(1) Pasaules uzmanība jau ilgāku laiku pievērsta Ukrainai, kur izveidojusies visnotaļ revolucionāra situācija. Neviena no pusēm piekāpties negrib, tāpēc grūti paredzēt notikumu attīstību. Lai situāciju Kijevā skatītu savām acīm, turp devies cēsnieks Renārs Sproģis, kurš gatavs dalīties ar “Druvas” lasītājiem redzētajā un pieredzētajā. Viņš stāsta, ka jau pirms dažām nedēļām vēlējies nokļūt Ukrainā: “Likās, ka tur notiekošais ir kā kaut kāds pagrieziena punkts gan Eiropai, gan pašai Ukrainai, un es nevarētu sev piedot, ja nepacenstos kaut uz mirkli ielūkoties tur notiekošajā.”
Svētdien 2.februārī R. Sproģis kopā ar sievu Kristiānu devās ceļā pa maršrutu Cēsis-Viļņa-Minska-Gomeļa-Kijeva. Viss gājis labi līdz brīdim, kad nācies šķērsot Ukrainas robežu.
“Tur gaidīja sveiciens. Ukraiņu robežsargs piesējās par viena zīmoga neesamību. Uz maniem aizrādījumiem, ka dokumentā pat vieta zīmogam nav paredzēta, ka Krievija, Baltkrievija laiž pāri bez tā, viņa atbilde bija nesatricināma – brauc uz Latviju pēc zīmoga! Taču pēc brīža viņš ķērās pie praktiskās puses – nu labi, ar zināmu bonusu sistēmu mēs pāri tikšot, bet piedāvājumam esot jānāk no manis. Pēc nelielas kaulēšanās uz leģitīmas valsts leģitīmas robežas ar leģitīmu robežsargu vienojāmies par 70 eiro. Labi, ka Latvija pārgājusi uz eiro, jo vajadzīgā summa maciņā bija.”
Pēc šī pārvarētā šķēršļa, ceļotāji veiksmīgi nokļuva Ukrainas galvaspilsētā Kijevā, pašā notikumu epicentrā.
“Tuvojamies viesnīcai, bet visi ceļi bloķēti ar milicijas speciālo uzdevumu vienības “Berkut” kaujiniekiem,” stāsta R. Sproģis. “Beidzot atrodam īsto ceļu, un, izbraukuši caur metrus četrus augstām, no smilšu maisiem būvētām barikādēm, pasakot aizstāvjiem (šī, starp citu bija pirmā sastapšanās ar maidaniešiem), ka mēs uz viesnīcu, un mūs ielaiž. Pēc iečekošanās, apsēžos pirmā stāva foajē, pasūtu kafiju, un mēģinu saprast kas ir kas. Jūtu ugunskuru dūmu smaržu. Patiesībā, visa viesnīca burtiski virmo no dūmu smaržas, un tas, ne tādēļ, ka aiz loga n-tie ugunskuri, bet to ienes daudzie cilvēki, kuri nāk šeit sasildīties, iedzert tēju, uzlādēt telefonus. Atmiņā uzreiz ataust mūsu barikādes. Dīvaini( bet varbūt arī nē), ka viesnīca atļauj cilvēkiem no Maidana atpūsties, ir speciāls galds, kur par viesnīcas līdzekļiem nobaudīt tēju, maizītes.
Ejam ārā, tur cilvēku tūkstoši (80 procenti vīriešu, bērnus visā vakarā vispār neredzēju), milzīgas barikādes, ugunskuri, cilvēki armijas kaskās, dažs maskās. Nebija pagājušas ne desmit minūtes kopš ienācām Maidanā, kad pienāca kāds puisis un kaut ko ukrainiski priecīgs stāsta. Saprotu kaut ko par Ameriku! Saku, ka ukrainiski diemžēl neko nesaprotu, lai stāsta krieviski! Izrādās, puisis sauc līdz uz savu telti (tādu te simtiem, cilvēkiem 20-40 paredzētas), parādīšot kaut ko par Ameriku! Izrādās, tas ir Amerikas karogs, ko kaut kāds senators viņiem uzdāvinājis. Mēģinu paskaidrot, ka Latvija nav ASV, bet saprotu ka puisim viens pīpis, tie ir viņiem tik ļoti nepieciešamie rietumi! Teltī viss kā kaujas apstākļos, kurās divas buržuikas, teltī ļoti silts. Atpūšas cilvēki desmit, pie katla šiverē sieviete, vāra ēst. Arī mums piedāvā tēju, maizītes. Tā sākās mūsu pazīšanās ar revolucionāriem, kā sevi dēvē pilnīgi visi Kijevā satiktie.”
(2) Lai nestabilo situāciju Ukrainas galvaspilsētā Kijevā skatītu savām acīm, turp devies cēsnieks Renārs Sproģis, kurš gatavs dalīties ar “Druvas” lasītājiem redzētajā un pieredzētajā. Vakardienas stāstījums beidzās brīdī, kad viņš ieradās Maidanā, kur sākās iepazīšanās ar revolucionāriem, kā sevi dēvējot pilnīgi visi Kijevā satiktie.
– Publika raiba – vīrs, kurš 12 gadus 90. sēdējis cietumā, tagad apkārtējos apmāca visādām, uz barikādēm un cīņās ar “Berkutu” nepieciešamām izdzīvošanas gudrībām. Sastopam celtnieku inženieri, skolotāju, juristu. Iepazīstamies ar puisi vārdā Mihails, no rietumukrainas, kurš pēdējos divus gadus nodarbojoties ar biznesu pie tēvoča Čehijā, tagad sastopams Maidanā. Tieši viņš uzņēmās gida pienākumus, lai parādītu mums, viņaprāt, interesantākās revolūcijas vietas.
Pirmā ir Gruševska iela, kur pirms pāris nedēļām notika pamatīga “Berkut” un opozīcijas saķeršanās. Mihails rāda un stāsta – te barikāžu trešais līmenis, pēc metriem 50 otrais, bet, lai tiktu uz pirmo līmeni, nepieciešama caurlaide. Katram dalībniekam ir šāda caurlaide, ko atjauno katru dienu, lai tās nevarētu viltot valdībai lojāli spēki vai provokatori. Caurlaide nepieciešama, lai tiktu štābos un citos svarīgos punktos. Kā vēlāk izrādīsies, caurlaide priekš mums būs “zelta vērta”, jo pabūsim tiešām visur.
Apsargs Mihailu ielaiž, mūs ne, jo nav caurlaides. Beigu beigās Mihails pierunā ielaist mani, bet sievu nelaiž, jo esot pārāk bīstami. Skats – neaprakstāmi iespaidīgs! Sadeguši autobusu vraki, apdegušas ēkas….atmiņā ataust ainas no filmām par Otro pasaules karu, par Staļingradu.
Pakāpjos uz priekšējām barikādem, un … metrus 30-50 no manis “Berkut” kaujinieki. No bailēm kājas kā nolēmētas, jo sajūtas sirreāli draudīgas. Mums aiz muguras barikāde, te piefrontes josla, kur tikai daži aizstāvji, tādi kā novērotāji, un iepretim – ugunskuri un “Berkuts”. Stāv vienā ķēdē aiz saviem vairogiem, visā ekipējumā un … klusē. Baisi nereāla sajūta! Pēkšņi pirmajai “Berkuta” līnijai no aizmugures redzu kustību, nāk kādi 100-150 kaujinieki pilnā ekipējumā. Prasu Mihailam, vai būs uzbrukums? Ne, viņš mierina, pašreiz abas puses ievērojot pamieru, tā esot tikai maiņa. Tā arī notiek, kaujinieki klusēdami samainās un iepriekšējā maiņa dodas prom, atpūsties. Kādam blakus stāvošam žurnālistam, kas fotografē, nosaku, ka – karsti gan pie jums. Viņš man pretī lauzītā krievu valodā stāsta, ka neesot vietējais, bet no Francijas. Uzzinot, ka esmu no Latvijas, viņš atceras, ka bijis pie mums mūsu barikādēs, jo braukājot uz karstajiem punktiem!
Patiesībā tās sajūtas nevar aprakstīt, tas viss liekas tik nereāli. Vēl šis žurnālists, nekurienes Staļingradas vidū, kas arī esot bijis mūsu Latvijā. Neaprakstāmi!
(3)
– Dodamies uz Arodbiedrību namu, ko, ja ticētu valsts kontrolētās televīzijas teiktajam, sagrābuši “dzērāji, alkoholiķi un huļigāni”. Atkal tiek parādīta caurlaide, apsardze mūs ielaiž ,piekodinot nefotografēt un nefilmēt. Nonākam auto maidana štābā, kur pulcējas tā dalībnieki, lai apspriestu dienas plānus. Šī mobilā grupa operatīvi reaģē uz “titušku” izsaukumiem. Var pastāstīt, ka Tituška bija uzvārds puisim kurš bez redzama iemesla, brutāli piekāva kādu žurnālisti. Ir viedoklis, ka tas bijis spēka struktūru pasūtījums cilvēku iebiedēšanai. Pēc šī notikuma šādus sportiskas miesas uzbūves, treniņtērpos tērptus ļaudis, kas vienkārši tāpat uz ielas piekauj cilvēkus, sauc par tituškām. Visā pilsētā uzdarbojas šādas titušku bandas, piekaujot cilvēkus ar Ukrainas vai Eiropas simboliku. Automaidana dalībnieki mēģina šos tituškas izķert un vest uz štābu lai pratinātu un pieļauju, arī pārmācītu.
Šajā namā izvietoti arī visādu citu pašaizsardzības kustību štābi, medpunkti, bibliotēka. Cilvēki nes no mājām grāmatas, atdod Maidanam, lai visi, kuri vēlas, var lasīt. Izveidots pat improvizēts kinoteātris. Ir drēbju apmaiņas punkts, kur atkal var redzēt tautas vienotību – cilvēki bariem nāk, lai atnestu siltās drēbes, kas tik ļoti nepieciešams uz barikādēm!
Mani pārsteidz milzīgā organizētība – savi ārsti, sava apsardze, nekāda marodierisma. Varētu pieļaut, ka, atriebjoties tik ļoti nīstajai varai, šīs valsts iestādes, ko protestētāji ar spēku ieņēmuši, izdemolēs, taču nekā tamlīdzīga. Viss tik kārtīgi, ka pat liekas – esi iegājis normālā dienā normālā valsts iestādē. Ja tikai nebūtu šī dūmu smarža un daudzie ar stekiem, mietiem, vairogiem, stieņiem bruņotie un maskās, kas aizsedz sejas, tērptie cilvēki. Sajūtas – gandrīz kā pie mums pirms 20 gadiem, ja tikai nebūtu šā bruņojuma.
Tālāk Mihails piedāvā aiziet uz pilsētas mēriju, kas arī maidaniešu pārziņā. Jāiet apmēram kilometrs, un visur pa ceļam barikādes, barikādes, barikādes. Krustojumos dežūrē maidanieši, kontrolē un regulē kustību transportam, kas pr barikāžu vidū atstātu aili, var izspraukties un braukt tālāk. Nodomāju, redz, pat sava ceļu policija izveidota. Pienākam pie domes, ārpusē stāv klavieres, ko kāds spēlē, un cilvēki nāk klausītie. Domes ēkā pie durvīm ārpusē un iekšpusē apsardze. Kad otrajā stāvā pieejam pie aktu zāles, mūs palūdz novilkt cepures, jo iekšā notiekot koncerts. Zālē pie kreisās sienas izveidota lazarete kur sniedz pirmo medicīnisko palīdzību, pie labās sienas uz matračiem guļ cilvēki, bet zāles galā uz skatuves spēlē saksofonists. Apkārt pacilātība, patoss un reizē arī nolemtība karam…… Visi, ar kuriem runāju, domā ka būs karš. Janukovičs tāpat neatkāpšoties, bet tauta vairs šādi negribot dzīvot! Radikālāki līderi pat izplatījuši uzaicinājumu visiem, kam ir oficiāla ieroču atļauja, nest ieročus šeit. Ir sajūta, ka tautas dusmas ir kā – no pudeles izlaists džins – ko atpakaļ vairs nedabūt! Nav haoss, nav iereibušu cilvēku, nav agresīvi savā starpā noskaņotu, nav huligānu, bet ir nenormāls naids pret varu….
(4) – Vēlējos vairāk pabūt barikāžu “frontes” joslā, bet tur pat ar Mihaila caurlaidi netikt! Pamēģināju nacionālās pretošanās kustības štābā akreditēties kā žurnālists un izdevās! Visi ceļi vaļā, ko arī steidzu izmantot, jožot uz neitrālo joslu! Izrādās, aiz barikāžu pirmās līnijas, kur biju pirmās dienas vakarā, ir vēl arī neitrālā josla, un tieku tajā ielaists. Apskatīju pirms tam internetā redzēto katapultu, vērstu pret “Berkutu”. Munīcija (akmeņi ,bruģis, plastmasas pudeles ar sasalušu ūdeni) vairākās vietās. Iepazinos ar puisi no Slovākijas, kurš jau trīs nedēļas šeit dokumentējot notiekošo. Aprunājos ar aizstāvjiem, visiem noskaņojums kaujiniecisks! Ja nebūšot pozitīvas atbildes no Augstākās Radas, iešot uzbrukumā. Es prasu – kam? Viņi atbild – “Berkutam”, ieņemšot vēl dažādas administrācijas ēkas. Sarunā tā kā atļaujos to apšaubīt, sakot – ka tad jūs pasaules acīs būsiet recidīvisti un tamlīdzīgi, bet vīri attrauc ka viņiem apnicis gaidīt, ka viņi uzskata ka tiekot čakarēti. Šādus tekstus dzirdu no pilnīgi visiem uzrunātajiem un man tas šķiet baisi, jo īsti normāli jau nav, ka tepat mums blakus notiek šādas lietas. Par to liecina arī radikālo līdera Dmitrija Jaroša intervija izdevumam “Life”, kurā viņš apgalvo, ka ieroču viņiem savākts jau pietiekami, lai ne tikai aizstāvētos, bet arī uzbruktu. Vai tas nav drausmīgi? Pieļaut domu, ka esmu liecinieks kā tauta apzināti dodas pilsoņu kara virzienā?!
Vaicāju Mihailam ko viņam mājinieki saka par izvēli? Viņš stāsta, ka sievas neesot, bet mamma, protams, ļoti pārdzīvojot, sakot, lai brauc mājās, jeb ja paliek, lai saudzē sevi.
Šodien izrādās Mihailam 28. dzimšanas diena! Pēcpusdienā savējie apsveic viņu no Maidana skatuves, vakarā esam aicināti viņa Aizkarpatu teltī ciemos. Svinību īpaši nav, biju iedomājies ko lielāku. Torte un makaroni pa flotski. Uzdāvinājām mūsu balzamu, es vēl savu amuletu, ko pirms gadiem saņēmu Tibetā ar paša Dalailamas svētību. Saku viņam tas vairāk tagad noderēs.
Aprakstīšanas vērti būtu cilvēki ar kuriem atkal izdevās iepazīties. Kāds vīrs, kurš karojis gan Afganistānā, gan Abhāzijā un pat Čečenijā Dudajeva pusē. 90. paspējis divus gadus Ukrainā nosēdēt cietumā kā politieslodzītais, un caur Eiropu esot dabūjis arī oficiālu politieslodzītā statusu.. Dīvaini, ka šis, ar tik raibu pagātni, bija pirmais sastaptais, kurš nebija tik kareivīgi noskaņots un domāja, ka viss beigsies mierīgi. Vēl puisis,arī Mihails,kalējs. Vaicāja vai nav kaut kas ar LV simboliku! Saku ir eiro kur Milda attēlota. Uzdāvināju monētu viņam un vēl kādai sievietei. Emocijas tik sakāpinātas. Pastāstu viņiem,ka šī monēta ir skaistākā Eiropā…..sieviete raud….saka,ka gan jau arī viņi kādreiz būšot Eiropā…. Viņu teltī dzīvo arī mācītājs! Aizkarpatu komandieris palūdz batjušku noskaitīt lūgšanu visiem patriotiem un revolūcijas aizstāvjiem. Mācītājs gan nolasa lūgšanu, gan arī ar klātesošiem dzied kādu dziesmu. Nevaru īsti izlobīt-vai vienkārši patriotiska vai kaut kas lūgšanas kontekstā! Izejam ārā pie telts visi nofotografēties, garām iet ukraiņi un visi viens otru, kā ari visās šajās dienās esmu novērojis, sveicina -,,slava Ukraine” tā viņi, otri atņem – slava gerojam” (otrs sasveicināšanās veids,ar kuru sākas arī visas uzrunas no skatuves-,,slava naciji”-,,smertj vragam”!
Jau tuvojoties pusnaktij aizejam vairāki cilvēki līdz Tautu draudzības arkaj. Dzeram līdzpaņemto tēju, vērojam lejā Dņepru, un spriežam par Ukrainas nākotni….kāda viņa būs….un vai vispār būs…..
(5) – Izejot no viesnīcas, lai nopirktu kādu Maidana suvenīru, skatos, ka ierindās pa četri pulcējas protestētāju kaujinieki! Skrienu uz Aizkarpatu telti, bet pa ceļam mani pārtver kāds iepazīts brīvības cīnītājs un pasauc pie sevis. Ieejot teltī, acīm paveras Molotova kokteiļu kastes…. Johaidī – vienīgais ko esmu spējīgs pateikt! Vai tiešām briest pat sliktākais?
Aizeju līdz Mihailam un kopā dodamies līdzi nebeidzamajām kolonnām. Sajūtas šausminošas – garām kārtīgā ierindā pa četri iet demonstranti. Praktiski visi kamuflāžas drēbēs, ar armijas vai celtnieku ķiverēm, uz ceļgaliem kājsargi, trešdaļai mugurā vieglās bruņuvestes, visi bruņojušies – nūjas, steki, stieņi, sapieru lāpstas, pat cirvji! Prasu Mihailam – kas jūs par miermīlīgu demonstrāciju? Viņš attrauc, ka visi ejot uz Augstāko Radu, lai parādītu deputātiem tautas spēku, un ka tās mērs tūlīt būs pilns. Šī esot brīdinājuma akcija! Kādēļ bruņojušies? Viņš stāsta, ka aizmugurē esot parastie demonstranti, bet priekšējās rindas, kas bruņojušās, esot viņu aizstāvēšanai. Jāpiezīmē, ka priekšējās rindas sastāv no 3000 – 6000 kaujinieku, arī aizmugurējās – ne mazāk, iespējams, pat vēl vairāk.
Pie pašas Radas netiekam, jo pa perimetru visas ielas nosprostojusi smagā tehnika, aiz tās berkutiešu kaujinieki. Kad demonstrācijas bruņotais flangs tiek pie “Berkuta”, gājiens apstājas un sākas psiholoģiskais uzbrukums. Nemiernieku vienības klusēdamas pagriežas pret “Berkut” kaujiniekiem un sāk ritmā dauzīt vairogus un izkliegt – bandi smertj! Iespaidīgi! Pāris minūtes veikuši “Berkuta” apstrādi, protestanti dodas tālāk, un tā pie katra krustojuma! Viss liecina, ka pretošanās kustība kļuvusi organizēta un, kas ne mazsvarīgi, krietni militarizēta!
Ejam kopā ar demonstrantiem, ar sievu savā starpā runājam, te pēkšņi atskan – labdien! Izradās, kāds vīrietis, kurš no 1975. –1977.gadam dienējis Jelgavā, un bijis pārsteigts, izdzirdot gājienā latviešu valodu. Kad pirmā emocijas rimušas, viņš jautā, kā jūtamies Eiropas savienībā, vai labāk tagad, vai Padomju savienībā bijis. Atbildam, protams, ka tagad, un ja arī neiet kā varbūt gribētos, ne jau Eiropas tur vainīga.
Izrādās, ka sarunu biedram tikko bijusi tiesa, un viņu kā automaidana dalībnieku, sodījuši ar naudas sodu un uz pusgadu atņemtas autovadītāja tiesības. Iemesls, par ko viņš sodīts – pārāk lēni braucis un nav klausījis miliča svilpei. Absurds notiekot viņu valstī, viņš saka. Pēc tiesas esot parunājis ar tiesnesi neformālā gaisotne, tas ar asaram acīs atvainojies, bet viņam arī esot jādzīvo.
Runājot izejam apli ap Augstāko Radu, un esam atpakaļ pie barikāžu pirmajām līnijām. “Esam mājās” ceļabiedrs nosaka.
Pēc brīža atvadāmies arī no Mihaila, citiem jauniegūtiem draugiem, un dodamies prom… Ar Mišu vienojamies, ka viņš uzrakstīs man, ja kaut kas sāksies, un tad, ja izdosies, aizbraukšu atkal pie viņiem… Varbūt mazliet naivi skanēs, bet domāju, ka šāda morāla atbalsta nekad nav par daudz, un galvenais, redzēju, cik tas loti šiem cilvēkiem ir vajadzīgs.
(6) – Dodoties atkal uz Kijevu, lai būtu svētdien klāt tautas sapulcē, atcerējos satiktos un pazīstamos ukraiņus.
Pirms apmēram diviem gadiem Vecrīgā mani apturēja ukraiņi Sergejs un Natālija, kuri vēlējās uzzināt, kur lētāk novietot mašīnu, jo maksas stāvvietas pārāk dārgas. Mazai atkāpei varu pateikt, ka pat Maskavā pie Sarkanā laukuma stāvvietas ir trīs reizes lētākas kā Rīgā.
Saprotot, ka izstāstīt būs grūti, sēdos viņu mašīnā, un parādīju, kur atstāt mašīnu. Sarunas laikā uzaicināju viņus pie sevis uz Cēsīm, ko viesi arī izmantoja! Prom braucot sarunājām, ka kaut kad apciemosim viņus Kijevā. To arī izmantojām. Tikšanās laikā Kijevā Sergejam vairākkārt atkārtoja – kā man apnikušas tās sētas, kā apnikušas sētas. Beigās pajautāju, ko viņš ar to domā. Izrādās, ka viņu ne tikai izbrīnījis fakts ,ka pie mums Latvijā pie mājām vai nu nav sētu vai tās ir simboliskas, bet šoreiz viņš vairāk domājis mūsu brīvību, nepiespiestību. To ka mēs varam teikt kad gribam, ko gribam, ka nav jābaidās, ka viesnīcā būs noklausīšanās ierīces un tamlīdzīgi.
“Var jau būt ka tauta pārspīlē,” teica Sergejs, “bet šī nospiestības gaisotne valdot pamatīga”.
Vēl kāds atgadījums, biju savā profilā draugiem.lv ielicis kāda ukraiņa dziedātāja videoklipu, kurā apdziedātas tautas brīvības alkas, tas kā vara to brutāli apspiež. Vienu dienu skatos, man komentāros kāda paziņa, kura ar vīru pirms gadiem 10 pārvācās uz Ukrainu, raksta: “Renār! Tā nemaz nav, ka tauta ir pret režīmu! Tie, kas protestē, galvenokārt, ir bomži, bezdarbnieki un studenti kuriem kāds maksā.” Pavaicāju e-pastā, kur viņa dzīvo un no kurienes šāds viedoklis? Viņa pastāstīja, ka dzīvojot Ukrainas austrumos un par to gan televīzijā rādot, gan tauta runājot! Pavaicāju, lai man parāda kaut vienu studentu, kurš par naudu iet uz barikādēm protestēt. Padomāju, cik es, kā Renārs, būtu gatavs saņemt, lai ietu uz barikādēm, ņemot vērā, ka ir samērā lielas iespējas tikt pie kāda savainojuma, ja “Berkuts” nolems uzbrukt. Un daudzi taču jau ir cietuši.
Es, nodzīvojot šīs dienas vārda tiešā nozīmē “barikādēm”, varu apgalvot, ka nevienu piedzērušu neredzēju, neviens, ar kuriem kontaktējos, ne par kādu naudu nerunāja. Manuprāt, šādas lietas nevar noslēpt.
Starp citu Ukrainā ļoti populāra šobrīd ir kāda sena tautasdziesma, ko kāda grupa pārveidoja un nosauca “šina gorela”. Izrādās, janvāra beigās visas Polijas TV vienā laikā, savām programmām pa vidu, ieslēdza šo dziesmu, solidarizējoties ar ukraiņiem.
Saprotu, ka viedokļi par maidaniešiem arī Latvijā ir atšķirīgi, bet gribu teikt tikai to, ka Ukrainā protestētāji, atšķirībā no dažus gadus seniem janvāra notikumiem Latvijā, alkohola veikalus nelaupīja.
(7) – Ap pusdienas laiku satiekos ar Mihailu. Aizstaigājam līdz Gruševska ielas barikādēm. Kā iepriekš stāstīju, te notika vissīvākās cīņas. Te novēroju interesantu ainu! Maidanieši pie priekšējām barikādēm (sadegušiem autobusiem) stiprināja kaut kādu transparentu. Lai kārtīgāk piestiprinātu, kāds vīrs spiests nokāpt no autobusa “Berkuta” pusē (kaujinieki stāv apmēram 30 metru attālumā). Tajā brīdī “Berkuta” pusē pārtrauca translēt propagandas mūziku, lai dusmīgā balsī liktu maidanietim iziet no neitrālās joslas un ievērot pamiera noteikumus, nepārkāpjot noteikto zonu. Šī propagandas translēšana no milzīgiem skaļruņiem atmiņā atsauca lasīto par 2.Pasaules karu, kura gan krievi, gan vācieši viens otru aplaimoja ar propagandas raidījumiem un mūziku.
Bet Kijevas centrā visam pāri, vārda tiešā nozīmē, uz kāda no sadegušiem autobusiem stāv mākslinieks armijas ķiverē…..un glezno. Glezno sadegušo Dinamo stadionu.
Pavasaris arī Kijevā, un tā ietekmē “kūst barikādes”. Tā tika būvētas, miltu maisos sastampājot sniegu, un, sakrautos maisus aplejot ar ūdeni. Viss bija labi līdz brīdim, kamēr nepiezagās atkusnis. Vēroju, kā situācija tik glābta, vedot klāt smiltis un tukšos sniega maisus pildot ar tām. Smiltis ved gan busiņos, gan vieglo automašīnu bagāžniekos. Jā, tauta ir vienota. Netīrība, kas palikusi pēc “izkusušajām” barikādēm, tiek operatīvi novērsta.
Aizeju ar Mihailu līdz citai šķērsielai, apskatīt kas ar rekonstrukciju notiek tur, un kļūstu par liecinieku kādam incidentam. Maidanietis aizturējis kādu acīm redzami iereibušu pāri, kas no pilsētas raitā solī cilpojuši barikāžu virzienā. Lika viņiem iet prom, bet šie negrib to darīt, gribot iet Maidanā. Pa rāciju tika izsaukts Maidana drošības dienests, un abi aizturētie nodoti tā rīcībā.
Kā jau iepriekš minēju, organizācija ir apskaužama, tāpēc runas, ko izplata pie varas esošie, ka barikādēs ir nekontrolēts pūlis, dzērāji, un par naudu vervētie studenti, ir pilnīgi aplamas.
Vēl šajās dienās esmu nolēmis paviesoties rietumukrainas galvaspilsētā un visas Ukrainas kultūras galvaspilsētā Ļvovā, lai redzētu, kāda situācija tur, bet svētdien gribu būt klāt tautas sapulcē Kijevā, kur pulcēsies cilvēku tūkstoši, lai pieņemtu gan nākošās nedēļas, gan lielāka laika griezuma stratēģiju. Pēc tam gan atpakaļ uz Latviju!
(8) Svētdienas rīts. Lai arī pulksten 12 jāsākas tautas sapulcei (narodnoje veche), stundu pirms tam nekas par to neliecina. Neatkarības laukums (Maidan Nezaleznosci) vēl gandrīz tukšs, vien daži desmiti cilvēku pie skatuves skatās dokumentālo filmu par korupciju Ukrainā. Pēc skaita šī būs jau 11. tautas sapulce pēc kārtas, tās notiek katru svētdienu, tajā plānots izskatīt jautājumu par mierīgu, nevardarbīgu tautas gājienu uz Augstāko Radu.
Pulksten 12 laukumā jau apmēram 20 000 cilvēku, tā saka organizētāji, bet turpina nākt un nākt. Beigās lēš, ka bijis ap 50 000. Apkārt karogu jūra – gan dažādu partiju, gan Ukrainas. Cilvēki dažādi, ja uz barikādēm pārsvarā ir 20 līdz 40 gadu veci vīrieši, sapulcē ir dažāda vecuma vīrieši, sievietes, arī bērni. Sapulces vadītājs sveic visus klātesošos, tad noskan Ukrainas himna. Cilvēki dzied līdz, ļoti daudziem, it sevišķi sievietēm, asaras acīs. Pēc himnas sākas dievkalpojums, tad uz ekrāna tiek translēts kādas meitenes dzejolis, kas veltīts barikādēm, pēc tam seko uzrunas. Galvenā tēma ir par mierīgu, nevardarbīgu demonstrāciju pie Augstākās Radas. Sarunu gaitā, protams, netrūkst skarbas kritikas varas virzienā, tiek publiskoti dažādi skaitļi, piemēram, ka vēl arvien bez vēsts pazuduši desmitiem cilvēku, cik cietuši Maidana laikā. Bet visam pāri patriotisms, optimisms un ticība uzvarai, jo sanākušie saprot, ka tā tālāk turpināties nedrīkst. Viņuprāt, valsts Konstitūcija jāatgriež 2004.gada redakcijā, lai valsts atkal būtu parlamentāra republika. Pie esošās kārtības opozīcijai neesot jēgas uzņemties premjera posteni. Ukrainā pēc 2004. gada galvenais spēks ir prezidents, premjera postenim nav absolūti nekādas nozīmes, tas ir tikai kā izkārtne.
Tautas sapulces laikā tiek pieņemts lēmums 18.februāra rītā doties nevardarbīgā demonstrācijā uz Augstāko Radu, jo deputāti būs atpakaļ no nedēļas atvaļinājuma. Opozīcija uzskata, ka valsts prezidents Janukovičs speciāli velk laiku, palaizdams Radu atvaļinājumā. Opozīcija norāda, ka deputātiem jāliek skaidri saprast, ka “ vairs nevar dzīvot pa vecam”. Atmiņā atausa savulaik skolā mācītā revolūcijas definīcija – kad apakšas vairs negrib dzīvot, bet augšas vairs nevar dzīvot pa vecam. Viss tam atbilst, bet vai revolūcija būs veiksmīga, to, visticamāk, rādīs laiks.”
Renārs Sproģis ir atgriezies Latvijā, taču ziņās lasām, ka Kijevā atkal atsākušās sadursmes starp opozīciju un varas struktūrām. Atkal tiek dedzinātas riepas, “Berkuts” un milicija liek lietā gumijas lodes, šķiet, nekas nemainās. Revolūcija turpinās….
Jānis Gabrāns
Komentāri