Pūš silts vējiņš, saule kautrīgi laipo starp mākoņiem. Vilma un Jānis Drozdovski pļavā vāc sienu.
“Kad vējiņš uzpūš, ātri žūst. Vakar gan bija vāli jāpagroza, šodien uzreiz var kraut zārdā,” stāsta Jānis. Vilma no apžuvušās zāles izlasa lupīnu, kas jau raisa sēklas. “Veterinārārsti neiesaka lupīnu atstāt sienā, govis nevarot sagremot. Šajā pļavā tās daudz. Kad zied, tad gan ir skaisti,” paskaidro Vilma, bet Jānis piebilst, ka citi brīnās par tādu zāles šķirošanu.
„Sukātāju” saimniekiem ir trīs gotiņas un divi telēni. Visiem vajadzēs sienu. Pirmais pļāvums bija pirms Jāņiem. „Līgo vakarā līdz deviņiem salikām zārdos, mājinieki tikmēr pušķoja sētu. Pagājušonedēļ mazdēls, dēls, meita, vedekla bija pa Dziesmusvētkiem. Mums siena laiks,” saka Vilma un pastāsta, ka trīs pļavas jānopļauj, tad siena pietiek. Šopavasar palicis pāri, bet bijuši gadi, kad pavasarī jāknapinās.
“Pirms lietus zāle nebija tik lekna, kad uzlija, saauga kārtīgi. Kamolzāle man līdz pleciem, nav pāraugusi, pirmajā pļāvumā nebija vēl ziedējusi. Zeme mālaina, stipra, tā neizžūst, toties pavasarī jāgaida, kamēr tiek virsū,” pastāsta saimnieks.
“Kamēr spēks, jāstrādā. Par nopļaušanu samaksājam, pārējo darām paši. Ja vēl būtu jāmaksā par vālošanu, ārdīšanu, ruļļu taisīšanu, tad jau nav vērts govis turēt,” pārdomās dalās Vilma un atklāj, ka pļaušanai naudu aizņemas, tad pensijas dienās atdod.
Saimnieki pienu pienotavai nepārdod, nodrošina savējos ar pienu, krējumu, biezpienu. “Kad vajadzēja dzesētājus, beidzām pārdot pienotavai,” bilst Vilma. Jānis uzsver, ka “Sukātāji” ir īsta naturālā saimniecība, kur visu izaudzē paši sev. “Tikai nu jau tā saimniekošana drusku par plašu. Bet kā zemi neapkopsi? Un tā ir tēvu zeme,” uzsver Vilma. Viņai jau tuvojas septiņdesmit piektā vasara, Jānim – astoņdesmitā.
“Nevar visu paspēt. Tagad tikai pa pļavu. Arī dārzs gaida. Nolasīju tumšās jāņogas, izvārīju ievārījumu. Būs baltās jāņogas. Ķiršu novākšanā gan putni palīdzēja,” stāsta Vilma.
Vairākkārt abi bijuši arī Dziesmusvētkos. Jānim pirmie bija 1960., Vilmai -1965.gadā. Vilma dejoja, Jānis gan dziedājis, gan dejojis. “Skaisti jau, bet nevar saimniecību atstāt,” bilst Vilma.
Jānis tik nes siena klēpjus un krauj zārdā. “Galvenais, lai cepure nelaiž slapjumu cauri,” viņš uzsver un nopiktojas, ka mākonis vairākkārt aizdzinis mājās, tad nākas atkal ārdīt.
Diemžēl pie mājas nav šķūņa, lai visu sienu saglabātu. Cik var, saliek kūtsaugšā. “Atstājam zārdos, ziemā pa vienam vedam mājās. Ja kārtīgi sakrauts, siens stāv labāk nekā, ja saliek lielā kaudzē pie mājas,” pastāsta saimnieks.
Plašākā apkaimē Drozdovski ir vieni no retajiem, kuriem ir dažas govis. Kaimiņos – vai nu lielākas saimniecības, vai lopus vairs netur, zemi iznomā, jaunie nesaimnieko, vecie vairs nevar. Vilma un Jānis gandarīti, ka dēls domā nākt saimniekot laukos. Vectēvam siena laika prasmes jāiemāca trim mazdēliem, bet Vilmai – mazmeitai.
Komentāri