Sveces ir gaismas, dvēseles, kā arī gara un matērijas attiecību simbols. Jau Senajā Romā sveces izmantoja kulta darbībās, bet latvieši kopš seniem laikiem sveces lej, dāvina, dedzina un februārī svin Sveču dienu. Cēsniece Zaiga Putniņa gluži neviļus kļuvusi par sveču kolekcionāri. „Pret pašas gribu!” viņa smej. „Kāda kolēģe, ievērojusi, ka gada tumšajos mēnešos dedzinu sveci, Ziemassvētkos pasniedza sveces aitiņu- rūpīgi izlietu, ar sprogainiem matiņiem, gaišzilām actiņām, pār plecu pārmestu šallīti. Filigrāns darbs,” nosaka Zaiga. Savukārt cita kolēģe pamanījusi vientuļo aitiņu, kas skumusi plauktā, un atnesusi „draugu”- auniņu, tikpat rūpīgi veidotu svecīti, frakā, ar tauriņu un skaisti izliektiem ragiem.
Katru nākamo sveci kolēģi dāvinājuši, sakot: ”Tā kā tu kolekcionē sveces…” Velti Zaiga iebildusi, ka nekrāj, jo uzskata, ka kolekcionēšana ir nopietnu, mierīgu un ļoti pacietīgu cilvēku aizraušanās, bet viņai šīs īpašības nepiemītot. Šobrīd plauktos rindojas ap 90 dažādu sveču figūriņu: suņi, kaķi, zaķi, zirgi, lāči, cāļi, eglītes, ziedi un Ziemassvētki vecīši. Zaiga šīs sveces nededzina: ”To izdarīt nav manos spēkos. Vai tad var skatīties, kā izdeg sveču sprodziņas, actiņas, galviņa? Man svece vajadzīga dzīvās liesmas acu baudai un smaržai.” Tā kā Zaiga Putniņa strādā skolā, tuvojoties Sveču dienai, janvāra beigās, februāra sākumā viņa sveces izliek apskatei uz galda. Sākumskolas skolēni ir naski uz sveču skaitīšanu, bet skaitlis parasti katram iznāk atšķirīgs. „Biežāk jau kolēģi un bērni aplūko un jūsmo par formu līnijām un akurātību, ar kādu sveces darinātas. Bet ražotājiem gribu teikt- vajadzētu padomāt, kā šādas sveču figūriņas izskatās degot. Roka neceļas uzšvirkstināt sērkociņu. Tāpēc dedzinu parastās sveces, bet šīs ir acu priekam,” tā cēsniece Zaiga Putniņa. Agita Liepiņa
Komentāri