Cēsniece Ņina Zaļaiskalna no plaukta paņem dažādus zvaniņus, tie ieskanas, dzidrā skaņa liek pasmaidīt, sirdī ielīst prieks. Kad sirdi kas nospiež, tad Ņina, kā pati saka, – paspēlējas. “Paņemu vienu zvaniņu, tad otru. Katram cita skaņa, sava balss. To veido vispirms jau materiāls, no kura gatavots zvaniņš. Vēl ietekmē zvana lielums un mēle,” paskaidro cēsniece.
Viņai mājās ir visdažādākie zvaniņi. Pirmo pirms gadiem pieciem Ņina ieraudzīja ekskursijā Slovākijā, tad sekoja Grieķijas, Polijas un citu valstu iepazīšana. “Protams, gājām baznīcās. Tā bija laime, dzirdēt dievnamu zvanus. Ikreiz, kad citi pirka dažādus suvenīrus, es meklēju zvaniņu,” pastāsta Ņina Zaļaiskalna. Kolekcijā ir zvaniņi no dažādām pasaules zemēm, gan Ēģiptes un Igaunijas, gan arī zvaniņš ar Cēsu simbolu. “No Ēģiptes dēls atveda, zvaniņš var kalpot arī kā pudeļu attaisāmais. Jaunāko draudzene atveda no Madeiras salas,” atklāj Ņina un piebilst, ka, iespējams, zvaniņi viņu piesaistījuši ar neatkārtojamo skaņu, mūziku. Bet ar mūziku Ņina bijusi saistīta visu mūžu. Ilgus gadus kopā ar vīru spēlējuši akordeonu, muzicējuši ballēs, dažādos saietos, kāzās. 40 gadu garumā tik daudz dziesmu izdziedāts un nospēlēts. “Tagad es spēlēju zvaniņus,” nosmej Ņina un piebilst, ka tā viņa turpina muzicēt. Savu reizi zvaniņus no viņas kolekcijas izmanto arī ansambļa “Kamenes” dziedātājas un deju kopas “Pīpenes” dejotājas savās uzstāšanās reizēs. Ņina ir šo kolektīvu dalībniece. “Ziemassvētku dziesmās, ja ieskanas zvaniņi, uzreiz ir cita gaisotne, šķiet, notiks brīnums. Vismaz gribas tam ticēt,” saka Ņina.
Ņina Zaļaiskalna dzied arī korī “Ābele”. Kad viņai kāds jautā, kā to visu var pagūt, allaž darbīgā Ņina vien atsaka: “Nevis nevar to visu pagūt, bet bez tā nevar iztikt. Jo cilvēkam vairāk gadu, jo vairāk jākustas. Veselības problēmas liek iet un darīt. Man nepatīk, ka cilvēki par daudz čīkst.”
Kad skrējienu piebremzē kāda kaite, kad jādzīvo mierā, tad Ņina raksta dzeju. Sāka pirms teju 30 gadiem ar rīmēm. “Kad ieskrien galvā, uzreiz jāpieraksta. Gadījies, ka naktī ķeru pildspalvu. Rasktu par to, ko ieraugu. Dziļi filozofiskais lai paliek dzejniekiem. Man kultūras biedrībā “Harmonija” saka, ka dzejojumi ir par gariem. Lai visu pateiktu, īsāk neiznāk,” domās dalās Ņina Zaļaiskalna.
Visu mūžu Ņina ar pietāti izturējusies pret lietām, ko kāds dāvinājis. Katrai vienmēr mājās atrodas vieta. “Bēniņos vietas pietiek. Šad tad mantas pārskatu, katru taču kāds dāvinājis, pārcilājot atceros šos cilvēkus. Man patīk gleznas, tās ne tikai skaisti izskatās istabās, katra saistās ar kādu cilvēku, jo visas ir dāvinātas. Vairākās ir Cēsu ainavas, kādas vairs neieraudzīt. Savdabīga ir no Kenijas atvestā glezna, kas veidota no smilšu graudiņiem.”
Ņina paņem rokās zvaniņu, un atskan liega melodija. “Dzirdēt baznīcu zvanus – tas ir kā pabūt skaistā koncertā. Zvana skaņas nomierina, attīra, tās nav brēcošas kā jauno dziedātāju izpildītās dziesmas. Zvana skaņa ir īsta,” bilst cēsniece.
Komentāri