Cēsu mākslas dzīvē rīt nozīmīgs notikums, ar pirmizrādi pie skatītājiem nāks jauns profesionāls kolektīvs – Cēsu Mazais teātris. Pasaules latviešu mākslas centrā teātris izrādīs Alekseja Slapovska lugu “Antālija”. Februārī ieplānotas četras izrādes, top arī marta kalendārs.
Cēsu Mazā teātra idejas autore ir Ilze Lieckalniņa, Valmieras Drāmas teātra aktrise kopš 2006.gada.
– Cēsu Mazā teātra feisbuka lapā lasāms: “Kādā 2017.gada janvāra rītā Ilze Lieckalniņa pamodās ar pārliecību – dibināt profesionālu mazās formas teātri Cēsīs.” Kā nonāk līdz šādai idejai?
– Tas, ka gribu savu teātri, ir ļoti sens sapnis, visticamāk, lielākā ietekme tam bija Jaunatnes teātra likvidācija. Kādā brīdī sapratu, ka gribu augsta līmeņa teātri bērniem, jauniešiem. Šis sapnis pēc laika gan izplēnēja, jau samierinājos, ka tas nekad nepiepildīsies. Taču tad tas transformējās, sapratu, ka vairs negribu teātri bērniem, bet tādu – mazās formas teātri. Man pašai kā aktrisei mazās formas izrādes liekas tuvākas, tiešām, vienā rīta pamodos un skaidri zināju, ka šo teātri veidošu Cēsīs.
– Kāpēc Cēsis?
– Man visi to jautā. Tāpēc, ka man šī pilsēta ļoti patīk, es te gribētu dzīvot. Mana vecmamma ir no Raunas, viņas dvīņu māsa dzīvoja Cēsīs, un mani krustvecāki te dzīvo joprojām. Zināma saikne ir, bērnībā daudz braucu uz šo pilsētu, tagad bieži dodos slēpot uz Žagarkalnu. Var teikt, ka Cēsis man visu laiku ir tuvumā. Liekas, teātrim Cēsis ir īstā vieta, jo kultūras dzīve te mutuļo, ir koncertzāle, notiek Mākslas festivāls.
Man šie mazie, neatkarīgie teātri kā “Dirty Deal Teatro”, “Ģertrūdes ielas teātris” ļoti patīk, tā patiesībā ir liela drosme. Minētajiem varbūt pamatā ir lielāki eksperimenti, man gribas akcentu likt uz reālpsiholoģiju, man liekas, ka pamatvērtība ir emocionalitāte.
– Pēdējā “Spēlmaņu nakts” parādīja, ka mazie teātri spēj apspēlēt lielos, jo “Dirty Deal Teatro” izrāde “Dvēseļu utenis” saņēma balvas par labāko mūziku, videomākslinieka darbu, otrā plāna aktiera lomu, labāko mazākās formas izrādi, beigās iegūstot arī “Grand Prix”.
– Vēl par tādiem augstumiem pat nedomāju. Līdz tam vēl ļoti, ļoti garš ceļš, bet es pat uz taciņas vēl neesmu uzkāpusi, tikai nostājusies blakus tai. Tagad speršu pirmo soli.
– Ko nozīmē profesionāls teātris?
– Tas būs kolektīvs, kurā darbosies profesionāļi: aktieri, režisori, gaismu mākslinieki, scenogrāfi. Gribu izveidot šo teātri kā iespēju satikties brīvmāksliniekiem, citu teātru aktieriem, kuri ikdienā uz vienas skatuves nesastopas. Strādājot vienā trupā, viss it kā ir zināms, tāpēc ir tik brīnišķīgi no tā uz brīdi izrauties, pastrādāt kopā ar citiem aktieriem. Tas ir cits kaifs, izkāpšana no komforta zonas.
Man nebija doma, ka radīšu teātri, lai pašai būtu, kur spēlēt, pirmajā izrādē vienkārši tā sanāca. Uzrunāju režisori, viņa uzskatīja, ka es arī šajā izrādē spēlēšu. Bet pamatā teātris būs iespēja darboties citiem aktieriem.
Esmu beigusi Liepājas Pedagoģiskās akadēmijas aktieru nodaļu, kādu vakaru konstatēju, ka esam īpašs kurss, jo četriem no mums ir savi teātri.
– Kāpēc pirmā iestudējuma izvēle bija “Antālija”?
– Tā bija režisores ideja. Esmu pateicīga, ka Anita Sproģe piekrita būt pirmā režisore. Paldies, ka Gatis Gāga atsaucās aicinājumam būt šajā izrādē. Ir gan jāatzīst, ka ar lugas izvēli esam pārkāpuši jebkādus mārketinga likumus, jo autors nav pazīstams, tā ir izrāde diviem aktieriem, smeldzīga komēdija par mums, par mūsu vientulību, par to, cik daudz esam gatavi uz visneiedomājamākajām idejām, lai tikai būtu kopā. Ka ļaujamies fantāzijām, skaidri apzinoties, ka tā nav realitāte. Mēs arvien vairāk dzīvojam fantāziju pasaulē, baidāmies no realitātes, saskaroties ar to, nezinām, kā rīkoties. Tēma interesanta, aktuāla, autors uzrakstījis brīnišķīgu darbu, un mums visiem trijiem sakrita domas par šo darbu, tā tika īstenota.
– Izraudzīta interesanta vieta lugas izrādīšanai – Pasaules latviešu mākslas centrs. Kāpēc tur?
– Viss notiek tā, kā tam jānotiek. Ilgu laiku bijām telpu meklējumos, līdz viss salikās par labu šai vietai. Pagaidām mūsu teātrim nav pastāvīgu telpu, tāpēc esmu nolēmusi, ka katra nākamā izrāde būs citā vietā.
Ar šo izrādi Pasaules latviešu mākslas centrā varbūt būsim panākuši vēl kādu pozitīvu lietu, proti, cilvēki, arī cēsnieki beidzot atnāks uz šo izstāžu zāli. Runājot ar cēsniekiem, esmu bieži dzirdējusi, ka viņi tur nav bijuši.
– Mazās formas izrāde, kad skatītājs ir blakus, aktierim uzliek daudz lielāku atbildību.
– Tas ir tas visaizraujošākais, ka nevari iedot sev nekādu atlaidi, visu laiku jābūt iekšā par simts un vairāk procentiem. Skatītāju tuvums nepieļauj melus gluži kā bērnu izrādes, jo bērni ir ļoti prasīga publika, tur ar puspatiesībām cauri netikt.
– Saprotu, ka teātra tapšanā iesaistīti arī vietējie, Cēsu, spēki.
– Man jau no sākuma bija skaidrs, ka gribēšu sadarboties ar Cēsu Mākslas skolu. Kad vajadzēja teātra logo, devos turp, satikos ar skolotāju Digni Bicāni, ar kuras palīdzību Mākslas skolā izsludinājām konkursu. Atsaucība bija milzīga, par uzvarētāju atzinām 12 gadīgās Bernadetas Dominikas Galzones darbu, kura datorizēšanu veica māksliniece Kristīne Rozenberga. Ir prieks sadarboties ar vietējiem, arī dizaina studija “PRINTMii” mums palīdz ar tipogrāfiskajiem materiāliem.
– Kādu saredzat Cēsu Mazā teātra turpinājumu?
– Ir padomā vēl daži projekti, bet pagaidām teātrī esmu viena, komandas vēl nav. Lai saprastu, kādus cilvēkus iesaistīt komandā, pašai visas pozīcijas jāiziet, lai izprastu, kuras ir manas stiprās puses, bet ko tomēr nevaru izdarīt. Man šķiet, komandai jāsatiekas dabīgā veidā, atrodot vienam otru.
Pagaidām, kamēr pašai jāspēlē un līdztekus jāuzņemas visi producēšanas darbi, organizatoriskie pienākumi, pārējie projektiņi nedaudz pabīdījušies tālāk. Bet nākamais lielais projekts jau zināms, tas taps rudenī. Krista Burāne pēc Sudrabu Edžus motīviem uzrakstīja lugu, ko iestudēs Mārtiņš Eihe, arī abi cēsnieki.
Komentāri