijis vērot, cik stingri ortodoksālie ebreji ievēro sabatu, kurā nedrīkst darīt nekādu darbu: “To ievēro ļoti burtiski. Šajā laikā ebreju teritorijā tiešām nekas nenotiek, nekāda tirgošanās, nekāda saviesīgā dzīve. Uz ielām nav mašīnu, viņi pat liftos nespiež pogas, tāpēc ir īpašie sabata lifti, kam durvis atveras katrā stāvā. Sabatā viņi neskatās televizoru, neklausās mūziku, nerunā pa telefonu, sabats ir diena, kas nošķirta Dievam absolūti un burtiski. Pārsteidzoši, ka likums no Mozus laikiem joprojām tiek turēts kā svēts un burtisks.
Sākumā tas pārsteidz, vēlāk liek aizdomāties. Piemēram, ebreju labības lauks, kam mala atstāta nenopļauta. Tur skaidri var ieraudzīt, kā Dievs caur Mozu pavēlēja nenopļaut visus tīruma stūrus, nenolasīt visas vīnogas, lai paliek atraitnei, bārenim, svešiniekam. Vienā brīdī ieraugi, ka tā ir kultūra, kas balstīta uz žēlastības principiem. Vērtīgi to ieraudzīt kristiešiem, kuri lasa Veco derību un domā, kāpēc tur tik daudz karu, nežēlības. Bet šādi ieraugām, ka pamatā tomēr ir žēlastības princips.”
Sajust vēsturi
Ceļotāji pabijuši arī Jeruzalemē, par kuru mācītājs saka, ka tās apciemojums ir atsevišķa stāsta vērts. Tur ik uz soļa gadsimtu vēsture, kas liecina gan par Kristus laikiem, gan krietni senākiem. Jēzus kapa baznīca, kas tiek dēvēta par kristiešu svētuma svētumu, Golgatas kalns, Jēzus kaps, plāksne, uz kuras Jēzus svaidīts pirms guldīšanas kapā un vēl un vēl.
Īpaši uzrunājis gājiens pa Hiskijas tuneli, kas klintī izcirsts 533 metru garumā, caur kuru no Gihonas avota pievada ūdeni pilsētai. Savulaik apšaubīts, vai šāds tunelis vispār pastāv, ka Bībelē aprakstītais nav reāls. Taču 19. gadsimta beigās puikas, peldoties Ziloas dīķī, atraduši ieeju tunelī, kas tagad pieejams apmeklētājiem. Puskilometru garais tunelis ir cilvēku meistarības apliecinājums, jo astotajā gadsimtā pirms Kristus izcirsts klintī, pie tam, veidots no abiem galiem reizē. Vajadzēja būt ļoti precīzām tehnoloģijām, lai amatnieki vidū satiktos, nepaejot viens otram garām.
“Ceļojums pa Svēto zemi, ir sajūtu ceļojums, kas nav mazsvarīgi. Tas bija ļoti personīgs piedzīvojums. Sajūtas iedeva ne tik daudz vietas, kur viss noticis, bet apziņa, ka Jēzus šeit bijis klātesošs, viņš te staigājis, darbojies, un es varu kaut ko no tā sajust un ieraudzīt. Ir pārsteidzoši saprast, ka viss, par ko rakstīts, dzirdēts, par ko pašam nācies domāt un sludināt, ir īsts, pamatots ar reāliem faktiem. Šis brauciens ļāva īpaši saprast, ka viss Bībeles kopums ir vienā viengabalainā veselumā kopā saistīts. Viss Vecās un Jaunās derības vēstījums veido fantastiku harmoniju. Bet to var sajust un saprast, esot uz vietas, klātienē,” stāsta I. Jonītis. Jānis Gabrāns
Komentāri