Šodien 27.marts – Starptautiskā teātra diena. Šos svētkus 1961. gadā iedibināja UNESCO Starptautiskais teātra institūts, tiem par godu tiek organizēti dažādi pasākumi. Uz sarunu par amatierteātriem aicinājām Latvijas Nacionālā kultūras centra amatierteātru mākslas eksperti Daci Vilni.
– Laikam šogad svētku noskaņojuma pietrūkst?
– Tā, protams, ir. Zinu, ka cēsnieki gatavojās šai dienai, Jelgavas teātrī bija ieplānots uzvedums, droši vien vēl kaut kur. Bet situācija jāpieņem, kāda ir, gan jau būs laiks arī svētkiem.
Patiesībā šis ir pārbaudījums amatierkolektīvu dalībniekiem, ne tikai profesionālo teātru aktieriem. Viss ir slēgts, atcelti mēģinājumi, nenotiek arī sporta treniņi, un tas ietekmē lielu daļu sabiedrības, jo, manuprāt, pēc darba krogos vai mājās sēdēja neliels procents. Vairums bija mēģinājumos, treniņos, tagad tas atņemts. Cilvēkiem jādomā, kā šo laiku piepildīt.
– Šobrīd pauze arī “Gada izrādes 2019” noteikšanā.
– Jā, reģionālās skates ir apstājušās. Smiltenē to vēl paspēja sarīkot, tur piedalījās arī Cēsu, Veselavas un Jaunpiebalgas teātri. Esam noskatījušies lielāko daļu no izrādēm, kas iekļuva reģionu skatēs, no 45 nenoskatītas palika 13. Skates nav atceltas, bet pārceltas uz nenoteiktu laiku. Fināls ar desmit aizvadītās sezonas spilgtākajām izrādēm bija ieplānots aprīļa vidū Dailes teātrī, skaidrs, ka arī to nāksies pārcelt. Aktuāls jautājums, vai pēc tam to varēs sarīkot Dailes teātrī, kam būs jāizrāda atceltās izrādes. Domāju, dabūt divas dienas, sestdien un svētdien, Dailes teātrī Mazo zāli un Kamerzāli nebūs iespējams. Tas ir saprotams, mums nāksies meklēt citu vietu, kur finālu sarīkot. Patlaban visi esam nogaidīšanas režīmā.
– Latvijā ir apmēram 430 amatierteātru. Vai tas nozīmē, ka latviešiem vienmēr paticis spēlēt teātri?
– Šis skaitlis samērā nemainīgs turas ļoti ilgi. Interesanti, ka amatierteātru darbību neietekmē tautiešu došanās strādāt, dzīvot ārzemēs. Jā, vienu brīdi, ap 2008.gadu, bija neliels kritums, bet uz pavisam neilgu laiku. Kolektīvi turas, jo cilvēkiem patīk spēlēt teātri. Lai arī teātri nav tīrais Dziesmu svētku kolektīvs, Dziesmu svētku likumā teātris ierakstīts. Tas ir saprotami, jo Kārļa Brīvnieka grāmatā par Dziesmu svētkiem minēts, ka jau no pirmajiem Dziesmu svētkiem notikuši latviešu autoru lugu konkursi. Jaunās lugas tikušas izrādītas un labākās apbalvotas tieši Dziesmu svētkos. To vienmēr atgādinu, kad tiek uzdots jautājums, vai teātriem jābūt Dziesmu svētkos.
– Spēlēšana teātrī cilvēkiem varbūt ļauj nolikt malā ikdienu, iemiesoties citos tēlos, varoņos.
– Zināmā mērā varētu teikt, ka tā ir aizbēgšana no ikdienas, atslēgšanās, iespēja nedomāt par problēmām. Bet gribu atspēkot stereotipu, kas dažkārt valda, ka amatierteātros spēlē tie neizdevušies aktieri, kuri nav paņemti profesionālajos teātros. Nevar noliegt, ka ir arī tādi, bet savā būtībā šī ir iespēja cilvēkam strādāt jebkurā darbā, profesijā, bet sevi apliecināt, spēlējot amatierteātrī.
Man pašai ir divi kolektīvi, un gribu minēt vienu situāciju. Vienā teātrī iestudējām Reja Klūnija komēdiju, ko Dailē spēlē ar nosaukumu “Neiespējamā misija”, un cilvēks, kurš spēlēja galveno lomu, tieši tobrīd rakstīja doktora disertāciju. Lai nekavētu mēģinājumus, bet neiekavētu arī akadēmisko procesu, viņš brīžos, kad nebija jābūt uz skatuves, zālē sēdēja ar datoru, rakstot disertāciju. Tas parāda, cik cilvēkiem būšana teātrī ir svarīga. Un nav tā, ka viņam būtu no kaut kā jāizbēg, viņš ir apmierināts ar dzīvi, darbu, karjeru, bet šī ir vēl viena iespēja apliecināties.
– Tā ir vēlme būt kolektīvā vai tomēr – skatuves vilinājums?
– Dzirdot par Cēsu teātra darbību, varu apbrīnot režisori Edīti Siļķēnu un kolektīvu, brīnos, cik ilgi šis fenomens pastāvēs. Te runāju par to, ka izrādē “Mucenieks un muceniece” visi spēlē dēlīšus, tagad “Nezināmajā zvaigznē” – vilcienu, zvaigznes, pilsētniekus, proti, tie ir tēli bez lomām. Bet cilvēkam, kurš nāk uz teātri, taču gribas būt pamanītam, būt kādā lomā. Es gribu teikt, ka Latvijā šis ir pirmais gadījums, kad lielākā daļa kolektīva jau otro izrādi pēc kārtas spēlē tikai statistus. Tātad viņus kopā tur kāda cita stīga.
Ozolniekos, kur vadu teātri, arī ir kādi 35 cilvēki, katrs spēlē savā izrādē, un mans uzdevums nodrošināt visiem lomas. Tas, protams, nenozīmē, ka mēs nemitīgi štancējam jaunas izrādes, bet tas režisoram ir izaicinājums. Un nepietiek tikai iestudēt izrādi, to vajag arī rādīt. Uz vietas vairāk par piecām nevaram spēlēt, skatītāju nav tik daudz, tad meklējam citus spēles laukumus. Piemēram, mazās formas izrādes spēlējam Alunāna muzejā, skatāmies, kur vēl varam aizbraukt viesizrādēs. Spēles laukuma pamainīšana arī ir svarīga, dod jaunas emocijas.
– Iespēja radīt savas izrādes mazo pagastu teātriem laikam ir zināma problēma, jo lugu iestudē ne jau vienai reizei. Bet vietējā tautas namā skatītāji ir tikai vienai izrādei.
– Ir svarīgi kaut kur aizbraukt, uzspēlēt, lai to izdarītu, galvenais ir transports, un te svarīgi, kāda veidojas kolektīva sadarbība ar pašvaldību. Režisoriem vienmēr esmu teikusi – nesēdiet savā augstākajā tronī, kalpojiet savai pašvaldībai! Cik pasākumus pati neesmu veidojusi Jelgavā, Ozolniekos, novadu svētkus, citus, iesaistot savu teātri. Ja dejotāji piedalās novada svētkos, viņi rāda dejas, kas ir repertuārā, bet aktieriem jāsagatavo kas īpašs, tieši konkrētajam notikumam, un režisoram tas viss jāsaliek kopā. Ja kalposi novadam, pašvaldība neatteiks ar transportu, citu atbalstu.
– Ir patīkami, ka arī vietējie skatītāji novērtē savus teātrus, jo, piemēram, uz Cēsu teātra izrādēm biļetes dabūt grūti, arī Smiltenes teātra izrādes tiek uzreiz izpirktas.
– Un tas nav tikai tāpēc, ka spēlē kāds pazīstams. Svarīga kvalitāte, un te galvenais ir režisora darbs. Te pienākam pie tā smagākā punkta, ja runājam par labiem režisoriem. Kursi, tas ir brīnišķīgi, bet jau sen rosināju Kultūras akadēmijai, ka vajadzētu nevis režiju vispār, bet ar ievirzi, lai cilvēks, ejot mācīties, zina, ka strādās ar amatierteātriem, kas viņam jāmīl.
Rosināju, ka vajag bakalaura programmu, kurā būtu ne tikai režija, bet arī pedagoģija, psiholoģija, jo kā gan var kļūt par režisoru bez šīm zināšanām. Taču tas apstājās, Kultūras akadēmijā nav pedagoģijas un psiholoģijas. Tagad panākta vienošanās ar Mūzikas akadēmiju, kur tiek pasniegti šie priekšmeti, un 2021./ 2022. mācību gadā tur būs jauna bakalaura studiju programma “Skatuves mākslas pedagoģija”.
– Dažkārt pagastu kultūras darbinieki saka, ka nevar atrast režisoru vietējam amatierteātrim.
– Te varbūt vaina pašos kultūras dzīves vadītājos, jo iespējas atrast cilvēkus ir. Vajag tikai meklēt. Lūk, daži piemēri. Balgales amatierteātris piesaistīja Reini Boteru, kurš ir aizņemts ar neatkarīgo teātri “Kvadrifrons”, citiem projektiem. Bet tas ir viņa dzimtais pagasts, un nu jau piecus gadus viņš tur vada teātri, veidojot ļoti labas izrādes, mazā Balgales pagasta teātris piedalījies pat “Gada izrādes” finālā.
Liepājas pilsētas amatierteātris “Projekts” kā režisori piesaistījis Karīnu Tatarinovu, kas savulaik Liepājā darbojusies bērnu dramatiskajā pulciņā. Visu var izdomāt, vajag tikai meklēt. Manuprāt, tie, kuriem nav tālu Liepāja, Valmiera, kur ir profesionālie teātri, vispār nevarētu žēloties.
– Lai būtu režisors, pietiek ar izglītību vai tomēr galvenais ir talants?
– Talants nepārprotami ir svarīgs, bet tas jau ir visās profesijās. Nevienam taču neienāks prātā par kora diriģentu paņemt jebkuru, bet par režisoriem valda uzskats, ka to jau var katrs. Lūk, skolotāja bērnu gatavo daiļlasīšanas konkursiem, tad jau varēs vadīt arī teātri. Tā taču nav!
– Vai amatierteātris mainās līdzi laikam?
– Protams. Mainās spēles stils, laikmeta prasības, un režisora prasme ir to sajust, ielikt izrādē, nevis vienkārši uzlikt uz skatuves tīru tekstu. Tāpēc ļoti svarīga ir režisora intelektuālā bāze. Reiz kādā sanāksmē diezgan skarbi pateicu režisoriem, ka brīdī, kad citi mājās skatās televizoru, ejiet blakus istabā un lasiet grāmatu. Izglītojieties, pilnveidojieties, skatieties, kas notiek citur!
Nenoliedzami, amatierteātru līmeņi atšķiras, bet šajā svētku dienā par to nedomāsim. Paldies visiem, kuri piedalās, darbojas! Lai arī šodien nevaram sanākt un svinēt, vismaz domās nosvinēsim šos svētkus, apsveiksim cits citu sociālajos tīklos, ar telefona zvanu, sūtīsim labas domas un kopā šo brīdi pārdzīvosim!
Komentāri